Ilga Reizniece folkloras tulkotājas misijā 0
Ilga Reizniece ir pasaulē pazīstamākās latviešu postfolkloras grupas „Iļģi” balss un dvēsele, taču ne tikai – viņa ir arī tā uguntiņa, kas vairāk nekā desmit gadu mācījusi īstenas saulgriežu svinēšanas tradīcijas, rosinājusi latvju danču atdzimšanas kustību, bet šovasar Ilga aicina uz „Iļģu” 33. gadskārtas vasaras koncertu sēriju visā Latvijā. „Tumša nakts, zaļa zāle” skanējumā būs gan saulgriežu gaidīšana un pavadīšana, gan mūzika no folkrokoperas „Spēlēju dancoju”, gan, protams, danči.
Laiks pirms Jāņiem ir Ilgas mīļākais laiks. Tiesa, šī vasara viņai nākusi ar skumjām, jo nesen aizsaulē aizgājis dzīvesbiedrs. Ilga par to nevēlas runāt, tikai nosaka, bijis tā, ka vispār vairs negribas iet cilvēkos. Un tūlīt aši uzplaiksna tikai viņai raksturīgais smaids un piebilde, ka „Iļģu” vīri neļaujot atslābt. „Paldies viņiem par to. Zinu, ka šo vasaru gribu piepildīt ar kaut ko priecīgu un jauku. Tā, lai dzīve turpinās!”
Jāņos pakāpties Dzegužkalnā
Ilga atklāti atzīst, šobrīd vajagot atelpu, un to var rast mūzikā. Pirmo gadu nenotiks viņas izauklētā, iedibinātā un 12 gadus īstenotā akcija „Piedzīvosim Jāņus”, kuras devums ir dzīvāks par dzīvu – kā nekā simtiem jāņabērnu līdz kaulam iesvaidīti latviskās Jāņu svinēšanas tradīcijās. Ilgai šis laiks palicis atmiņā kā nesavtīgas braukšanas un stāstīšanas laiks, iespēja dāvināt viņas fantastisko pieredzi. „Visi mani bērni ir dabūjuši īstus Jāņus īstā lauku sētā, kur nekad nav bijusi elektrība. Bez skatītājiem, bez ārzemniekiem, tikai sev un saviem draugiem. Pulciņš gan kādreiz bija līdz diviem simtiem, jo katrs, kas tādos Jāņos pabijis, nākamajā ņem līdzi draugus. Man tā bija milzīga bauda. Kopā bērni, ģimene.”
Atteikties no akcijas nebija viegli, tomēr citādi nevarēja. „Pienāk Jāņi, bet es – nogurusi, izdegusi.” No akcijas Ilga atteikusies, taču reizē piekritusi „Iļģu” mūziķu aicinājumam uzstāties Jāņos, Dzegužkalnā. „Vēl tagad nezinu, vai darīju pareizi. Sev teicu – tas taču Dzegužkalns, augstākais Rīgas kalns, kur pakāpties, vieta, kur esmu dzimusi un augusi. Man te jābūt! No otras puses mocījos pārmetumos, jutos kā nodevēja pret savējiem.” Ilga priecājas, jo Jāņu piedzīvošanas kustību pārņēma dēli, īpaši vecākais no četriem – Audris.
Bet tos, kas grib būt labi sagatavoti dančiem, Ilga aicina nākt uz Dzegužkalnu jau 18. jūnijā, kad varēs apgūt danču soļus, bet vēl čaklākie jau 17. jūnijā aicināti uz Rīgas Tehnisko universitāti, kur reizi mēnesī kopā ar Ilgu var apgūt latvju danču rakstus.
„Iļģi” krējumu nosmēluši
„Iļģi” 33 pastāvēšanas gados no folkloras autentiskiem nesējiem kļuvuši par postfolkloras pionieriem. „Kad beidzu konservatoriju un uzzināju, ka vispār ir tāda folklora, sēdēju krātuvēs, izšķirstīju tūkstošiem lapiņu un grāmatu, kuras varbūt izšķirstījuši tikai daži cilvēki. Ar savu mūziķes ausi atlasīju interesantākās melodijas. Tagad, kad piesaka jaunos projektos, dažreiz paklausos un re, atkal tās pašas melodijas! Viņi atbild, bet ko tur gribi – „Iļģi” savulaik to krējumu ir nosmēluši! Man tikai atliek jaunajiem ieteikt pašiem rakt un meklēt.”
