Galvenie stūrakmeņi ir: 1
Skatiens. Nehipnotizējot savu nolūkoto eksemplāru kā trusīti, tomēr meklēt acu kontaktu, pakāpeniski skatienu noturot arvien ilgāku un drošāku.
Uzklausīšana, – nežēlojot laiku, lai uzklausītu, nepārtraucot un ļaujot izteikt visu, kas simpātiju objektam uz sirds. Jo ilgāk viņš runās, jo labāk.
Apģērbs, stāja un sevis izrādīšana, kas jāveic ļoti delikāti un smalki, nebaidoties savas simpātijas klātbūtnē jokot. Ja jutīsi, ka labi izskaties, pašapziņa celsies un kontakts – divtik veiksmīgs.
Pieskāriens – kā uzruna vai zīme. Ja šo vieglo manipulāciju veic gana viltīgi, paliek tikai nojausma. Kurš gribēs – sapratīs. Ja ne, tad ir visas iespējas izlikties, ka tā ir tīrākā nejaušība vai saskarsmes īpatnība. Var inscenēt nejaušu manevru ar vieglu pieskārienu rokai, pleciem vai mugurai.
Čuksts – kā ļoti juteklisks paņēmiens ar noteikumu, ka tas izmantots atbilstoši situācijai – varbūt sapulcē, svinīgā pasākumā, kur atbilstošs ir arī asprātīgs komentārs.
Deja – ja vien tā nav Vīnes balle, kur visi atnākuši pa pāriem, savu simpātiju drīkst aicināt uz deju. Dejas laikā labais tonis ir uzturēt sarunu un arī flirtēt uz nebēdu, tomēr ievērojot zināmu distanci.
Kompliments – pateikt skaistu un trāpīgu komplimentu nav nemaz tik viegli. Ja vēlas ievilināt objektu savos tīklos, jāizvēlas kaut kas labāks par “tev skaista šlipse”. Lai gan – ne jau katru dienu kāds saņem arī šādus komplimentus, tāpēc tie var palikt atmiņā.
Īsta buča – nav runa par franču skūpstu, bet gan jautru šmakstu jubilejā, atvadoties no ballītes, mājas viesībām vai izpalīdzēšanu kādā darbā.
Zīmīte vai sms. Lakoniskas, tajā pat laikā dziļākas nekā visas sadzīviskās pļāpas var būt vēstules tajos pat draugos.lv, kas pēkšņi otram cilvēkam var sniegt savdabīgu un jaunu informāciju par tevi pašu kā personību.
Randiņš, – uzaicinot viņu vienalga uz kurieni, – kaut vai uz kino vai kopīgās pusdienās atvēlētajā stundā darba dienā. Tā vienkārši un nesatricināmi. Ja atsakās, nekas – pārsteiguma variants vienalga iedarbosies, un pēcgarša paliks. Katrā ziņā otra puse parasti mēdz parādā nepalikt un vienas reizes atteikumam seko pretpiedāvājums.
Vārdu sakot, viss ceļš pavedināšanas mākslā jāsāk no ceļa – pie sevis. Pavedināt var to, kurš iekšēji gaida, lai tiktu pavedināts. Pavedināt izdodas tam, kurš prot izgaršot pats sevi, lai spēlē iesaistītu arī otru. Tāpēc jautājums sev, kāpēc es neprotu pavedināt vai kāpēc man tas neizdodas kā donai Beižai vai Kazanovam, ir lieks, kamēr apmierinātība un sakārtotība sevī nav izveidojusi īpašu oreolu visapkārt ķermenim…
