Pavedināt – atdzīvināt dažādas maņas, taču – ar savu pavedināmo nepārgulēt 1
Inga, 36 gadi, personālvadības konsultante:
Pat nezināju, ka spēju būt pavedinātāja, bet tieši tā es sevi varētu nosaukt. Pavedināšana ir mans jaunais hobijs. Tas var skanēt kā joks, kā nepiedienīga atzīšanās, bet šajā faktā nav nekā slikta, ja vien visi saprot ar pavedināšanu to pašu, ko es. Mana pavedināšana nozīmē, ka es spēlēju kārdināšanas un vīrieša izprašanas-iepazīšanas spēli, kas viņu ieinteresē un rada nepielūdzamu vēlmi mani uzlūkot kā brīnišķīgu sievieti. Skan šausmīgi prozaiski? O, tā ir māksla un tas ir darbs, ko es lēnām mācos, un varu teikt, ka šī lieta izraisa azartu.
Pavedināšanas mērķis ir dažādu maņu atdzīvināšana, bet galvenais princips – ar savu pavedināmo nepārgulēt. Var jautāt – kāda tad jēga visam pasākumam? Neviens, kas dzenās pēc kvantitātes romānu vai mīļāko skaitā, to nesapratīs. Pirmkārt, es pavedināšanas procesā gūstu baudu, un, iekvēlinot vīrieša interesi, arvien vairāk apzinos savu sievietes spēku, ceļu pašapziņu un nezaudēju lepnumu. Savukārt vīrietis saņem nedalītu manu uzmanību, saistošu mūzu, kas viņu iedvesmo, rada prieku par to, ka mani pazīst vai satiek. Turklāt vairums vīriešu no šādi iekārdinātajiem ir precēti, – tātad teorētiski neseko neuzticība, vienīgi strāvo dīvaina flirta un pievilkšanas aura. Tā ir kā atsvaidzināšanās, kur vīrietis saņem uzmanības apliecinājumus savai vīrišķībai, pēc kā tik ļoti alkst, bet es – apliecinājumu savai sievišķībai kopā ar apziņu, ka varētu dabūt ko vairāk, ja vien gribētu. Taču es negribu, jo tas visu var samaitāt.
Redzi, visus instrumentus nemaz nedrīkst atklāt, vai ne? Taču patiesībā pavedināšanas stūrakmeņi ir – ieinteresētība, vieglums un neatkarība. Ja man iepatīkas kāds vīrietis, es iespējami daudz par viņu uzzinu. Par aizraušanos, par darbu, par ģimeni, par interesēm – informāciju sniedz gan draugiem.lv, gan paziņu paziņas. Es izglītojos un cenšos ko vairāk izzināt par tēmām, kas viņam ir svarīgas, lai sarunā ar viņu nebūtu muļķe. Vindsērfings, enduro, jaunākie auto modeļi, labākās vīna ražas – simtiem tematu, par ko lietpratējiem patīk runāt, bet dažkārt apkārtējiem jau apnicis klausīties. Taču es uzķeru šos pustoņus interesēs un ļauju, lai vīrietis runā, rūpīgi klausoties. Ieinteresēti klausīties ir laba prasme, jo svarīgi nav tikai māt ar galvu un piekrist, bet papildināt teikto.
Ir bezjēdzīgi runāt par vīriešu un sieviešu kopīgajām lietām, jo sieviete sevi parāda tad, kad ir spējīga runāt par vīriešu lietām, pārliecināt, klausīties un papildināt. Un tiklīdz tu ar pilnasinīgu sarunu es savaldzinājusi sarunbiedru, pēkšņi kļūsti atkal par sievieti – šarmanti pasmaidi, asprātīgi pajoko, pārliec kāju pār kāju un pārliecināti, lepni un graciozi aizej. Šādiem tikšanās brīžiem vienmēr kaut kas seko. Kas? Aicinājumi satikties, kopīgas vakariņas vai teātra apmeklējums, seko sirsnīgas īsziņas vai vienkārši atzīšanās, ka ar mani ir viegli un tāpēc gribētos parunāt par dzīvi…Piemēram, Valentīndienas vai 8. marti izvēršas par fantastisku īsziņu un ziedu jūru, ko saņemu – tāpat vien. Es to izbaudu un ne jau vienmēr vedu vīrieti tik tālu, lai viņam sakāptu galvā un viņš mestos man virsū. Nu ir jau tādi gadījumi arī bijuši, bet principā kādā no tikšanās reizēm es arī dzelžaini pasaku, ka pārgulēt netaisos. Interesanti ir tas, ka tajā brīdī klikšķis iesit vīrieša smadzenēs un viņam sāk likties, ka vajag pavedināt mani…
Kāpēc es tā rīkojos? Pēc šķiršanās no vīra, ar ko nodzīvoju kopā vienpadsmit gadus, man kādu laiku likās, ka nezinu, kā uzvesties, kā pavadīt brīvo laiku. Vienmēr biju bijusi tik pareiza! Jā, beidzot it kā jutos brīva, bet tomēr nepārtraukti rīkojos atbilstoši tam, ko no manis gaidīja vīrs visus šos gadus – arvien ģērbos tā, kā viņam patika, pirku apavus, par kādiem atzinīgi būtu izteicies viņš. Taču tad kaut kā palēnām sāku iegūtu citu „es” – laikam bija pagājis pēclaulības sēru laiks, un es pati brīnos, kā pamazām mainījos.
Sagadījās apstākļi, kad ieguvu jaunu piedāvājumu darbam, pati daudzmaz varēju plānot savu laiku un nebija nepieciešamības sēdēt birojā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem kompānijā… Sāku iegādāties apģērbu, ko agrāk nebūtu valkājusi, jo vienkārši sev to nebūtu atļāvusies tīri finansiāli, tāpat dažādas dzīves situācijas sāku uzlūkot mazāk kritiski, atraisītāk un nepiespiestāk. Darba pienākumos man ietilpa tikšanās ar daudz un dažādiem cilvēkiem no dažādiem uzņēmumiem, kam pasniedzu apmācības un konsultācijas, līdz ar to pieauga saskarsme ar svešiem, vēl neiepazītiem un interesantiem cilvēkiem…Un tagad es varu teikt, ka esmu kā čūska nomainījusi ādu un jūtos gaužām labi.