Ilgu laiku Ilga tīšuprāt nav ļāvusi repertuārā ienākt kaut kam „savam”, pašu sacerētām melodijām. „Simtreiz svarīgāku par tādu pašizpausmi bija dziedāt to, kas nācis no tautas.” Protams, gluži vai vajadzības spiestas radušās arī savas melodijas, jo ne visu tautasdziesmu tekstiem līdzi nāk arī melodija. „Ļoti daudz melodiju nāk un aiziet. Savulaik kopā ar Māri (Māri Muktupāvelu) esam naktīs sēdējuši, muzicējuši. Kā Ziedonis teica – nāk dzejolis un aiziet garām. Žēl nav. Tas ir bijis un mūs piepildījis. Sākumā bija kauns par tām, slēpu, ka pašas domātas. Nu jau sen esam kaunu atmetuši, rakstīts daudz savas mūzikas, piemēram, tiem pašiem deju uzvedumiem.”
Kaut ko jaunu? „No vienas puses, varētu teikt, ka mūsu pūrs ir jau pilns. Esam pašpietiekami, un reizēm ir sajūta, ka nekā jauna neprasās. Ir dziesmas, kas ir īsi bijušas pirms gadiem un tad aizgājušas. Ir arī tādas, kas mūs pavada un pavadīs.” Tomēr Ilga atklāj, ka „Iļģi” tomēr sākuši atkal raudzīties ierakstu studijas virzienā. „Viegli nav – tā paša laika trūkuma dēļ. Vienīgais paņēmiens ir sasēdināt visus mašīnā, aizvest uz laukiem, izmest telefonus. Tieši tā burtiski četrās dienās ierakstījām albumu „Ej tu dejot”. Ceru, ka šovasar tiksim līdz ierakstam.”
Tiesa, vēl nesen, agrā pavasarī, Ilga kārtējo reizi kāpa uz Nacionālā teātra skatuves, lai plašajam apbalvojumu krājumam pievienotu arī „Zelta mikrofonu”, šoreiz par gada labāko albumu bērniem. Tautasdziesmu dubultalbumu „Gadapkārti” iedziedājuši Ilgas audzēkņi, iespēlējuši – „Iļģu” mūziķi, un, protams, Ilga pati. „Par „Iļģu” albumu to nesaucam, jo „Iļģu” vārds uzliek citu atbildību – latiņa ir ļoti augsta. Tomēr ir īpaši liels prieks strādāt kopā ar bērniem, un Egons (Egons Kronbergs) kā skaņu režisors ir lielisks. Tiesa, katru reizi, ierakstot kopā ar bērniem, sev solos – šī ir pēdējā reize, kad bērnus mocīšu. Studija ir mazliet ķirurģisks process – mikrofons, uztraukums, apstākļi. Tomēr prieks ir liels, ka izdoti jau septiņi bērnu albumi.”
Jaunā misija – danči
Patiesībā jau Ilga sirdī vienmēr bijusi skolotāja. Tieši tāpēc viņai vienmēr bijis svarīgi, lai „Iļģus” klausītos arī jauni cilvēki un bērni. Tikko noslēdzies vēl viens mācību gads, skolojot bērnus Jūrmalas Alternatīvās skolas bērnudārzā, kur strādāts jau 21 gadu. Nu kādreizējie audzēkņi aicina spēlēt dančus 9. klases izlaidumā. „Iešu. Svēta lieta! Danči būs! Dancos paši un arī draugi.”
