“Man pārsvarā ir vienalga, ko cilvēki par mani domā!” Māksliniece Anna Heinrihsone par apaļo jubileju, izstādēm un piedzīvoto Parīzē 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Apaļa jubileja un divas izstādes – tāda ir mākslinieces ANNAS HEINRIHSONES šīs vasaras bilance. “Swedbank” centrālās ēkas izstāžu telpā atklāta izstāde “Hamlets, Sallija un Straumēni”, kurā iespējams aplūkot mākslinieces Annas Heinrihsones darinātos tērpus teātra izrādēm un to skices, kā arī vairākas gleznas, savukārt galerijā “Māksla XO” 6. augustā durvis vērs izstāde “Aiz kadra”.
– Vai saprotu pareizi, ka abas izstādes, kas tagad gaidāmas, ir jubilejas noskaņās? Kā sadalījāt, ko likt vienā un ko otrā, un kā nonācāt pie domas par “Swedbank” izstāžu telpu?
A. Heinrihsone: – Abas izstādes bija jau plānotas kādu laiku. Galerijā “Māksla XO” rīkoju izstādi reizi divos gados, tā ka šī bija sakritība, turklāt izstādi bija iecerēts atklāt jau pavasarī, tikai kovidkrīzes dēļ tā pārcēlās uz augustu. Arī otra bija plānota martā.
Kopīga projekta sakarā sadraudzējos ar bankas pārstāvjiem, viņi man piedāvāja taisīt izstādi tās telpās, kuras šobrīd attīsta kā publisku, regulāru maiņas izstāžu vietu.
Man šīs telpas patīk, tās ir plašas, ar labu apgaismojumu un rakursu. Tā kā galerijā bija plānots izstādīt gleznas, tad šai iedomājos par skicēm. Runājot ar bankas pārstāvjiem, sapratu, ka skices ir mākslas forma, ko mākslas baudītāji redz reti. Un, protams, ja ir skices, man šķita dabiski, ka ir arī daži tērpi no izrādēm, tāpēc izvēlējos trīs izrādes un uztaisīju noskaņas instalācijas.
“Plūdi un saulgrieži Straumēnos” bija ļoti forša izrāde, izstādīti arī tērpi, kas veidoti Krodera režisētajam “Hamletam”, un trešā bija instalācija par tēmu “Kabarē” – Indras Rogas režisētā izrāde pēc Boba Fosa scenārija. Trīs ļoti dažādas izrādes un pa vidu arī manas gleznas, kas sasaucas ar skicēm.
Savukārt galerijā “Māksla XO” marta sākumā bija paredzēta izstāde mazākajā zālē, tur tiktu izstādīti darbi, pie kuriem strādāju Parīzes darbnīcā pērn novembrī un decembrī. Tā kā kovida situācijas dēļ plāni galerijai mainījās, to pārcēla uz lielāko telpu un bija jāpiestrādā, jāveido plašāka ekspozīcija.
Patlaban man sākumstadijā ir sadarbība ar vācu fotokolekcionāru Johanu Raisu, kurš izveidojis burvīgu grāmatiņu “Sievietes kokos”, tajā apkopotas fotogrāfijas no pagājušā gadsimta 50. gadiem, dažas pat vēl agrākas, un tajās sievietes pozē, uzrāpušās kokos. Savu izstādi nosaucu “Aiz kadra”, jo vienmēr, kad skatos uz vecām fotogrāfijām, vienalga, savas ģimenes vai svešām, vienmēr domāju, kas notiek aiz kadra, uz ko skatās tas, kuru fotografē. Tas ir tik interesanti, horizonts paveras daudz plašāks.
– Pieminējāt Parīzi. Pirms simt un vairāk gadiem katram Eiropas māksliniekam goda lieta bija aizbraukt uz kādu no slavenajām Parīzes darbnīcām, Parīze bija pasaules mākslas centrs. Kā ir šobrīd, centri taču mainās?
– Jā, kādu laiku Berlīne bija tādā avangardā. Ja domājam par mūsdienu mākslas avangardu, tas, protams, saistīts ar mākslas mesām, izstādēm, mākslinieku grupām, kas apmetušās noteiktā vietā un veido centru. Bet es ne vienmēr sekoju absolūti aktuālākajam, cenšos iet ritmā, kas šķiet atbilstošāks manai iekšējai noskaņai.
