Kurš var pakustēt, tas kustas! Folkloras ratu vīruss neaptur 0
Anita Bormane, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vairāk nekā pussimts folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu, kur dzied, spēlē, danco jauni un veci, veselām ģimenēm, dzimtām un daudzās paaudzēs, visā krāšņumā iedzīvinot un pārmantojot latviešu tradicionālās kultūras tradīcijas.
Tik daudzveidīga šobrīd ir folkloras kopu buķete Vidzemes reģionā, lai gan – protams, tās, tāpat kā visus Latvijas amatierus, sāpīgi skārusi vīrusa krīze, jo dalībniekiem atļauts darboties tikai attālināti vai ārā.
“Latvijas Avīze” sarunā ar Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) folkloras un tautas mūzikas eksperti Inesi Mičuli, kā arī Madonas kultūras nama folkloras kopas “Vērtumnieki” vadītāju Ingrīdu Gruduli un Siguldas folkloras kopas “Senleja” vadītāju Andu Skuju noskaidroja, kāda Vidzemē, kas vēsturiski ir daudzu Latvijas mūzikas tradīciju šūpulis, šoruden ir Covid-19 krīzes izraisīto ierobežojumu ietekme uz folkloras kopu kustību, dalībnieku noskaņojumu un gatavošanos starptautiskajam folkloras festivālam “Baltica”, kam normālā lietu kārtībā būtu vajadzējis Latvijā notikt nākamgad, tomēr nolemts, ka 2021. gada vasarā, ja būs iespējams, tas varētu norisināties Lietuvā, bet Latvijā – 2022. gadā.
Cilvēkiem patīk folklora
“Lai gan Vidzeme ir reģions ar vēsturiski izteiktu koru kustību, kuras sākums meklējams jau 18. gs. brāļu draudzēs, šeit ir arī daudzas ļoti labas un skanīgas folkloras kopas, kas ļoti veiksmīgi cenšas atjaunot tradīciju – strādājot ar folkloras materiāliem, pierakstītajām melodijām, dančiem, dialektiem. Nesen runāju par šo tēmu ar kolēģi, nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri, un arī viņa novērojusi, ka pēdējās divas “Baltica” skates liecina, ka pēdējā laikā vairākas jaunas folkloras kopas ir izveidojušās tieši Vidzemē, ka cilvēki grib un meklē šo tradīciju un viņiem patīk to kopt,” stāsta LNKC folkloras un tautas mūzikas eksperte INESE MIČULE.
Viņa ir viena no nedaudzajiem Latvijas mūzikas profesionāļiem, kuri Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvuši akadēmisko grādu etnomuzikoloģijā.
Inese muzicējusi Jelgavas folkloras kopā “Dimzēns”, bet tagad pati vada Dobeles folkloras kopu “Leimaņi”, kā arī kopš 2014. gada – Ozolnieku vidusskolas folkloras kopu “Knipati”.
“Protams, pirmās kovidkrīzes laikā bija pašvaldības, kuras finansiāli vairs nevarēja atbalstīt savu kolektīvu vadītājus, tomēr pārsvarā gadījumu tās cīnās par katru savu kolektīvu. Kovida otrajā vilnī ir atcelti ļoti daudzi pasākumi, tomēr neesmu dzirdējusi, ka būtu gadījumi, kad kādu kolektīvu likvidētu vai vadītājam liktu iet piespiedu atvaļinājumā,” norāda I. Mičule.
Viņa atceras, ka vīrusa pirmā uzliesmojuma laikā visā Latvijā bijušas tikai kādas trīs folkloras kopas, kuras vairs neturpinājušas sezonu, tomēr vairākumā gadījumu to vadītāji meklējuši citus ceļus – rīkojuši sadziedāšanās zūmos un vatsapos, sakārtojuši vēstures materiālus, rakstījuši savas hronikas, tiešraidē feisbukā notikuši danči. Folkloras kopas arī piedalījās LNKC un “Senās klēts” organizētajā “Tautas tērpu gājienā” par godu 4. maija svinībām.
“Šobrīd, kad atkal ir šie ierobežojumi, man liekas, ka mēs jau zinām vairāk un varam no visām iespējām izvēlēties to, ko gribam darīt,” saka I. Mičule.
