„Formas triumfs”. Armands Kalniņš vērtē Ģertrūdes ielas teātra izrādi “Vasarnieki” un „Frankenšteina kompleksu” „Dirty Deal Teatro” 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ģertrūdes ielas teātra izrādē “Vasarnieki” un “Frankenšteina komplekss” “Dirty Deal Teatro” forma triumfē, bet izrādes uzvar ar idejām.
Pēdējā laikā Latvijas teātros īpaša vērība tiek pievērsta izrāžu formai. Pagājušā gada nogalē un šī gada sākumā divos neatkarīgajos teātros – Ģertrūdes ielas teātrī un “Dirty Deal Teatro” – tapušas izrādes, kuras ir interesanti salīdzināt, konstatējot, ka tajās gandrīz nekas nav kopīgs, izņemot to akcentēto formu, un sižeta ziņā – mākslas tapšanas norises. Ak, jā, kopīgs ir žanrs – komēdija (lai gan ne šī termina tradicionālajā izpratnē).
Tomēr abi veikumi – “Vasarnieki” Ģertrūdes ielas teātrī un “Frankenšteina komplekss” “Dirty Deal Teatro” – pierāda, ka spilgto, savdabīgo formu var teicami izmantot nozīmīga vēstījuma atklāsmei. Ne vienmēr gan izcila forma saturam piešķir īpašu virsvērtību (kā tas ir citā Ģertrūdes ielas teātra izrādē – “Nasing spešal”).
Ja pēc “Nasing spešal” (tajā azartiski un artistiski daudzveidīgi izspēlē spilgtākos momentus no kādas pasen notikušas Saeimas sēdes) noskatīšanās bez pliekanās atziņas, ka vara – tas ir slikti, bet ļaudis – vienmēr labi, pat nemēģinot saskatīt to, ko varam paši darīt, lai būtu labāk (banālāk formulējot: lai nebūtu plaisa starp varu un cilvēkiem), tad kāda jēga ir izrādes formas spožumam?
Abas jaunās izrādes vedina doties mazāk izpētītos ideju problemātikas virzienos, lai gan dzirdēts/lasīts, ka nekas absolūti jauns nepastāv, kam nosacīti varētu piekrist. Iestudējums “Vasarnieki”, kuru Ģertrūdes ielas teātrī inscenējis pēdējās “Spēlmaņu nakts” laureāts režisors Andrejs Jarovojs, tapis pēc sociālistiskā reālisma “klasiķa” Maksima Gorkija lugas motīviem, šī “čehoviskā” luga Latvijas teātros nav bieži iestudēta (tāpat kā daudzi citi Gorkija darbi). Esmu gan noskatījies stilīgo/vērtīgo Elmāra Seņkova iestudējumu Rīgas Krievu teātrī (2014), arī darba inscenējumu Drāmas teātrī (1972), kurš gan nav aizķēries atmiņā ar ko īpašu, lai gan tajā piedalījās slaveni aktieri.
Gorkija darbu motīvi izmantoti arī visai eksperimentālu, “dekonstruētu” izrāžu tapināšanai, piemēram, “Dibenā” Jaunajā Rīgas teātrī (2004, izrādes nosaukums – “Tālāk”) un “Sīkpilsoņi” (2012, nosaukums – “Egoisti”). Jauno inscenējumu veido lugas fragmentu filmējumi mūsdienīgā vidē, video ainās piedalās trīspadsmit populāri aktieri: Anta Aizupe, Tom J. Benedict (Toms Liepājnieks), Jana Čivžele, Kaspars Dumburs, Gundars Grasbergs, Aleksandrs Maļikovs, Varis Piņķis, Iveta Pole, Edgars Samītis, Inga Siliņa, Andis Strods, Guna Zariņa un Rihards Zelezņevs.
Viņu veidoto tēlu radurakstus gan nav viegli atcerēties, attiecības ir samezglotas, turklāt šie cilvēki it kā runā paši, bet faktiski viņu teikto ierunā (dublē) četri klātienē esošie aktieri: Ieva Aniņa, Sandija Dovgāne, Mārtiņš Gailis un Jurģis Spulenieks. Tekstā un tā priekšnesumā zināmā mērā saglabāts Gorkija “teatrālais vecmodīgums”, kas vērtējams pozitīvi, jo ne vienmēr iespējams un nepieciešams to, kas bijis būtisks pirms vairāk nekā simts gadiem, tieši aizstāt ar mūsdienās aktuālo, nepadarot pārlieku dīvainu vai neiederīgu. Mūsdienīgošanas prakse tiek bieži izmantota, turklāt sākotnēji tas šķita labi, jo visus aizgājušo laiku sīkfaktus daudzi var nesaprast.