Divi mēneši Parīzē drīzāk bija staigāšana apkārt, pilsētas apskatīšana un rūpīgāka iepazīšana.
Tur ir dažādi mazi, neparasti muzeji, teiksim, viens gluži kā tāda seno laiku kunstkamera ar izbāztiem dzīvniekiem, dīvainiem dabas veidojumiem. Šobrīd tieši tas mani vairāk saista, tādi veco laiku dārgumi.
– Pati Parīzē neesmu bijusi ilgi, bet runā, ka līdz ar migrantu pieplūdumu Eiropā šīs pilsētas noskaņa mainījusies?
– Es Parīzi esmu apmeklējusi diezgan daudz reižu, un starp iepriekšējo reizi un tagadējo patiešām bija atšķirības, kas krīt acīs.
Ielās bija diezgan daudz bezpajumtnieku, bet viņi bija sakopti, tīri; es iedomājos, ka viņi noteikti saņem palīdzību, viņiem ir iespēja kaut kur nodot drēbes, lai izmazgātu.
Tā šķita nevis piespiesta, bet pašu izvēlēta bezpajumtniecība.
Taču šādu cilvēku tiešām ir ārkārtīgi daudz. Mūsu darbnīcā ir vairāk nekā 300 rezidentu no visas pasaules, tā atrodas pašā pilsētas centrā, burtiski dažas minūtes no Parīzes Dievmātes katedrāles – tai ieeja ir ar kolonādi, kurā katru nakti apmetās 50, varbūt pat simt bezpajumtnieki, kas tur izklāj savus guļammaisus. Kad vēlāk, vakarā, atgriezies mājās un ej viņiem cauri, ir tāda dīvaina sajūta, kaut gan viņi nav agresīvi. Migranti gan laikam vairāk ir pilsētas nomalēs, centrā viņus tik daudz nemaz nemanīju.
– Vienā izstādē ir pamatā jūsu darbība teātrī, otrā – gleznas. Esat intervijās sacījusi, ka līdzās pienākumiem teātrī palaikam grūti atrast laiku gleznošanai. Šis pavasaris un vasara pandēmijas dēļ, iespējams, bijuši gleznieciski blīvāki, bagātāki?
– Gan jā, gan nē, drīzāk nē, jo es jau pirms tam biju pieņēmusi lēmumu paiet nostāk no teātra, jo ir pietiekami ilgi un intensīvi strādāts, gribējās pārmaiņas.
Man ir citi ļoti interesanti projekti, kas neapstājās ar kovidu, jo pieļāva iespēju strādāt attālināti.
Protams, viss bija daudz gausāk, nodošanas termiņi pavilkās uz rudens pusi. No finansiālā viedokļa, protams, šis laiks bija apstāšanās, bet no domāšanas aspekta viss notika tikpat intensīvi kā vienmēr. Piemēram, Rakstniecības un mūzikas muzeja pastāvīgā ekspozīcija – pie tās varēju strādāt arī laukos, izolējoties, bet, kad darbs pabeigts, jāsatiekas ar citiem cilvēkiem, tādēļ arī šis projekts aizkavējās.
– Žurnālistus jau pērn iepazīstināja ar Rakstniecības un mūzikas muzeja koncepciju – vai tagad jūtat, ka šis darbs tuvojas noslēgumam?
– Tas ir jautājums muzejam, kā viņi plāno izziņot jaunumus, bet pērnruden mums jau bija makets, tagad izveidotas visas simt autoru epizodes, es tās visas esmu maketā salikusi pa vietām, un tagad notiek katras instalācijas reāla sakārtošana ar izmēriem, priekšmetiem un visu citu. Tagad sākas darbs, lai to visu saliktu kopā, un, kad būs izremontētas telpas, varēsim tajās iet iekšā ar visiem priekšmetiem.
– Šī ir jau otrā reize, kad būtiski tiek mainīta muzeja pastāvīgās ekspozīcijas koncepcija, vai tas jūs kā ietekmējis, ka šis process notiek tik smagnēji?