Vienlaikus folkloras kopām tomēr ir būtiski pēc iespējas ātrāk atsākt darbu, jo šoruden bija jānotiek “Baltica” skatēm, kas visas ir atceltas. Šis būšot pirmais gads, kad paredzēts veidot videoskates.
Tradīcijas krāšņumā
Runājot par folkloras kustības saknēm Vidzemē, LNKC eksperte teic, ka ir saglabājies gana daudz nošu materiāla, kas liecina par spēcīgām tās tradīcijām, tomēr koru kustība šeit ir bijusi noteicošā. Folkloras atdzimšanas kustība Vidzemē saistās ar J. Norviļa Madonas mūzikas skolas ilggadējā direktora, diriģenta un folklorista Arta Kumsāra (1942–2013) vārdu, kurš pirms 40 gadiem izveidoja “Vērtumniekus” – vienu no tradīcijām bagātākajām folkloras kopām Vidzemē.
“No pēdējām “Baltica” skatēm var redzēt, ka tieši Vidzemē folkloras kopas ne vien strādā ar nošu un folkloras materiāliem, bet ļoti piedomā arī pie citiem virzieniem,” piebilst I. Mičule.
Ir kopas, kas pievērsušās Vidzemei raksturīgo dialektu krāšņuma izpētei un tālāknešanai. Savukārt, piemēram, Amatas novada Drabešu folkloras kopa “Ore”, kuras vadītāji Inese un Andris Rozes 2019. gadā saņēma folkloras balvu “Austras koks”, gan dzied, gan arī paši izgatavo instrumentus, tērpus un citus rekvizītus.
Toties, ja runa par mūzikas instrumentiem, kas visvairāk raksturīgi tieši Vidzemes folkloras kopām, tad vispirms tās asociējas ar Ieviņa ermoņikām, kas jau ierakstītas arī Nemateriālā kultūras mantojuma Nacionālajā sarakstā. Un, ja stāsts par ieviņām, tad īpašs gods un cieņa pienākas kapelas “Ieviņas” dibinātājam, seno instrumentu meistaram un tautas mūzikas tradīcijas popularizētājam, tūjietim Valdim Andersonam, kurš šo instrumentu ir gan rekonstruējis, gan apkopojis milzum daudz informācijas par tā spēles tradīcijas vēsturi.
Kurš var pakustēt, tas kustas!
Madonas folkloras kopa “Vērtumnieki”, ko nu jau 18 gadus vada INGRĪDA GRUDULE, šovasar svinēja 40. jubileju. 1980. gadā to izveidoja Madonas mūzikas skolas direktors Artis Kumsārs, aizsākot folkloras atdzimšanas kustību Vidzemē, un kolektīva misija cauri laikiem ir bijusi saglabāt un kopt Vidzemes sēlisko izloksni un Vidzemes novada tradīcijas. Pērnruden “Vērtumnieki” saņēma folkloras balvu “Austras koks” par latviskās dzīvesziņas kopšanu un daudzināšanu.
“Bijām vieni no pirmajiem, kas vasaras sākumā atsāka mēģinājumus ar telefonkonferenču palīdzību, paši iedziedājām un viens otram sūtījām dziesmu fragmentus un vārdus. Jūnijā filmējāmies režisores Daces Micānes-Zālītes veidotajam projektam “Izstāde – ceļojums. Tautasdziesmu teicējas. 1991.”, un tad jau notika jubilejas koncerts Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, braucām arī uz Latgali,” atceras I. Grudule.
Vērtējot situāciju šobrīd, viņa secina: “Laiks ir mazu sprunguli iesviedis “Baltica” ritenī, bet tas nenozīmē, ka ritenis nevar griezties uz priekšu.
Ar kopas dalībniekiem uzturam kontaktus attālināti, nupat man bija saruna par tērpu atjaunošanu, arī – par saktu iegādi.”
Runājot par īpašiem mūzikas instrumentiem, ko spēlē “Vērtumnieki”, Ingrīda Grudule teic: “Mums vienīgajiem ir apaļā cītara un bascītara, kas novietojama stāvus un sitama ar īpašu vālīti. Tā kā līdz šim esam diezgan aktīvi koncertējuši ārzemēs un pārlidojot šādus instrumentus ir diezgan grūti pārvadāt, ikdienā mēs tos izmantojam mazāk. Iespējams, ka uz šo “Baltica” skati atkal notrauksim tiem putekļus un paspīdēsim ar to, kas mums ir. Starp mūsu instrumentiem ir arī dūdas, āžarags. Zinu, ka Limbažu pusē Pēteris Jansons ar savu kolektīvu ir taisījis lielās tāšu taures, kas arī ir raksturīgākas tieši Vidzemes pakalniem.”
