Fokuss – uz vietējām vērtībām 0
No piektdienas, 5., līdzsvētdienai, 7. aprīlim cilvēki visā Latvijā aicināti saistoši pavadīt brīvo laiku un gūt jaunas prasmes un zināšanas norisē “Satiec savu meistaru!”. Šogad meistarklases, paraugdemonstrējumi, lekcijas, kopīga muzicēšana, koncerti, toršu cepšana un citas aktivitātes notiks 159 Latvijas vietās. Vairākās piedāvā mācīties moderno pulsa sildītāju adīšanu, ciemos gaida audējas, kokapstrādes meistari, juvelieri, pumperniķeļu un citu tradicionālo ēdienu gatavotāji, ārstniecības augu pazinēji, rīkstnieks – spēj tik izvēlēties!
Trijās dienās neviens māceklis par meistaru nekļūs. Taču Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena piemin kolēģus Francijā, projekta “Eiropas prasmju dienas” aizsācējus, kuri uzskata – šī pasākumu kopuma būtība ir pievērst uzmanību vietējam ražotājam, produktam, atbalstīt vietējos cilvēkus.
“Iepriekšējo gadu pieredze rāda, ka Latvijas meistaru dienu saraksts arī vēlāk dod labu iespēju iegūt noderīgu informāciju, piezvanīt meistariem arī citā reizē, aizbraukt, satikt,” norāda Linda. “To ir izmantojuši latvieši ārzemēs un šādā ceļā atraduši kokļu meistarus, jostu darinātājus, zeķu adītājas, viņiem pasūtot saviem mākslinieciskajiem kolektīviem vajadzīgo.”
Eksperte teic, ka Tautas lietišķās mākslas studijās šobrīd iesaistījušies apmēram divi tūkstoši cilvēku. Tomēr reāli tautas prasmju pārmantošanas kustībā esošo, kā arī interesentu skaits ir daudz lielāks – pērn norisē “Satiec savu meistaru” 152 vietās visā Latvijā piedalījās 270 meistari un apmēram 4300 apmeklētāji. Un tas neskaitot lielo cilvēku skaitu, kas ik gadu apmeklē amatnieku tirgus visā Latvijā un it sevišķi jūnija sākumā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notiekošo.
Akcijas dalībnieki ir padomājuši arī, kā intriģējošāk sevi pieteikt. Piemēram, aplūkot “Rozītes segu” var doties pie audēju kopas “Andava” uz Padures pagastu. Tā ir sega, kas tapusi rožceliņa aušanas tehnikā, kur raksta ornaments veidojas kā puķītes, un ar šīs tehnikas palīdzību audējas panākušas dažādus brīnumskaistus efektus.
Vidzemē viens no vilinošiem sarīkojumiem būs Līgatnē rīkotā izstāde “Priekšauts ar stāstu”. Būs arī lekcijas – kā priekšauts valkāts pie tautastērpa, kā ikdienā, un kā mākslinieces to no sadzīves priekšmeta attīstījušas līdz mākslinieciskam dizaina elementam.
Priekšauts lieti noderēs, ja izlemsit doties uz Vaives pagasta “Kaķukrogā” pieteikto kulinārijas nodarbību vārīt melleņu ķīseli ar klimpām. Savukārt koknesieši mācīs gatavot kaņepju pienu, viltotās irbītes un ķirbju krēmu.
Latgales pusē meistares rotās tortes. Baltinavas novadā varēs apgūt Ziemeļlatgales rotaļas un dejas, kā arī dziedāšanu ar pusbalsi. Tur pieminēs tautas muzikantu Andreju Rancānu un mācīs viņa poļkas.
Bet Baltinavas novada muzejs rādīs mēslu talkas priekšauta atdarinājumu.
Izrādās, tas ir balts, smuks, ar puķītēm izšūts priekšauts, ko valkāja meitas, apzinoties, ka uz talku ieradušies arī kaimiņu puiši.
Arī Ciblas novadā būs gan dziesmas, gan rotaļas, gan Latgales kulinārais mantojums un vēl zirga apkalšanas un iejūgšanas demonstrējumi.
Kādam droši vien pats interesantākais šķitīs Limbažos celma bungu darināšana vai piedalīšanās radošajā garšaugu darbnīcā Vaiņodes novadā, vai arī Salienas pagastā uzzināt par ārstniecības augu un savvaļas pārtikas augu izmantošanu uzturā.
