Viskoķetāk smaidu, bet ne tev. Visselegantāk dejoju, bet – (it kā) tikai sev 1
Ginta, 26 gadi, juriste:
Esmu piefiksējusi, ka cilvēkus neprātīgi atbruņo atklātība. Ja vīrietis atklāti pasaka, ka pavedina sievieti, jo grib viņu iegūt šonakt. Protams, tā var tikt arī pie neizmazgājama vīna pleķa uz krekla! Bet var arī sākt griezties trakulīgā pavedināšanas virpulī, līdz pēdējai šūniņai izbaudot visu, kas notiek, tieši tāpēc, ka zin – tas būs tikai šonakt!
Ja vīrietis kaut mazliet nepiesaista, tad uzmanības pierādījumi vai pavedināšana šķiet nepieņemama, reizēm smieklīga, labākajā gadījumā – vienaldzīga. Tā liek justies neērti vai pat pazemoti. Savukārt, ja vīrietis šķiet simpātisks, tad ir vērts ļauties lutināšanai, pārsteigumiem, komplimentiem… Tad ir tik fantastiska lidināšanās piecus centimetrus virs zemes, ka sajūtas jau robežojas ar iemīlēšanos.
Būtībā visi līdzekļi, par ko nu iedomājos brīdī, kad gribas pievērst sev kāda konkrēta vīrieša uzmanību, balstās uz principu: patiesībā es Tev nemaz nepievēršu uzmanību. Es vienkārši esmu tik neatvairāma, ka Tev nekas cits neatliek! Un tad nu visi uzmanības pievēršanas līdzekļi patiesībā pārvēršas par līdzekļiem, kā absolūti nemanāmi parādīt un likt viņam manīt, ka esmu vis, vis, vis….. visgudrākā, visasprātīgākā, vissportiskākā un visneprātīgākā. Viskoķetāk smaidu, bet nesmaidu viņam. Visseksīgāk un elegantāk kustos mūzikas ritmā, bet tomēr dejoju tikai sev. Tas dažos vīriešos rada sajūtu, ka sieviete ir tik ļoti apmierināta ar sevi, tik pašpietiekama, ka nespēj netuvoties pat tad, ja nav nopietnu nolūku. Protams, daļu vīriešu tas arī atbaida. Te nu ir jāzina, kāds ir tas vīrietis, kurš iekritis acīs, atbilstoši izvēloties arī uzmanības pievēršanas līdzekļus. Ja vīrietis ir mazliet kompleksains un grib sajusties spēcīgs un sargājošs, sievietei ir jāmāk „pēkšņi” kļūt vājai. Kas der vienam, neder citam. Kas darbosies vienai sievietei, otru padarīs par apsmieklu. Un viss kopā – tā ir tikai spēle! Taču skaista spēle. Kopumā gan jāsaka, kaļot plānus un uzturot spēles garšu, vienmēr ir tāda kā „aizņemšanās” no kaut kur noskatītām klišejām, kas tiek kā lomas izspēlētas attiecībā pret vīrieti. Un mēs jau sagaidām, ka viņš reaģēs tieši tā, kā viņam IR jāreaģē saskaņā ar iepriekš zināmo un izstrādāto modeli. Es nespēju iedomāties sevi sagaidām savu vīrieti mājās koši sarkanā, pikantā veļā, stāvot atvērtās durvīs un kārdinoši smaidot pie iepriekš noorganizētas hiperseksīgas mūzikas un speciāli uzklātiem atlasa palagiem. No sievietes puses gaumīga pavešana ir tad, ja vīrietis nemana, ka tiek pavests. Ja vīrietim šķiet, ka viņš vienīgais visā pasaulē ir atklājis, cik šī sieviete ir debešķīga, un metas viņu iekarot, kamēr kāds cits vēl to nav pamanījis. Un sieviete mazliet atturīgi ļaujas šai iekarošanai, apzinoties, ka tā ir spēle, ko viņa vada. Reti kurš vīrietis ir gatavs piedalīties spēlē, ko vada sieviete, tāpēc arī reti kuram vīrietim prieku sagādās atklāta pavedināšana. Glaimos gan!