– Var teikt, ka neņemu galvā, kas ir bijis pirms tam. Ko tur var darīt, ja nomainījušās telpas, skaidrs, ka jābūt citam konceptam, tur pat nav ko diskutēt un galvu lauzīt.
Kad muzejs man piedāvāja strādāt pie jaunās ieceres, es teicu jā. Tā varbūt ir tāda mana rakstura iezīme – arī pabeidzot izrādi, es to aizmirstu, eju uz priekšu un daru nākamo darbu.
– Kas jums šobrīd šķiet svarīgs tieši glezniecībā?
– Var jau sērfot internetā, meklēt, kas šobrīd aktuāls, un mēģināt tādā veidā gleznot, bet es tā nekad neesmu darījusi. Esmu diezgan daudz domājusi par to, ko īsti gribu pateikt, jo tik daudz jau pasaulē ir sagleznots, ka rodas jautājums: ja neesi pilnīgi izcils, vai tev vispār vajadzētu kaut ko gleznot? Tādi jautājumi uzmācas. Bet gleznotājam ir nepieciešamība gleznot – vienam varbūt katru dienu, citam retāk, izstādes dēļ. Galvenais ir būt maksimāli patiesam, jo, tikko sāc kaut ko mākslīgi izskaistināt, tas vairs nerada vibrāciju. Svarīgi, lai bilde ir ne tikai skaista, bet kaut ko tevī pašā iekustina, tad tā arī atstās rezonansi skatītājā.
Tas nav nekas jauns, bet es arī pati pie sevis to redzu: mākslas muzejos, vērojot gleznas no aizgājušiem laikiem, apstājies pie kāda darba un jūti satraukumu, jūti, ka tas tevi aizskāris.
Ja gleznojot darbs spēj tevi pašu izkustināt no līdzsvara, tad tas arī atradīs savu skatītāju. Es jau nesaku, ka nevar citādi, var gleznot arī skaistumam, bet man galvenais, lai pašai iekšā kaut kas šūpojas.
– Cilvēki mēdz satraukties par dažādu vecumu sasniegšanu. Kādas ir jūsu attiecības ar gadiem, ar savu vecumu?
– Esmu parasts cilvēks, kuram bija uztraukums gan pirms trīsdesmit gadu sasniegšanas, gan četrdesmit gados. Tagad, kad sācies nākamais gadu desmits, galvenā sajūta, kas man nepatīk, – ka ir kaut kādas lietas, ko es tā arī neizdarīšu (smejas). Tas ir tas muļķīgākais. No otras puses, iekšējā brīvība sasniegusi tādu pakāpi, kas mani ļoti gandarī.
Man pārsvarā ir vienalga, ko cilvēki par mani domā, kas agrāk tā nebija, pavērusies forša egoisma zona – ja kaut ko negribu, tad arī nedaru, beidzot pasaku nē.
Ir daudzas situācijas, kuras vari atrisināt vienkārši tāpēc, ka esi sasniedzis noteiktu vecumu. Un, tā kā zinu, ka gadus izmainīt nevar, tad – ko par tiem daudz domāt? Galvenais – izmantot to savu laiku, kas ir dāvāts.
– Vai var teikt, ka “Māksla XO” ir jūsu pastāvīgā galerija, un cik tas māksliniekam svarīgi, lai viņai vai viņam būtu “sava” galerija?
– Man tas šķiet ļoti svarīgi, jo galerists strādā ar savu mākslinieku. Ne tikai taisa izstādes galerijā, bet arī ved uz mesām, piedāvā dažādiem projektiem. Māksliniekam tas emocionālā ziņā dod pārliecību, ka viņš ir vajadzīgs, jūties emocionāli pasargāts. Turklāt, tā kā man ir daudzi citi projekti, kur pati sev esmu galvenā un nosaku, ar kuriem pasūtītājiem strādāt, tad galerija ir tā, kas mani sapurina, saorganizē, varu paļauties – galerija atgādinās, ka man jāglezno. Ir mākslinieki, kas paši sevi menedžē. Tas prasa laiku, darba apjoms ir milzīgs, man tam nepietiktu laika.
