Folkloras kopas izveidojas tur, kur ir vilcējs! Kā 21. gadsimta bērni uztver tautas vērtības 0
Anita Bormane, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Un tomēr tradīcijas saglabāšanā un nodošanā ieinteresēta personība izšķir visu! Tāds ir viens no galvenajiem secinājumiem, kas rodas, “Latvijas Avīzei” interesējoties par bērnu tradicionālās muzicēšanas kustību Vidzemē, kas, tāpat kā visa amatierkustība Latvijā, šobrīd ir apstādināta pandēmijas laika ierobežojumu dēļ.
“Esmu pārliecināta, ka šis nav tas laiks, kad būtu jāsēž aizkrāsnē un jāgaida. Ir jāskatās situācijai acīs un jādara labākais no iespējamā,” ir pārliecināta Māra Mellēna, folkloriste, filozofe, bērnu folkloras kustības “Pulkā eimu, pulkā teku” organizētāja.
Pavasarī kustības dalībniekiem daudz laika pagājis, lai saprastu, kā tas ir – darboties attālināti, bet tagad, plānojot jauno mācību gadu, jau ticis domāts par to, kā “Pulkā eimu, pulkā teku” konkursu sistēmu pārvērst videoformātā.
Kamēr vēl bija iespējams, folkloras kopu nodarbības centušies rīkot ārā; tagad tās notiek attālināti vai arī individuāli, pārsvarā – instrumentu spēles mācības tiešsaistē.
“Parasti folkloras kopu vadīšana cilvēkiem ir sirdsdarbs, tomēr vajag jau arī kādu maizes darbu. Līdz ar to laiks ir ierobežots, tomēr tas, kas viņiem ir jāprot un jāizdara, prasa renesanses laikmeta cilvēka vērienu – jāvar bērnam iemācīt stāstīt, dziedāt, dancot, spēlēt instrumentus un vēl tad to visu salikt kopā,” uzskata M. Mellēna.
Balstoties tradīcijas īpatnībās
Eksperte arī teic: ja runājam par noteiktu tradicionālās kultūras izpausmju kopumu, tad Vidzemē tas ir ļoti daudzveidīgs – katrā novadā atradīsim savu specifiku, bet ne vienmēr pašā virspusē. Un tad ir jautājums – kādu, piemēram, skaņveides specifiku uzskatām par vērtīgu?
Vidzemē daudz ko no tradicionālās skaņveides otrajā plānā ir aizbīdījusi koru dziedāšanas tradīcija, un tagad to izcelt ārā ir diezgan liels izaicinājums. Tās saistība ar bērnu folkloras kopām tagad veidojas caur Ilmāra Pumpura un Sandras Lipskas izveidoto “Skaņumāju” Skrīveros, kas nodarbojas tieši ar tradicionālās muzicēšanas tradīciju apzināšanu un iedzīvināšanu, kā arī instrumentu spēles apguvi.
Bērnu un jauniešu tradicionālā muzicēšana folkloras kopās norisinās saistībā ar visā valstī interešu izglītības ietvarā īstenotās izglītības programmas “Pulkā eimu, pulkā teku” norisēm, kas šogad notiek jau 37. reizi. Vidzeme nav vienveidīga, un arī programma “Pulkā eimu, pulkā teku” šos vēsturiskos novadus sadala sīkāk.
Piemēram, Vidzemē tiek izdalīts Piedaugavas novads, kas aptver tās folkloras kopas, kas dzīvo ap Daugavu, un tālā un tuvā Gaujmala, jo Gauja ir otra lielā Vidzemes upe. Vēl dalījumā ir arī Vidzemes jūrmala un Vidzemes augstiene.
“Faktiski šie novadi Vidzemē veidojas tur, kur ir kādas vai nu valodas, vai kādas citas tradīcijas īpatnības – dziedāšanas veids u. c. Tur dzīvojošās folkloras kopas tad veido mazo novadu, kur tās satiekas pirms nacionālā “Pulkā eimu, pulkā teku” sarīkojuma un izveido vienu lielāku priekšnesumu no novada,” stāsta M. Mellēna.
Vietas, kur pukst tradīcijas sirds
Vidzemes augstienē darbojošos bērnu folkloras kopu īpatnība ir īpašā sēļu izloksne, kuru savulaik mēģināja atdzīvināt folklorists Artis Kumsārs. “Mūsdienās tas, protams, ir gana sarežģīti, jo viena lieta – ja šo skanisko valodas formu esi mantojis, un otra – ja tu to tikai iemācies, regulāri nepraktizējot,” piebilst eksperte.