Tajā pašā laikā pieļauju, ka iespējams arī gluži otrādi – ja to, ka notiek pavedināšana, apzinās abi un mana jau uzreiz. Tā ir kā vienošanās klusu ciešot – es redzu, ka es tev patīku un Tu man arī patīc, bet mēs paspēlēsim šo pavedināšanas spēli, jo tas mums abiem sagādā neizmērojamu prieku. Tas ir kaifs no procesa, kad abi jūtas fantastiski labi, jo jūt simtprocentīgu otra cilvēka uzmanību.
Reiz piedzīvoju ļoti apzinātu un acīmredzamu pavedināšanu no pašpārliecināta, bet precēta vīrieša puses. Viss sākās ar ļoti atklātām sarunām. Un ļoti tiešiem pieskārieniem… Kad āķis bija izmests un viņš bija pārliecināts, ka šarms ir kaut mazliet mani apbūris, viņš tikpat atklāti izstāstīja arī savu „pavedināšanas” stratēģiju. To, uz ko citas sievietes (protams, ne jau es!) vienmēr „uzķeras”. Dārgs auto, smalki restorāni ar „tas jau nekas nav” žestu. Sajūsma par maziem bērniem, par ģimenes veidošanu… Kino, pārsteidzoši nieciņi ikdienā… Patiesībā – atklātas un iepriekš precīzi izmodelētas sarunas, uzsverot visu, kas sievietēm šķiet būtisks nopietnu, stabilu attiecību veidošanā. Zinot to, kā tiek „makšķerētas” citas, sajutos pārāka, īpašāka. Un tas tik ļoti vieno un atbrīvo, ka ļāvos viņa pavedināšanai. Jau iepriekš zinot, ka spēle ir tikai spēle un kaut kad tā beigsies, ne vienmēr zūd spēles garša un azarts. Vienkārši – tiek spēlēts savādāk!
Tomēr man vienmēr ir licies – ja tas ir nopietni, tad nav ko spēlēt spēles. Tad ir jābūt tādai, kāda esmu un visam jānotiek tā, kā tam jānotiek. Nesamāksloti, jo patiesi. Tas gan nenozīmē bez izdomas, bez pārsteigumiem, bet gan – būt pašai. Darīt kaut kādas lietas tāpēc, lai viņam sagādātu prieku, nevis tāpēc, lai pievērstu sev uzmanību un koķetētu. Jo apzināti pavedināt patiesībā nozīmē mazliet tēlot. Un cik tad ilgi tēlosi? Katram gribas, lai viņš patīk un tiek iekārots tāds, kāds viņš ir, nevis tāds, kādu uz neilgu laiku spēj tēlot. Un tur arī parādās mūžīgais attiecību klupšanas akmens, kas noved pie tā, ka otram šķiet, – cilvēks ir pilnīgi mainījies – nav vairs tas, kādu iepazina sākumā. Lai gan – viņš tieši tagad ir tāds, kāds patiesībā ir.
Kas ir gaumīga pavedināšana no vīrieša puses? Nezinu, vai tai pat jābūt gaumīgai. Dažkārt tieši visbezgaumīgākie, nepieklājīgi pārdrošākie līdzekļi pārsteidz un atbruņo tā, ka efekts ir daudzkārt spēcīgāks par galantu un izsmalcinātu, glamūru pavedināšanu. Būtiskāk – lai tas, ko dara vīrietis, sievietei liekas pieņemams. Un lai tas nav garlaicīgi, atstrādāti, vienveidīgi. Puķe un buča. Puķe un buča. Telefona zvans. Sekss. Garām! Gaumīga pavedināšana vairāk ir „aplidošana”, bet „aplidošana” ir no cita plauktiņa. Aplidošana pieder pie vienas no attiecību veidošanas fāzēm, pavedināšanas mērķis nav uzsākt nopietnas attiecības. Es domāju, ka pavedināt – tas ir mazliet manipulēt. Būtiskākais – nepārcensties. Un izbaudīt! Jo, vērojot izrādi, ir jāizbauda līdz vissīkākajai niansei katra aina, – tu nekad nevari zināt, vai būs nākamais cēliens.