Tomēr aktualizēšana “par katru cenu” bieži neattaisnojas, ja tā nav saskaņota ar “veco laiku” domāšanas veidu vai radīts jauns, eklestiskāks tēlu uzvedības modelis. Režisors šo problēmu atrisinājis asprātīgi un gudri. Dublētāji sākumā koncentrējas uz pabiklu, vēlāk – izteiksmīgāku runu, tad sāk atainot arī mizanscēnas, imitē skaņas, nedaudz atpaliek no filmas, bet pēc tam nelielu daļu no teksta (mazāk būtisko vai to, ko nav varējuši uzreiz uzķert?) noklusē, tad it kā pagurst, iespējams, pavīpsnā.
Šāda ironija attiecas uz filmēto ļaužu kaislībām, kuras no malas/augšas var izskatīties jancīgas, viņu drāmas – komiskas. Var domāt, ka izrāde ir par to, kā top māksla, taču vērīgākam lūkotājam nepaslīdēs garām tas, ka tā skar attiecības starp turīgajiem, nozīmīgāku sociālo statusu ieguvušajiem (augšslāņiem) un tiem, kas kaut kādā ziņā ir “malā” vai kuriem jācīnās par pienācīgu vietu dzīvē (apakšslāņiem). Jāatzīmē gan, ka video (“īstais teātris”) telpas iekārtojuma dēļ piesaista vairāk un var nepamanīt palīgu/runātāju darbības.
Citādi par mākslas (lugas) tapšanu vēsta “Frankenšteina komplekss” “Dirty Deal Teatro”, kas tapis sadarbībā ar Kauņas Nacionālo drāmas teātri, režisors – Valters Sīlis. Jāpiebilst gan, ka lugrade nav vienīgais nozīmīgais izrādes vēstījums. Pēc anotācijām spriežot, šķita, ka šo izrādi trāpīgāk būtu salīdzināt ar Ģertrūdes ielas teātrī tapušo laikmetīgo kameroperu “Kontakts”, jo abas pievēršas mākslīgajam intelektam, tomēr atšķirības ir būtiskas (gan sižeta, gan vēstījuma ziņā). Dramatiskāk vai komiskāk, bet dabiskā un mākslīgā intelekta attiecības ir pateicīgs temats jaukiem sižetiem un saistošām idejām (piemēram, Jaunā Rīgas teātra izrāde “Bītlu jaunais albums”, 2019).
Frankenšteina komplekss esot “bailes no mehāniskā cilvēka”. Sižetiski notiek cīņa starp dramaturgu Kārli Krūmiņu un Mākslīgo Intelektu (MI), kurš izpaužas četru tēlotāju izpildījumā: iesaistīti Inga Tropa un Kārlis Reijers no Latvijas, Deivids Breive un Vaids Maršalka no Lietuvas. Jāuzsver, ka aktieru spēle ir saskanīga un daudzveidīga. Izrāde izseko lugas radīšanas procesam. Faktiski dramaturgs vada šo procesu, daudz ko no MI piedāvātā (ne)pamatoti noraidot. MI paklausīgi ģenerē arvien jaunus piedāvājumus lugas izveidei, pārsvarā izmantojot interneta resursos pieejamos populārākos tēlus, darbības līnijas, frāzes u. c.
Tā varētu strādāt arī dabiskais intelekts (autors), tikai ne tik neatlaidīgi un jaudīgi. Teksts ir asprātīgs, viegli var konstatēt līdzību ar filmās/seriālos redzēto, tas uzjautrina. Angļu valodā skanošā teksta tulkojums latviski ir uz tablo redzamajos titros, līdz ar to var labāk apzināt izmantotos stereotipus. Tomēr vairāk par visu citu pievelk tas, ko piedāvā MI radītās jaunās lugas saturā: fragmenti no aktualitāšu trendiem – vardarbība ģimenē utt., tas, par ko raksta “tīklos”.
Tapušas gan rosinošas, gan “parastas” epizodes, kurās ir daudz klišeju, standartsituāciju. Centīgais un daudzveidīgais mākslīgais palīgs noslēgumā pajautā, vai esam apmierināti? Paveikts taču ir tik daudz. Tomēr svaigu skatījumu ir tik grūti panākt, vai ne? Lielisks ir izrādes stils: noformējums, skaņa, gaisotne kopumā.
Forma šajās izrādēs triumfē, bet izrādes uzvar ar idejām.