Starp spilgtākajām Vidzemes augstienes folkloras kopām viņa piemin Aldonas Gudrītes vadīto A. Eglīša Ļaudonas vidusskolas folkloras kopu “Driksnēni”, Cesvaines kultūras nama folkloras kopu “Krauklēnieši” (vadītāja Baiba Putniņa), Rankas kultūras nama folkloras kopu (Aelita Medejse).
Lēdurgas folkloras kopai “Putni” (vadītāja Ilze Kļaviņa) raksturīga kopmuzicēšana – katrs dalībnieks apgūst savu instrumentu, un kopā ir gan stabulētāji, gan koklētāji, gan ģitāristi.
Vidzemes Piejūras novadam raksturīga lībiskā ietekme un kokles spēles tradīcija. Savulaik te ļoti spilgti darbojies plaši zināmais folklorists Pēteris Jansons, kurš, balstoties uz pieredzi, kas radās, darbojoties ar bērnu folkloras kopām, šobrīd nodarbojas ar mācību kokļu izgatavošanu, savukārt viņa dēls, etnomuzikologs Ansis Jansons, izveidojis studiju “Kokļu mežs”, kurā kokles spēli var apgūt attālināti.
Straupē bērnu folkloras kustībā vēl nesen aktīvi darbojās Straupes pamatskolas skolotāja Gunta Millere. Ir arī spēcīga un strauji augoša folkloras kopa Limbažu 3. vidusskolā ar skolotāju Janu Jenerti, arī – Zentas Mennikas vadītā Salacgrīvas folkloras kopa “Cielava”.
Stāstot par Vidzemes Piedaugavas novadu – no Rīgas līdz Koknesei –, Māra Mellēna īpaši izceļ divas izcilas skolotājas ar ļoti spilgtām bērnu un jauniešu folkloras kopām. Zaķumuižā kopš 1989. gada darbojas Ligitas Šreiberes vadītais “Pērkonītis” (tagad “Oglītes”), kas apvieno bērnus no triju gadu vecuma, kuri mācās vijoles spēli, dzied tautasdziesmas, dejo tautas dejas, iet rotaļās, svin saulgriežu svētkus, iepazīstas ar senču tradīcijām un apgūst tradicionālo mūzikas instrumentu spēli. 30. gadu jubileju nākamgad svinēs Ingunas Žogotas vadītā Kokneses bērnu folkloras kopa “Tīne”.
Savukārt Gaujmalā – Valmieras, Valkas pusē – Igaunijas pierobežā – pirms dažiem gadiem aizgājusi pensijā izcilā skolotāja Skaidra Smeltere, un Valkas “Vainadziņš” līdz ar to vairs nedarbojas, tomēr joprojām Valkas novada Bērnu un jauniešu centrā “Mice” bērnus stāstnieku lietās ieinteresē Tija Bērtiņa.
Ļoti smaga problēma, kas ietekmē arī bērnu tradicionālās muzicēšanas procesu Vidzemē, saistīta ar mazo skolu slēgšanu. 2018. gadā tika likvidēta, piemēram, Mārcienas pamatskola un līdz ar to arī folkloras kopa “Mārksnīte”. Skolotāja Aldona Gudrīte gan pēc tam atradusi darbu Ļaudonā un izveidojusi folkloras kopu tur. “Mazo skolu jautājums ir ārkārtīgi sāpīgs. Tās ir kultūrtelpas sirds, un esmu pārliecināta, ka kādreiz ir jāpiemaksā, lai tā pukstētu,” piebilst M. Mellēna.
Ar baltajām stundām
INGUNA ŽOGOTA vada Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas bērnu folkloras kopu “Tīne”, kas uz pirmo mēģinājumu sanākusi 1991. gadā. Viņa koordinē arī bērnu un jauniešu folkloras kustību Piedaugavā (Allaži, Zaķumuiza, Koknese u. c.) un ir izveidojusi Radošo māju, kur ir iespēja svinēt latviešu tradicionālos godus, mācīt amatus un iepazīstināt ar latviešu kulināro mantojumu.
“Tīnē” darbojas gandrīz 20 bērnu, lielākajiem šobrīd mācības notiek attālināti, bet mazie uz nodarbībām ierodas individuāli. “Spēlējam kokles, padarām arī šo to citu, bet tāda liela dziedāšana un dejošana šobrīd nenotiek. 26. februārī mums būs 30. dzimšanas diena, ko bijām ieplānojuši kā novada sarīkojumu – folkloras kopu skati. Tagad neko daudz neplānojam, iespējams, ka tā varētu notikt videoformātā,” stāsta I. Žogota.
