“Veči, apakšā ir lielas, spožas zivis!” Kā pārspēt viltībā dīķī mītošās sīgas? 1
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pa piesnigušu ceļu cauri pasakaini skaistam mežam, kura kokos greznojas sala un sniega sakārtās rotas, iegriežu mašīnu Sillaku pagalmā.
Pretī, savu smalko, bet gana spalgo balsi iemēģinādams, izskrien mājas miera sargs Rodžers, sasveicinos ar šīs skaistās vietas radītāju un iekopēju Raivo un Kasparu, kuram uzticētas rūpes par apkārtni, dīķiem, piesnigušajiem ceļiem un takām, un, protams, viesiem.
Pālijas un foreles zem ledus
Sillaku dīķi, gluži kā rūķi, uzmaukuši galvās baltas sniega tēva austas mices, rāmi dus ziemas miegā, bet šis rāmums ir tikai ārējs un šķietams, tur, zem ledus, kūsā dzīvība un dīķa iemītnieces pālijas un varavīksnes foreles vēsajā laikā dīķos jūtas gluži kā zivis ūdenī.
Nu, ne jau velti pirmo sauc par Arktisko pāliju, kura var sasniegt 1,2 metru garumu un 16 (!) kilogramu svaru, no šiem izmēriem nedaudz atšķiras varavīksnes un strauta foreles, kuras labvēlīgos apstākļos ar labu barības bāzi var sasniegt 12 kilogramus. Sillakās gan šādu monstru nav, dīķos makšķernieku priekam tiek laistas 1–1,5 kilogramus smagas zivis, bieži vien tiek noķertas arī krietni vien lielākas, jo ne jau visas izķer tūlīt pēc ielaišanas.
Kopā, bet atsevišķi
Nojumītē ātri vien pārģērbjos, ņemu makšķerēšanas kasti un urbi – un aidā uz dīķi, kur jau rosās mani uzticamie draugi un cīņu biedri kandavnieki Rimants un Valdis. Jā, diemžēl lai nekonfrontētu ar likumu (sakarā ar Covid-19 pandēmijas noteiktajiem ierobežojumiem), šoreiz uz nolūkoto copes vietu nebija iespējams doties kopā, bet vai gan tas var apslāpēt copes prieku? Nu, protams, ka ne!
Ātri vien izurbju sešus caurumus, katrā ieberu pa šķipsnai zivju barības un mušu kāpuru iekārdināšanai (pārbarot nedrīkst, forele no grunts praktiski neēd, dīķa grunts attīrīšanas funkcijas veic raudas un ķīši). Jautājumā par piebarošanu – jāteic, ka paēdusi zivs kļūst neaktīva, bet uzņemtā barība zivs kuņģī zemā ūdens temperatūrā (plus divi grādi) izstrādājas desmit dienu laikā.
Kas garšo forelēm
Saridāju ziemas makšķerīti, kas aprīkota ar 0,2 mm tievu, bet izturīgu fluorkarbona auklu, kas uztīta uz nelielas inerces tipa spolītes, auklas galā paliela mormiška ar dzēlīgu un izturīgu āķi.
Rīkiem jābūt jaudīgiem, jo šo zivju copē ar diegiem aršana nebūs, bieži vien zivs noraujas ar pīrsingu lūpā, zaudēts loms un sabojāta zivs, jo tās ir ļoti vārīgas pret ievainojumiem, ne jau velti maksas dīķos noķertās zivis aizliegts laist atpakaļ.
Forelei garšo mušu kāpuri, slieciņas, konservēta kukurūza un garneles, bet tās, gluži kā smalkas galma dāmas, ēdienkarti var mainīt vairākas reizes dienā, tāpēc makšķerniekam uz to jābūt gatavam.
Uzspraužu uz āķa pāris baltos un nelielu garneles gabaliņu, izmēģinu trīs āliņģus, bet visos klusums, dodos pie ceturtā, bet garneli nomainu uz vidēji lielu kukurūzas graudu.