„Pirms 20 gadiem, kad pēc tīrās folkloras posma sākām kļūt tādi „postfolkloriskāki”, ļoti labi sapratu, ka tajā laikā jaunieši tīru folkloru neklausīsies. Bija vajadzīgs tulkojums. Īstenībā mēs tulkojām folkloru mūsdienīgā valodā, tā, lai to saprastu jauni cilvēki. Šobrīd situācija ir izmainījusies. Manas sešpadsmit gadus vecās skolnieces ar baudu dzied īsto, autentisko folkloru, viņām vairs nav vajadzīgs tulkojums.”
Uz „Iļģu” vasaras koncertsērijas atklāšanas koncerta skatuves Dzintaros kāps arī Ilgas audzēknes – folkloras kopa „Vārpa”, audzinātas no pirmsskolas vecuma. „Rādīs kā viņām skan,” ne bez lepnuma teic Ilga, piebilstot, ka 15. jūnija koncerts ir īpaši veltīts ģimenēm, tieši tādēļ tā sākuma laiks nolikts agrāk. Bez „Vārpas” meitenēm uz skatuves būs vēl bērni un jaunieši, tostarp arī vokālā studija „Tev un man”, ar kuru „Iļģi” sadarbojušies vairākkārtīgi – šoreiz bērni dziedāšot speciāli viņiem aranžētas „Iļģu” dziesmas.
Ilga teic, ja dziesmu ziņā viņas misija esot izpildīta, „visi slāņi pacelti”, viss jau zināms, tad danču jomā vēl daudz darāmā. „Gribu cilvēkiem parādīt, kā ballītēs var forši pavadīt laiku. Tas ir jāpamēģina, jo, kas to nav izbaudījis – nesaprot!” Starp citu, tie, kas to nekad nav mēģinājuši, to varēšot izdarīt kādā no „Iļģu” vasaras koncertiem. „Tumsā, naktī – neviens neredzēs, ja tev neizdodas,” smejas Ilga.
Atliek tikai spēlēt
„Mūsu priekšrocība ir tā, ka esam ļoti dažādi”, saka Ilga. Viņai taisnība – pasaulē pazīstamāko latviešu postfolkloras grupu varam sastapt gan uz vislielākajām skatuvēm, piemēram, šovasar viņi uzstāsies arī Pasaules koru olimpiādē, bet tikpat labi „Iļģus” var dzirdēt spēlējam baznīcā, programmā pavisam maziem vai dančos kādā Vecrīgas krodziņā. Ilga pasmaida, sakot – „Sākumā šaubījos, vai spēlēt, piemēram, brīvdabas krodziņā „Egle”, bija tā kā mazliet kauns. Tagad zinu, ka tas ir brīnišķīgi – sapulcējas mūsu draugi un draugu draugi. Ja latvieši ar komplimentiem skopojas, tad šajās reizēs saņemam daudz komplimentu no ārzemniekiem. Viņiem ir lieli brīnumi, kad trešajā daļā sanāk jaunieši un visi danco latviešu dejas.”
„Iļģi” paši nekad nav pūlējušies rīkot skaļas turnejas, un Ilga mazliet samulsusi teic, laikam tādas īstas, pašu spēkiem rīkotas koncerttūres Latvijā nemaz neesot bijis. „Paši neko neorganizējam. Esam šai ziņā dikti slinki, turklāt katrs ir līdz ausīm iekšā papildus darbos. Ja kāds domā, ka mums maksā tikai par to, ka esam „Iļģi”, tad tā nav! (smiekli). Īstenībā laiks „Iļģiem” visus šos gadus ir bijis mazliet nozagts no pašu brīvā laikā, no ģimenēm, mīļiem cilvēkiem. Labi, ka Amerikā mums ir draugi, kas nodarbojas ar koncertu rīkošanu, tāpēc esam bijuši daudzās tūrēs.”
Tikko „Iļģi” atgriezušies no Prāgas, kur pārstāvēja Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu. „Bija koncerts Lielajā valsts bibliotēkā, brīnišķīgā zālē, pilnā ar čehiem, kas mums par šoku runā skaidrā latviešu valodā un pazīst „Iļģus”! Prieks, ka šogad arī Latvijā beidzot atradās cilvēki, kas uzņēmās organizēt mūsu koncertus. Pašiem atliek tikai spēlēt!”