“Folkloras kopas pārsvarā izveidojas tur, kur ir kāds entuziasts, vilcējs. Dažreiz no tā viena viss arī sākas un veidojas. Arī mums ar bērnu folkloras kopu bija tāpat – kad pārnācu dzīvot uz Koknesi no Ikšķiles, 90. gados bija folkloras kustības vilnis.
Daudzās Latvijas vietās toreiz bija baltās stundas ar folkloras mācību, un arī es biju viena no tiem, kas tās sāka, un Kokneses vidusskolā tās ir joprojām. Tā ir tikai tāpēc, ka es te strādāju,” teic I. Žogota. Tāpat radusies arī Radošā māja – jo ļoti gribējies būt un darīt kaut ko vairāk.
Runājot par vietējo tradīciju izmantojumu folkloras kopā, viņa stāsta: “Ja atrodam kādu tikai Koknesei, Piedaugavai raksturīgu tradīciju, tad to iedzīvinām – tāds, piemēram, ir Koknesē pierakstītais greznais skutelnieku – maskoto ļaužu, kas Meteņos gājuši no mājas uz māju, – apraksts, tomēr tādu lietu ir ļoti maz. “Tīnes” bērni mācās spēlēt kokles, arī – blokflautiņas, ir arī dažādi sitamie instrumenti un bungas. “Ja bērnu interesē kāds mūzikas instruments, tad viņš ar to dzīvojas, ar varu nespiežam,” stāsta I. Žogota.
Koknesē sanācis interesanti – tieši, iedvesmojoties no bērnu folkloras kopas, 2005. gadā arī vecāki nobrieduši izveidot savējo – “Urgas”. “Ja ģimenē vecāki labprāt redz savus bērnus tradicionālajā kultūrā, tad, protams, tam ir lielāka vērtība, jo vecāki atbalsta. Tomēr gadās arī tā, ka vecāki ļoti to vēlas, bet bērns ne, un tad ir diezgan grūti,” secina I. Žogota.
Stilīgi un nepazaudējot autentisko
Krimuldas novada Lēdurgas kultūras nama folkloras kopā “Putni”, kas dibināta pirms 15 gadiem, apvienojušies ap 20 dalībnieku no triju līdz 72 gadu vecumam. “Putnos” dzied, spēlē stabules, kokles, koka taures, sūreņu svilpes, varganu, ģitāru, bungas un katrs dalībnieks prot atdarināt kādu putna dziesmu. Viņi ir atpazīstami visā Latvijā – arī tādēļ, ka valkā arheoloģiskos tērpus, kas ir pašu un vadītājas ILZES KĻAVIŅAS darināti.
“Mums ir svarīga doma, ka tērps nav noliekams kultūras nama noliktavā un paņemams tikai uz koncertu, jo tad tajā nejūtas brīvi. Tā ir tad, ja šo tērpu iedzīvini, padari par savu, dzīvojies,” viņa stāsta.
“Mums ir būtiski tas, kas notiek dabā, un es savējiem smejos – jūs neaiziesit uz tiem trim dejošanas mēģinājumiem, bet pa to laiku mainīsies repertuārs, jo nāk nākamie svētki. Ir tā, ka pēc Jāņiem vai Mārtiņiem ievelc elpu, un – sākas viss no gala! Līdz ar to arī dziedamais, dancojamais, spēlējamais repertuārs veidojas gadiem, to nevar izveidot īsā brīdī.”
Ilze Kļaviņa arī koordinē bērnu folkloras kopu kustību Vidzemes Piejūrā (Salacgrīva, Zvejniekciems, Limbaži, Straupe u. c.): “Reģions izskatās liels, bet, šķiet, tas ir tādēļ, ka šo kopu ir pamaz. Ļoti daudz tiešām ir atkarīgs no cilvēka, kurš ir konkrētajā vietā.
No skolām man ir teikts, ka viņi un arī bērni gribētu, lai būtu folkloras kopa, bet nav cilvēka, kas to vada. Folkloras kopas vadītājam pašam jābūt ļoti elastīgam – ļoti daudz jāmāk un jāmācās.
Jo viens skolotājs māca gan dziedāt, gan spēlēt – turklāt dažādus instrumentus –, gan iet rotaļās, gan dancot, gan stāstīt pasakas vai stāstus, gan strādāt ar dažāda vecuma bērniem. Vēl arī viņam jābūt spējīgam ļoti ātri iemācīties izmantot dažādas tehnoloģijas, un – lai tas būtu interesanti, stilīgi, bet – arī nepazaudējot autentisko.”