Lēnām laižu ēsmu uz leju, uzšūpoju, pāris reižu ar to uzsitu pa grunti, uzrauju un nopauzēju, sardziņš salecas gluži kā jauns ērzelis pēc pātagas cirtiena, īsi, asi piecērtu un uz ledus no āliņģa gluži kā torpēda izlido spoža varavīksnene svarā ap pusotru kilogramu.
Gluži kā sarunājuši no saviem āliņģiem pa zivij izceļ arī draugi, fotosesija, un atkal pie āliņģiem.
Pālijas jāpievilina citādi
Laiks lido vēja spārniem, mūsu zivju grozi pildās, un jau jādodas uz māju pusi, atdodam zivis Kasparam, viņš tās izķidās un iesaiņos līdzņemšanai, pāris zivīm punčos lielais kārums – ikri, tos atsevišķā plastmasas maisiņā.
Žēl, ka neizdevās notvarstīt nevienu pāliju, bet, lai arī šai zivij ir tā pati ēdienkarte, kas forelei, tai vajag sistēmu, ar kādu šīs zivis vilinājām Zviedrijā – vizulis, kuram vidū mirgojoša sarkanbalta spuldzīte (to darbina minibaterijas), virs tā auklā iesiets mušāķis, zem tā pavadā dzēlīgs āķis ar mušu kāpuru pušķi, virs āķa uz auklas neliela svina skrotīte.
Pie skaistām zivīm ticis arī makšķernieks, kurš copēja ar pludiņmakšķeri, te nekādu lielo gudrību nevajag, visa parikte kā parastai makšķerei, pluds, grimulis un āķis izturīgas auklas galā, kātu var turēt rokā vai nolikt pa ķērienam, ja zivs ēsmu ņem uzmanīgi, jāpagaida, lai tā to ierij, un jāpiecērt, kad pludiņš sāk slīdēt prom vai dodas zem ūdens.
Gražīgās sīgas
Foreļdīķī ūdens ieplūst no blakus esošā dīķa, bet tur savukārt mīt treknās, gardās un kaprīzās sīgas. Šīs zivis iemācījos ķert, viesojoties pie draugiem Zviedrijā, sagadījās tā, ka Storumana ezerā no foreļu audzētavas bija pamukušas zivis, šī ziņa ātri vien sasniedza dzirdīgas ausis, un visi zivgribīši, tajā skaitā arī es, metās tvarstīt izmukušās palaidnes.
Domāju, ka tikai viņām vien zināmu iemeslu dēļ, bet līcī bija ienācis arī milzīgs pāliju bars, kurā bija zivis svarā ap diviem kilogramiem, tās un, protams, ka arī pamukušās varavīksnenes bija mūsu mērķis, un mēs, bruņojušies ar kārtīgu ekipējumu, vilkām skaistus lomus.
Nezinu, kas viņu dīdīja, bet viens no mūsu bara nometās uz ledus guļus un sāka vērot zemūdens valstību, pēc brītiņa atskanēja čuksts, kas drīzāk gan atgādināja bļāvienu: “Veči, apakšā ir lielas, spožas zivis!” – mūsu draugs Lauris uzreiz paziņoja, ka tās ir sīgas.
Šai lašveidīgajai zivij ar lejupvērsto muti piemīt lieliskas kulinārās īpašības, bet izmēru ziņā tā neatpaliek no pālijām vai forelēm.
Sīgu ķeršanai nepieciešama smalka, ļoti stipra aukla, kura uztīta uz kvalitatīvas spolītes, lai būtu iespējams slāpēt zivs centienus norauties, auklas galā neliela mormiška vai dzēlīgs jaudīgs āķītis, virs tā uz auklas jāliek neliels svariņš, par ēsmu izmanto mušu kāpurus, vislabāk tos mainīt biežāk, lai, uzsprausti uz āķa, tie vēl kādu laiku ūdenī kustētos un piesaistītu sīgu uzmanību. Sīga ir ļoti uzmanīga un kaprīza zivs, ar resnu auklu to nenoķersi, bet resnas auklas izmantošana ir parastā iesācēju kļūda, sīgas mazās mutes dēļ jālieto pēc iespējas mazāks ēsmas kumoss.
Sillakās katram dota iespēja pārspēt viltībā dīķī mītošās sīgas gan ziemā, gan vasarā.
