Atdzīvināt dažādas maņas! Flirta un pavedināšanas pieredzes stāsti no sievietēm un vīriešiem 1
“Pirksti, dodot tasīti, it kā nejauši skāra manējos un viegli noglāstīja”
Vija, 31 gads, strādā reklāmas jomā:
Es neesmu no tiem kārdinātājas tipiem, lai gan gluži pie mūķenēm arī sevi nepieskaitu. Kāds smaids pa labi, kāds pa kreisi – varbūt vienu otru reizi esmu apzināti ļāvusi savai sievišķībai izlīst laukā arī darba apstākļos, bet tas jau tikai piešķir azartu un tikko jaušamu noslēpumainības garšu – ne vairāk.
Taču stāsts, kas man saistās ar pavedināšanu, notika kādā korporatīvajā sanāksmē, kurā no firmas piedalījāmies vairāki cilvēki. Pie mums nesen bija atnācis strādāt pavisam jauns kolēģis – visnotaļ simpātisks un izskatīgs vīrietis, kurš, protams, izpelnījās atzinības pilnas klačas kolēģu sarunās. Tā kā viņam gadu skaits, salīdzinot ar mani, nepārprotami bija ar ciparu vismaz mīnus desmit gadi viņam par labu, tad vairāk par smuku, asprātīgu un patīkamu puisi arī viņu neuzskatīju. Tieši šīs sanāksmes laikā pēkšņi sajutu, ka viņš mani vēro. Sākumā domāju, ka viņš vēlas man ko pateikt, pāris reižu uzmetu skatienu, bet viņš, nenovēršot acis, tikai mulsi iesmaidījās.
Banketa laikā, tiklīdz biju beigusi sarunu ar kādu no bosiem, sajutu, kā no kakla līdz viduklim kāds ar roku vijīgi nobrauc pa mugurkaulu, bet, kad apcirtos apkārt, – sniedz man kafijas tasīti, sakot: „Tu sēdēji kā gulbis – tik graciozi un brīnum cēli…” Pirksti, dodot tasīti, it kā nejauši skāra manējos un viegli noglāstīja. Es biju tik apstulbusi, ka vispār nesapratu – ne kā reaģēt, ne uzvesties tālāk.
Pēc pasākuma bija norunāts, ka kopumā kādi divpadsmit cilvēki, ārzemju partnerus ieskaitot, iesim uz operas izrādi.Tā nu neviļus atskārtu, ka mana sēdvieta ir tieši blakus minētajam kolēģim. It kā neviena vārda vairāk netika pateikts, tikai cēliena vidū izrādes pustumsā manu roku pēkšņi saņēma viņējā. Es kaut kā visu šo vakaru biju gluži vai nolēmēta, – kā jauna meitene, kas nevar pateikt ne „jā”, ne „nē”, taču sajūtas….
Ja kāds man jautātu, kā var pavedināt, es teiktu: „Ar rokām”. Neko tādu vēl līdz šim nebiju izjutusi – pat tīnes gados nē, kad parasti pārņem trīsas no pirmajiem pieskārieniem. Viņš ar savu pirkstu tikko jaušamajiem pieskārieniem, nedarot neko vairāk kā vien glāstot delnu, radīja veselu kustību valodu. It kā viņš būtu pārbijies, bet iekārdināts, it kā neuzdrīkstētos ne uz ko cerēt, bet tik ļoti iedvesmots….
Nevarēju atraut savu roku, vienkārši jutu, kā mani pēkšņi pārņem spēcīgas alkas pēc ļaušanās, pēc uzdrīkstēšanās, pēc… Es starpbrīdī atvainojos pāris kolēģiem, ka nevaru palikt līdz izrādes beigām, un aizgāju. Vēl visu vakaru, nākamo dienu, brīvdienas man malās galvā domas, ka jūtos it kā pacilāta, iekārota, pavedināta, ceļā uz jaunām izjūtām. Tad kaut kā pārcilāju visu ar vēsu prātu un vienkārši pieņēmu lēmumu izturēties vēsi un atturīgi, lai neveicinātu kaut kādus tālākus nodomus.
Pirmdienas rītā ar iekšēju satraukumu devos uz darbu, lai gan nevaru noliegt, kaut kā vairāk grozījos pie spoguļa, vēlēdamās uzsvērt savu seksapīlu. Lai nu kā, manuprāt, es pati biju tā, kas vēl nesāktas attiecības izslēdzu kā radio. Izlikos, ka viņu neredzu, izturējos lietišķi, nekad nepieminēju šo starpgadījumu, lai gan viņa skatiens dažkārt vēstīja, ka zināmā mērā es viņu interesēju.
Katrā ziņā kā pavedināšanas vai kārdināšanas improvizācija uz mani šis starpgadījums bija atstājis milzīgu ietekmi, es tiešām gribu ko līdzīgu reiz atkal izjust, jo…. varbūt es tagad ļautos kam vairāk.
Un vēl mani pārsteidza, ka nav nepieciešami ne vārdi, ne flirts, ne īpaša uzvedība, bet tikai roku pieskārieni, kas var novest pilnīgā sekošanā otram.