“Vērtumniekos” šobrīd kopumā darbojas 35 cilvēki, bet tā pilnīgi regulāri uz mēģinājumiem nāk 15 līdz 18. Ir dalībnieki, kas uz mēģinājumiem ņem līdzi bērnus, un pati Ingrīda Grudule vēl līdz nesenam laikam vadīja bērnu folkloras kopu “Madaviņa”.
“Vērtumnieki” dzied ne tikai pieaugušo dziesmas, bet arī iet rotaļās un mācās dančus. Piedalās visas paaudzes – kurš var pakustēt, tas kustas! Ingrīdai Grudulei pašai liels prieks par savu meitu Madaru Gruduli, kura ļoti veiksmīgi jau sesto gadu vada Biksēres folkloras kopu “Libe”.
Tulkojot tradicionālās vērtības
Siguldas folkloras kopa “Senleja” 2021. gada 7. janvārī svinēs 40. jubileju, un tajā kopā darbojas dažādu paaudžu vairāk nekā 20 dalībnieku. ”Senlejas” dibinātāja un ilggadēja vadītāja ir Aina Salmane, un nu jau vairāk nekā 20 gadus to vada viņas meita ANDA SKUJA.
“Protams, katrs kopas dalībnieks pandēmijas laiku pārdzīvo individuāli, tomēr atceros, ka pavasarī gan aktīvi veidojām videomateriālus, gan arī paši mājās centāmies apgūt jaunas dziesmas un uzturēt možu garu. Visi satikāmies jūlijā Dainu kalnā, lai iedziedātu videosveicienu Dainu kalnam 35. jubilejā, un sajūta bija ļoti emocionāla. Tagad uzskatu – ir pareizi, ka šajā vīrusa situācijā nesatiekamies, jo ir jānogaida. Ja ir interese, mēs katrs varam dziedāt arī mājās ar saviem ģimenes locekļiem, kas varbūt līdz šim dziedāja mazāk.
Tomēr kopumā situācijas bija ļoti atšķirīgas – bija dalībnieki, kas jau kopš pavasara norobežojās drošības dēļ, un bija citi, kas ļoti skuma, ka neesam kopā un nevaram kopīgi svinēt svētkus.”
Anda Skuja stāsta, ka no instrumentiem “Senleja” reizēm izmanto kokles, bet, dancojot tradicionālās tautas dejas, tiek spēlēta arī cītara un akordeons. Kopa popularizē netransformētu un neapdarinātu folkloras materiālu – gan to, kas tieši pārmantots ģimenēs, gan agrāk savākto un pierakstīto. Daļa programmu ir tieši Vidzemes novada dziesmas un danči, bet dziesmu pūrā ir arī skaistākās citu novadu dziesmas.
“Vidzeme atšķiras ar to, ka šeit ir dziļas kora dziedāšanas tradīcijas, tas izpaužas gan dziedāšanas manierē, gan stilā, gan pašās Vidzemes novada dziesmās, kas ļoti atšķiras no citiem reģioniem. Tās nospiedumi vērojami arī folkloras kopu kustībā. Tomēr arī Vidzemes folkloras kopas cenšas meklēt senāko folkloras materiālu un to interpretēt, kā jau mūsdienu cilvēks, pēc savas sajūtas un zināšanām par tradicionālo kultūras mantojumu un tradicionālo dziedāšanu,” viņa teic.
Folkloras kopas Vidzemē
* 2018. gadā starptautiskajā folkloras festivālā ”Baltica” piedalījās 47 Vidzemes folkloras kopas.
* Šobrīd LNKC sarakstos ir 51 Vidzemes folkloras kopa.
Avots: LNKC
Raksts tapis Valsts kultūrkapitāla fonda “Vidzemes kultūras programma 2020” ietvaros, ko finansē VAS “Latvijas valsts meži” un atbalsta Vidzemes plānošanas reģions
