Kā izaudzēt glītu foreli bez dūņu garšas. Ekspertu padoms 0
Jautājums. Kā lašveidīgajām zivīm iegūst sarkanu gaļu? Kāpēc forelēm ir dūņu garša? Jānis Dobeles novadā.
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Akvakultūras un ihtiopatoloģijas nodaļas vadītāja, veterinārmedicīnas zinātņu doktore Ruta Medne stāsta, ka forelēm un lašiem raksturīga pelēcīgi sārta vai oranža gaļas krāsa. Nokrāsa atkarīga no barības: dabā augušiem lašiem krāsa nav tik intensīva un bieži ir pelēcīgi rozā, savukārt mākslīgi audzētiem – oranža.
No kā atkarīga krāsa
Lašu un foreļu krāsu gan dabā, gan zivju audzētavā nosaka karotinoīdu: astaksantīna un kantaksantīna pieejamība barībā. Astaksantīns ir viens spēcīgākajiem dabā esošajiem antioksidantiem. To lielā daudzumā satur vienšūnu mikroaļģes Haematococcus pluvialis. Astaksantīnu satur arī tie jūras iemītnieki, kuri ēd šīs mikroaļģes (brīvē auguši laši, foreles, krili, garneles, vēži un krabji). Tieši šis pigments iekrāso minētos vēžveidīgos un zivis sārtos toņos.
Kā iegūst astaksantīnu un kantaksantīnu
Mākslīgai zivju barībai pievienojamo astaksantīnu var iegūt divējādi: gan dabiskā veidā (galvenokārt no aļģēm un Phaffia rauga), gan mākslīgi – ķīmiskas sintēzes rezultātā tā saukto sintētisko astaksantīnu.
Kantaksantīns arī ir antioksidants, kas izplatīts dabā. Kantaksantīnu pirmo reizi atrada sēnēs, ir zināms, ka pigmentu satur aļģes, vēžveidīgie un citi. Mākslīgai zivju barībai pievienojamo kantaksantīnu var iegūt divējādi: gan dabiskā veidā (galvenokārt no sēnēm, aļģēm un dažiem dārzeņiem), gan mākslīgi – ķīmiskas sintēzes rezultātā tā saukto sintētisko kantaksantīnu.
Kantaksantīns tiek pievienots ne tikai lašu barībai, bet arī, piemēram, zivju pirkstiņiem, cepumiem un marinētiem dārzeņiem.
Lašu un foreļu barībai pievieno astaksantīnu, kantaksantīnu vai abu minēto pigmentu maisījumu.
Kāpēc jālieto uzturā
– Astaksantīnu un kantaksantīnu rekomendē lietot uzturā, jo tiem piemīt īpašības, kas nodrošina šūnu aizsardzību pret oksidatīvo stresu; palēnina UV starojuma izraisītu ādas novecošanos; mazina ādas vēža risku; saglabā sirds veselību un mazina infarkta risku. Citas vērtīgās īpašības: tie palīdz nodrošināt normālu homocisteīna vielmaiņu, mazina dažādu audzēju attīstību, – skaidro Ruta Medne.
Kas ietekmē zivju garšu
– Zivju garša ir atkarīga no barības un ūdens. Ja dīķī, īpaši pavasarī, ūdens ietek no upes, tas parasti ir duļķains. Zivis ir kā ūdens filtri, šādos apstākļos tās dabū dūņu garšu. Audzējot foreles tīros ūdeņos, tas nedraud, taču zivis var iegūt piegaršu atkarībā no izmantotās barības sastāva. Barojat ar kvalitatīvu barību, zivīm vienmēr ir laba garša, – teic akvakultūras uzņēmuma “Vlakon” pārstāvis Grigorijs Jevsikovs, kurš Sakstagala pagastā kopš 1998. gada apsaimnieko ap 200 ha zemes, no kuriem 70 ha atvēlēti dīķiem.
Saimniecībā audzē varavīksnes foreles, karpas, Eiropas samus, līdakas, asarus. Foreļu dīķi ierīkoti dolomītatradnes teritorijā aptuveni 11 m dziļās ūdenstilpēs, kurās ūdens ir auksts un tīrs (zivis necieš ūdenī ziedošās aļģes). Foreļu barošanai SIA “Vlakon” izmanto Rīgas kombinētas lopbarības rūpnīcas gatavoto viegli grimstošo barību, kas satur dabīgo pigmentu (vietējā barība maksā nedaudz dārgāk kā Polijā ražotā). Sezonas laikā zivīm barību dod četras reizes dienā, to berot ar rokām, lai varētu redzēt, kā zivis barojas. Zivju makšķerēšanai paredzētos foreļu dīķos zivkopis ielaidis arī karpas, kas dūņās atrod visas barības paliekas, ko nav noēdušas foreles. Foreles no dīķa dibena barību parasti nepaceļ.
UZZIŅA
• Vislabākā ūdens temperatūra varavīksnes forelēm ir +16…+17 °C, ūdens pH – neitrāls, skābeklis – 100%. Šādos apstākļos iespējams izēdināt visvairāk barības un iegūt visstraujāko pieaugumu. Šovasar apstākļi lašveidīgajām zivīm bija gandrīz ideāli. Jo aukstāks ūdens, jo mazāk vīrusu tajā var izdzīvot. Siltā ūdenī var savairoties baktērijas, kas ir bīstamas forelēm.
• Forelēm ir vairāki ienaidnieki: ūdri, ūdeles, zivju gārņi, protams, arī maluzvejnieki.
• Lietuvieši ir karpu, latvieši – jūras zivju, bet igauņi – foreļu ēdāji.