Būs arī iespēja apmeklēt lokālās dziedāšanas paraugstundu Liepājā, izgatavot koka vilciņu vai dūceni Jaunpilī, nogaršot ozolzīļu kafiju Kandavā vai varbūt uzzināt par vietējās izloksnes īpatnībām Talsu novadā, noklausoties stāstījumu Spāres muižā “Run un tautasdziesms gar Stends up.” Plašāk par visām iespējām var uzzināt www.satiecsavumeistaru.lv vai pagājšnedēļas “Kultūrzīmju” ielikumā.
“KULTŪRZĪMES” VIESOJAS
Ugunskrusti, Māras zīmes
Rīgas Tautas lietišķās mākslas studijas “Kalvis” vadītāja VALDA KESNERE ik gadu akcijā “Satiec savu meistaru” stāsta par arheoloģiskajām rotām.
Piemēram, skatienu piesaista pamatīga rokassprādze, un, paņemot to rokā, ir skaidrs, ka tāda var kalpot kā ierocis tuvcīņā.
Meistare komentē, ka tā bijusi karavīru rokassprādze. Tāpat populārā pūcessakta bijusi vīriešu sakta, kas atrasta tikai vīriešu apbedījumos.
“Pūce ir vīrieša gudrības simbols, bet zalktis – sieviešu gudrības simbols,” stāsta V. Kesnere, rādot gan oriģinālā lielumā izgatavotās saktas, gan arī atbilstīgi proporcijām samazinātās, kuras piespraust pie mūsdienu tērpa.
Priecājos par iepriekš pie tirgotājiem neredzētām rotām, un meistare saka: “Lietišķās mākslas studijai ir cits uzdevums nekā tirgotājiem. Mēs meklējam paraugus grāmatās un izgatavojam retākas lietas, ko citi nav taisījuši.” Viņas rādītajā kolekcijā ir bronzas un sudraba rotas, kādas balti valkāja no 1. līdz 13. gadsimtam, daža pat vēl senāka.
“Katrā rotā ir vairāki simboli, izmantojam Dieva zīmes, Māras zīmes, krustu krustu, Jumi, zalkti. Ugunskrusts ir viena no senajām zīmēm, atrasta jau pirms mūsu ēras un ļoti izplatīta visā pasaulē,” stāsta V. Kesnere.
Latviešu sakrālie skaitļi ir četri, seši un astoņi. Četri simbolizē pilnību un saulgriežus, seši – līdzsvaru, astoņi ir bezgalības, zalkša zīme. Visur ir simetrija, bet viena no meistares demonstrētajām saktām ir izņēmums – tajā ir deviņas saulītes, vedinot domāt par bieži folklorā sastapto apzīmējumu “trejdeviņi”.
Tepat arī sakta ar Māras zīmi, krustu krustu un astoņām saulītēm. Zalkšu saktā ir astoņnieks – bezgalības zīme, un daudzi tic, ka tā var pozitīvi ietekmēt veselību, jo simbolizē bezgalīgu enerģijas plūsmu.
“Ja raugāmies uz amuletiem, tad gandrīz visur redzam aplīti un punktiņu vidū. Tautā to sauc par saulīti, bet enciklopēdijās atrodam kā Visuma enerģijas zīmi,” turpina meistare.
Bieži rotās izmantots arī dainās tik daudz apdziedātais kumeliņš. Un ķemmīte ir sievietes amulets, kas simboliski “noķemmē” nost dzīves grūtumu, smagumu. Lekcijas tematā pieteikts, ka runa būs par senajām rotām mūsdienu tērpos. Valda komentē īsi: jebkuru no saktām var likt pie žaketes, džempera, izskatīsies eleganti!
“Kalvja” kolekcijā ir arī tāda unikāla rota kā sievietes kakla riņķi, pavisam četrpa-dsmit. “Šo rotu tās sarežģītības dēļ meistars gatavoja gadu,” stāsta studijas vadītāja. “Tādu savulaik nēsājusi kāda ļoti bagāta senlatviete.”
“Lai sakta uz skatuves spīd!”
Kuldīgas juvelieris ULDIS MELBERGS dalībai norisē “Satiec savu meistaru!” pieteicies pirmo reizi. Viņam jau piezvanījusi kāda arhitekte no Ventspils, sakot, ka vēloties meistara vadībā darināt sev sudraba kulonu. Uldis apsolījis – protams, to varēs.
