Formas un tehnikas virtuozitāte. Eduards Dorofejevs recenzē Intas Celmiņas izstādi „Aptvert neaptveramo” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labajā spārnā līdz 29. maijam apskatāma Intas Celmiņas izstāde “Pateikt nepasakāmo”.
Intas Celmiņas daiļrade ir aizraujošs ceļojums krāsas izteiksmības pasaulē, tā ir klasisko glezniecības vērtību rūpīga empīriska pētniecība, kas tver lielas kopsakarības dabā, mūzikā vai cilvēkā. Viņas personālizstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apkopo piecdesmit gadu daiļradi, atspoguļojot gleznieciskā rokraksta stilistisko mainību. Neskatoties uz plašo periodu, izstāde dod pārsteidzoši viengabalainu skatu uz Intas Celmiņas mākslas likumsakarīgu maršrutu no figuratīvas glezniecības līdz liriskai abstrakcijai un parāda to nevis kā taisnu evolūcijas ceļu, bet kā mūžīgu atgriešanos pie lielā glezniecības noslēpuma, kas nevar būt nosaukts vārdos.
Izstāde “Pateikt nepasakāmo” piedāvā ieraudzīt pavisam svaigus Intas Celmiņas darbus viņas daiļrades retrospekcijas kontekstā. Šis paņēmiens nav formāla pieklājība, lai pagodinātu latviešu glezniecības klasiķi, bet patiešām efektīvs ekspozīcijas risinājums, lai parādītu tās nemainīgo būtību, kas kā saulesstariņš pārlec no viena Celmiņas darba uz otru un slēpjas kaut kur starp gleznu sižetiem un nosaukumiem, starp silto krāsu tonālām atstarpēm un fraktūru krunciņām.
Pēdējo divu gadu darbi sagaida apmeklētāju pašā izstādes sākumā, lai uzreiz sniegtu atbildi uz nepacietīgu jautājumu: “Nu, kas ir jauns?” Daudz kas ir noticis šo pāris gadu laikā, bet patiesībā arī nekas jauns. Un tāpēc Intas Celmiņas jaunāko gleznu atbilde ir ļoti skaidra, ka labās mākslas vērtības joprojām paliek nemainīgas un jaunas atbildes bieži ir tikai piemirstas vecas aksiomas. Piemēram, tādas, ka māksla var mierināt satrauktus prātus un ātri harmonizēt apkārtējo vidi. Nekas jauns, vai ne?
Kā septiņdesmito gadu beigās, tā arī šodien Intas Celmiņas darbu galveno izteiksmes slodzi notur plašie, blīvie un pastozie krāsas klājumi, kas īsti pirmatnējā radīšanas azartā it kā auž eļļas krāsu gobelēnu, precīzi sasienot kompozicionālus un emocionālus mezglus un iepinot gludajās virsmās sausas otas saru pēdas un skrāpējumus.
Varbūt asociācijas ar gobelēniem man rodas tāpēc, ka tekstilmākslā, pateicoties izteiktākam vieliskumam, tāpat kā Celmiņas gleznās, ir izdevies aiziet ne tikai no mimētiskās pasaules attēlošanas, bet arī no ornamenta, atstājot brīvību abstrakti spontāniem izteiksmes līdzekļiem. Glezniecība pilnībā samierinājās ar abstrakciju pavisam nesen, tikai 20. gs. otrajā pusē, bet Latvijas mākslā uzplauka tikai 90. gados. Kopš savas piedzimšanas trauksmainajā laikā pirms Pirmā pasaules kara abstrakcija ilgstoši saglabāja agresijas un noliegšanas patosu, tomēr pakāpeniski bezpriekšmetiskās izteiksmes formas pierādīja, ka ir spējīgas atsegt ne tikai destruktīvu, bet arī konstruktīvu garīgas dzīves mehāniku. Intai Celmiņai vienmēr bija skaidra tieksme atbrīvoties no stāsta, no literatūras, no mazsvarīgām detaļām glezniecībā. Abstrakcija bija vienīgā adekvātā forma, kā parādīt individuālo dzīves un laika momenta izjūtu. Un krāsa bija vienīgais vizuāli universālais, visiem saprotams līdzeklis – eksistēšanas forma, kurai pakļauti citi struktūras elementi: telpa un apjoms, kustība un ritms, zīmējums un detaļa.
Celmiņas glezniecība ne vienmēr bija koša – to var labi redzēt, iegrimstot mākslinieces darbu pagātnes atmosfērā. Dažreiz kolorīts ir pasvītroti skops, brīžiem pat monohroms – kā vienas emocijas bezgalīga partitūra, viena melodija vai pat skaņa – smagnēja, dobja, necaurspīdīga. Pustoņu gammas ievelk gandrīz nemanāmo, bet pārdomāti dramatizētu robežu starp reālo un mistisko mākslas tēlos. Nakts, mēnesnīca, princeses, tumsas un gaismas caurvīšanās. Princešu tēma veido faktiski atsevišķu žanru, kas iesākts vēl astoņdesmito gadu sākumā, balstoties meitas Austras zīmējumu motīvos. Bērnu zīmējumu izmantošana ir, protams, senais modernistu paņēmiens, bet atšķirībā no robustuma, ko modernisti meklēja bērnu vai primitīvu kultūru mākslā, Celmiņa tur saskata trauslumu, kuru pasvītro ar visu savas glezniecības tonālo smalkumu. Glezniecība sanāk nopietna un tajā pašā laikā bērnišķīgi naiva, naivas var būt jūtas, ko mēs visi pārdzīvojam, saskaroties ar saulrietu, tumsu, miglu, rītausmu, mēnesnīcu vai ar neparasti skaistu krāsu saspēli. Bet kā nopietna nots šajos darbos paliek klusais brīdinājums par to, cik grūti saskatīt un viegli pazaudēt ikdienišķajā steigā šo krāsas prieku.
Kur ir formas un tehnikas virtuozitāte, tur daudz improvizāciju, variāciju, pacietīgi meklētu nianšu un skaistu nejaušību. To redzam ne tikai mūzikā, bet arī glezniecībā. Intas Celmiņas daiļrades kontekstā mūzika spēlē izšķirošu lomu. Mūzika māksliniecei ir ne tikai gleznu sižets vai klausītājas hedonistiskais prieks, bet tas ir nepārtraukts atgādinājums abstraktu mākslas līdzekļu kapacitātei. Paralēles starp mūziku un glezniecību, pateicoties simbolistiem un modernistiem, jau 20. gs. sākumā kļuva acīmredzamas, tomēr interpretācijas mēdza variēties no teorētisku līdzību meklējumiem līdz burtiskiem mēģinājumiem skaņas pārvērst krāsās un otrādi. Intai Celmiņai mūzika ir līdzautors un instruments, bez kura, visticamāk, mākslinieces darbos nebūtu to agrīno darbu lauztu šķautņaino ritmu vai vēlāko periodu plūstoši dekoratīvu kompozīciju. Nebūtu violeti pelēkas melanholijas, kas gleznās izvijās starp figūrām, nebūtu nesteidzīgas taustošās gaismas kustības tumšā telpā vai ekspresīvā triepiena lidojuma domas ātrumā. Viss šis acu apmāns radīts, sajaucot gaismu ar mūziku, kas rezultātā dod unikālu Intas Celmiņas gleznu krāsu skanīgumu.
