Foreļu vietā Somijā ķeras asari 1
Tā jau mēdz runāt, ka cilvēkus arvien velkot atpakaļ takas, pa kurām staigāts pirms kāda krietna laika. Laikam jau kaut kāds magnēts smadzenēs tomēr eksistē un vietās, kur gūti jauni piedzīvojumi, gribas atgriezties vēl un vēl. Droši vien arī man un maniem draugiem un domubiedriem Anitai un Arnim Somijā 2010. gada pavasarī skatītie ūdeņi, piedzīvojumi un dabas burvība šajā vietā lika atgriezties šogad augusta vidū. Mūsu trijotnei pievienojās Imants, kurš ietekmējies no mūsu stāstiem par Somiju, uz īpašu skubināšanu negaidīja un ātri pieņēma lēmumu braukt kopā ar mums, jo, kā viņš pats izteicās, galvenais un noteicošais esot faktors – lai būtu, kur iemest spiningu.
Makšķernieku paradīzē
Un tā agrā 15. augusta rītā dodamies ceļā. Līdz Tallinai no Tukuma teju vai 400 kilometru, tālāk pāris stundas ar prāmi, kas ap 80 kilometru attālumu no Tallinas līdz Helsinkiem veic nieka divās stundās, un noslēdzošais posms atkal ar auto, jānoripina 560 kilometri. Lai nenāktos nakšņot mašīnā, 19.30 jau esam Rūnas āra centrā (Ruuna outdoor center), vai, copmaņu valodā runājot, mazā makšķernieku paradīzītē.
Lieksas upes krasta slīpumā izvietotas mājiņas makšķerniekiem un aktīvās atpūtas cienītājiem, iekārtotas vietas grilēšanai, žāvēšanai un uguns kurināšanai, gar upi ierīkotas ar koka tapām sastiprinātas laipas. Jāteic, ka koks te dominē visur, izņemot vietas un lietas, kur nepieciešama liela stiprība vai darīšana ar uguni. Katrā mājiņā somu tik ļoti iecienītā pirtiņa. Centrālajā ēkā atrodas reģistratūra, restorāns, noma un veikals, te samaksājam par uzturēšanos, laivu īri un iegādājamies licences.
Te nedārd lieli, jaudīgi motori, viss notiek klusumā un mierā ar airu vai elektromotoru palīdzību. Dienas lomā drīkst paturēt trīs foreles (strauta vai varavīksnes), pārējās zivis – asarus, ālantus un līdakas bez skaita ierobežojuma. Strautene šeit ir dabiskā iemītniece, bet varavīksnes foreles tiek laistas par godu un prieku makšķerniekiem. Tās atšķirībā no Zviedrijas ezeriem, pateicoties upes lieliskajai barības bāzei, šeit labprāt iedzīvojas un, ja palaimējas izmukt no makšķernieku mānekļiem, pieņem vērā ņemamus izmērus. Upe šeit fantastiska, šaurumos ar strauju, krāčainu (ļoti iecienījuši sportisti) tecējumu, platajos posmos ar lēnu, bet atpakaļ ejošajos līčos tecējuma nav vispār un šeit labprāt uzturas līdakas.
Karstais laiks noslēpj foreli
Lai gan man, raibo zivju ķeršanas cienītājam, visvairāk imponēja strauta forele, šo zivi noķert mums neizdevās nevienu. Neskatoties uz to, ka tuvojās foreļu nārsta laiks un to aktivitātēm un migrācijai pa upi uz augšu vajadzēja būt pilnā sparā, arī vēsajā ziemeļzemē Somijā savas korekcijas bija ieviesusi visuresošā karstā vasara. Vēl neilgi pirms mūsu ierašanās termometra stabiņa svārstību robežas bija no +30 dienā līdz + 20 naktī. Pirmās dienas rīta cēlienu abi ar Imantu pavadām jau minēto strauteņu meklējumos, bet veltīgi, garām ejošie somu makšķernieki apstiprina mūsu aizdomas par karstā laika ietekmi uz strautenēm, neesot manītas jau vairāk kā mēnesi, bet mūsu copei izvēlētais laiks esot ļoti labs, normālos apstākļos šeit būtu labi lomi. Rācijā atskan Arņa balss, viņš paziņo, ka Anita noķērusi pāris līdaciņas (cepamas) un skaistu ālantu, pats ar mikrodžigu ticis pie pāris prāviem asariem. Liekam foreļu vizuļus kastē un nododamies asarpuiku meklējumiem.
Asaris kilograma svarā
Asaru cope savu apogeju sasniedz otrās dienas vakarā, kad Arnis pie lielās krāces straumes atstraumē atrod liela izmēra asaru baru. Nu jau puskilogramnieki tiek apžēloti un amnestēti, bet lielākais kuprainis sasniedz 1106 gramu svaru (Arnim rekords). Man pa ceļam uz bāzi velcējot pret straumi sarkanas krāsas vobleru, seko pamatīgs mauciens pa kātu un beidzot tieku pie pirmās varavīksnenes, neliela, bet straumē izrādītā pretestība milzīga, zivs svars 1300 gramu, bet foreļmaizītēm pietiek.
Piektdienas vakarā no mājiņas ar šausmām noskatāmies, kā copei gatavojas somu bāleliņi, viens, tā pavairāk uz krūti uzņēmis vīrelis, lielu ceļa gabalu līdz laivai veic rāpus vai šļūcot pa nogāzi, pie laivas gandrīz ar galvu atsitoties pret akmeni. Sīvā cienītājs brīdi paguļ vaivariņos, nostenas, raušas kājās un ar trešo piegājienu un divu draugu palīdzību iesvempjas laivā. Nav īsti skaidra šī brauciena jēga un loģika, ja līdz saules rietam atlikusi apmēram pusstunda, bet dzērājiem jau esot sava loģika, kas stāvot pussoli no nelaimes.
Mūsu dienas šai Dieva nostūrī rit kā stundas un katra no tām par piemiņu pasniedz kādu odziņu. Pie savas varavīksnenes tiek arī Arnis, tā iekāro gaišu rotiņu ar sarkanu punktējumu, izmērs precīzi tāds kā manējai, laikam jau dvīņumāsas. Pienāk mūsu pēdējā diena Rūnā, un tā dāvā asara rekordu Imantam. Noenkurojamies netālu no kādas salas, kur starp straumi un krastu pamatīga bedre, atstraumes malā ēsmu braši kampj ālanti svarā līdz kilogramam, bet Imants, uzkabinājis uz mikrodžiga āķa motoreļļas krāsas “Lucky John Tiogas” zivtiņu, tiek pie sava asara rekorda, svari rāda 1260 gramu. No laimīgā krasta zivīgajā ūdenī lido eiro centa monēta – uz atgriešanos, Lieksa!
Ceļojuma izmaksas
Prāmis – 175 – 200 eiro vienai personai (ierēķinot auto)
Četrvietīgas mājiņas cena par nedēļu – 650 eiro
Laivas noma – 20 eiro dienā
Nedēļas licence – 90 eiro
Auto patērētā degviela
