Flīzēšanas anatomija 1
Līmes iejaukšana: sausais maisījums plus ūdens, pirmā vairāk nekā otrā, urbjmašīna ar miksera lāpstiņu, un rāmi kuļ, līdz izveidojas viendabīga, valkana masa. Instrukcijas uz iepakojuma – tikai zināšanai, praksē viss notiek pēc izjūtas. Profesionāļi parasti strādā ar materiāliem, kurus paši atzinuši par labiem. “Knauf” ceturtā numura līmei ir piemērotā elastība, arī žūst bez steigas – 24 stundas. Lielām platībām šī ir optimāla izvēle.
Flīzes liek tikai uz tīras, gruntētas virsmas, tāpēc vispirms to rūpīgi noslauka, lai pēcāk līmē neiekļūtu gruzīši. Parastā istabas slota šim nolūkam īsti neder – saceļ putekļus. Plata špakteļlāpstiņa pielāgotā kātā – tieši tas, kas vajadzīgs!
Virsmu parasti nogruntē jau laikus, jo bezkrāsainais šķidrums žūst divas trīs stundas. Uz slapjas pamatnes mazinās līmes saķere, zūd gruntēšanas jēga.
Līmi gludos, vienmērīgos vilnīšos var uzklāt tikai ar zobaino lāpstiņu. Uz šādas virsmas, kuru flīze uzliekot saplacina, tā pielīp stingrāk un turas drošāk, jo katrs tukšums zem flīzes ir riska faktors ekspluatācijā. Jo mazāki instrumenta zobiņi, jo plānāk līmi var izvilkt, taču ekonomēt drīkst tikai uz ideālām virsmām. Šai grīdai izlīdzinošā kārta virs siltinājuma polistirola un apkures caurulēm izveidota visai kvalitatīvi, tomēr Konstantīns izmanto lāpstiņu ar 10 mm zobiņiem. Šāds biezums paver lielākas iespējas līmeņošanas manevram, ja tāds nepieciešams.
Meistars sāk priekštelpas ieklāšanu un pirmo flīzi liek nevis pie sienas, bet gan atbilstīgi nosacītajai šuves līnijai, kas beidzas pie terases durvīm mājas pretējā pusē. Diezgan sarežģīta ģeometrija, jo vēl jāņem vērā flīžu izkārtojums pārējās telpās, ieskaitot dizaina risinājumus, kad, piemēram, arī stūrī nepieciešams kvadrāts. Prātot vairs nav laika, viss jau izskaitļots iepriekš, komponentus uz grīdas izkārtojot un optimālu tehnoloģisko secību izdomājot. Attālumu starp flīzēm regulē ar krustiņiem, šeit tas ir tikai 1,5 mm, jo šuvei jābūt nemanāmai, bet līmeņrādi Konstantīns neizmanto – šim nolūkam ir pirksti, kas jūt augstumu.
Flīžu griezējs ir vienkāršs, bet ļoti efektīvs instruments, ko pa īstam spēj novērtēt tikai tie, kas pagājušajā gadsimtā ar stikla griežamo un sirds drebēšanu gar lineālu aizzīmēja vēlamā lūzuma līnijas! Ar to veido arī kvadrātus, kam salaidumos parādās 45 grādu leņķis, bet pašiem sarežģītākajiem gadījumiem, kad, piemēram, flīzei sānos nepieciešams izgriezt taisnstūra robu, vajadzīgs fleksis ar dimanta ripu. Starp citu, šis gabals atradīsies pie sienas, taču nogriezts par centimetru īsāks, lai siltajai grīdai paliek vieta, kur staigāt temperatūras iespaidā.
Grīdas pīrāgam, kas kārtu kārtām izbūvēts starp mājas lentveida pamatiem, arī piemīt dabiska tieksme periodiski izkustēties, un tas nozīmē, ka plaisas vispirms parādās pie sliekšņiem un flīzes salūst, ja segums ir vienlaidus. Lūk, kāpēc šeit pagaidām atstāta neglītā sprauga – tur būs silikona kompensācijas šuve, kas līdzsvaros svārstības.
Šuvošana ir flīzēšanas saldēdiens: iejauc pulverīti, ar špakteļlāpstiņu aizzied šuvi, ar mīkstu sūkli, vēlams “Miras” ražoto, uzreiz visu noslauki, un gatavs! Vienīgais riska faktors – vai iegūtais tonis tomēr ir īstais? Parasti izvēlēto iepriekš pārbauda nelielā laukumā, taču kopskats beigās vienalga ir citāds, un tad principiāls lēmums turpināt krāsu saderības meklējumus ir patiešām dramatisks tam, kam šuves jāiztīra…
Stikla mozaīkas plāksnītes ir katra meistara sapnis. Tev izsniedz normālas flīzes lieluma paklājiņu, uz kura sīkaļas (1,5 x 4,5 cm) jau ir uzlīmētas pilnīgi nesaprotamā loģikā, un tad šo paklājiņu vai kādu tā daļu, bet parasti jau tikai strēmeli ar visu pamatni ierastajā kārtībā nofiksē tur, kur mākslinieks iecerējis. Ideja nav peļama, beigās izskatās pat oriģināli, virtuves grīda kā ar karamelēm piebārstīta, taču ieklāšana… Pirmkārt, šīs plāksnītes gadījušās plānākas nekā flīzes, bet tā nav problēma – vairāk līmes apakšā! Otrkārt, trijatā tās ir arī šaurākas nekā viena flīze (garumā ir tikai 14,5 cm, bet vajag 15,5 cm). Vienīgais variants – sadalīt tās vēl sīkākos fragmentos un tad mākslinieciski izkārtot atvēlētajā telpā, ignorējot pieņemto šuvju platumu. Treškārt, tās nojauc līniju rakstu, radot nevainīgu jautājumu – kur īsti veidot šīs starplikas? Pēc meistara izjūtas…
Ja vēlas izmantot šādus dizaina risinājumus, proti, virsmā iestrādāt lielākas vai mazākas flīzes, tomēr vērts ievērot izmēru saderības principu, lai nevajadzētu veidot ielaidumus, kas izjauc kopējo kompozīciju. Dekoratīvajā kvadrātā ir 50 x 50 cm flīzes, kopskaitā 16, bet visapkārt – 15,5 x 62 cm flīzes. Ar trim to platumiem, šuvju tiesu nerēķinot, var iegūt tikai 46,5 cm, bet lielajām sānus nedrīkst griezt, lai neizjauktu zīmējumu. Parasti šādas problēmas risina, izmantojot tikai viena ražotāja produkciju, turklāt daudzi piedāvā arī tā sauktās kolekciju flīzes, kam analogas kombinācijas jau ir paredzētas. Piemeklēt kaut ko ideāli saderīgu svešā plauktiņā gandrīz nav iespējams, labākajā gadījumā vienām flīzēm būs tā sauktais siltais tonis, bet otrām – aukstais…