Tā kā Kuldīgu nedēļas nogalēs apmeklē daudz tūristu, viņš spriež, ka gan jau vēl kāds iegriezīsies viņa pagrabiņā, kur jau 20 gadus iekārtota darbnīca. Ar interesentiem Uldis runās par to, cik tautiski akcenti labi iederas mūsu ikdienā. Viņš uzskata – arī Latvijā sievietes var valkāt linu blūzītes ar izšūtām apkaklītēm, pielikt kādu saktu.
“Kāpēc tai jābūt tieši arheoloģiskajai pakavsaktai vai Nīcas vai Rucavas saktai? Var jau citādāku uztaisīt. Trīsdesmitajos gados bija populāras dažādas saktas.”
Cilvēki nes Uldim labot dažādas mantotas rotaslietas, un tad esot interesanti izpētīt, kas un kā darīts, un sagādāt prieku, atdodot pasūtītājam rotaslietu gluži kā jaunu.
Izmantojot starpkaru Latvijas divlatniekus, meistars izgatavo sudraba karotītes, ko cilvēki bieži izraugās dāvināšanai kristībās.
Viena nesen aizceļojusi uz ASV. Kad cilvēks ierodas pasūtināt rotu, meistars cenšas izprast viņa raksturu, uzzināt par interesēm, arī nodarbošanos, jo pēc tā spriež, kas vislabāk derēs.
Uldis darina arī arheoloģiskās rotas. Viņš rāda aproci, sakot, ka tādu izgatavot nav sarežģīti, pats galvenais ir sagatavot kaltiņus, ar kuriem izveidot ornamentu. Tāpat skatu piesaista bronzas saktiņa, kas rotāta ar citas Kurzemes pilsētas Kandavas pusē pazīstamo ozolzīļu rakstu, jo arī tās ģerbonī ir ozolzīles.
“Tādas saktas parauga nevienā grāmatā nav. Bet kandavniekiem esmu izgatavojis jau kādas padsmit,” teic U. Melbergs. Viņš stāsta, ka taisījis arī lielās suitu saktas ar sarkanajiem stikliem: “Pirms vairākiem gadiem viena tāda tapa Ancei Krauzei. Tur ieliku “Swarovski” stiklus, lai prožektoru gaismā uz skatuves spīd. Bet tādas saktas gatavot ir darbietilpīgi – kad kāds kolektīvs man vēlējās pasūtīt uzreiz 20, neapņēmos to darīt. Tad neatliktu laika nekam citam.”
Zvaigžņu sega, kas silda un sargā
“Apmeklētājiem ļausim paskatīties segas aušanas procesu Viļumsona stellēs un varbūt pamēģināt pašiem,” stāsta Kuldīgas tautas lietišķās mākslas studijas “Varavīksne” vadītāja DAIGA JANSONE.
Pašreiz stellēs ir zvaigžņu segas, lai piektdien cilvēki redz, kā tās top. Un arī pašas Viļumsona stelles aplūkot ir interesanti, jo tās ir atšķirīgas no citām, pusmehāniskās, ar vienu paminu, darbojas ar perfokaršu sistēmu.
Ar ko ir īpaša zvaigžņu sega? Daiga stāsta, ka raksta veidojums atgādina zvaigznes, un konkrētais paraugs ņemts no Skrundas deķa. Tādu klāja gan uz gultas, gan, kā rakstījis pētnieks A. Dzērvītis, izmantoja kā kamanu segu, uzskatot, ka tā ir aizsargājoša.
Diendienā strādājot, meistars vienu zvaigžņu segu varot noaust, ātrākais, divās nedēļās.
“Varavīksnes” telpas ir kā neliela skaistu lietišķās mākslas darbu izstāde, kur priecē košās krāsas. “Mēs vienmēr esam bijuši dullie kurzemnieki ar savām krāsām – sarkanu, zilu, zaļu –, un citi brīnās, kā varam to visu salikt kopā. Bet mēs nemākam strādāt ar tādām mierīgām toņu gammām kā vidzemnieki,” teic Daiga.
Kuldīgas audējas pie sevis ciemos gaidīs piektdien, bet sestdien pašas pošas aizbraukt pieredzes apmaiņā pie kolēģiem uz citām pilsētām. “Mums vienlīdz tuvu ir Liepāja, Aizpute, Ventspils, jo esam taču Kurzemes viducī,” teic audēja Ineta Zalkovska.
