Ko mācīties no Kleopatras un Kazanovas, lai justos kā jutekliska konfekte vai lielisks pavedinātājs 1
Mēdz teikt, ka, – ja vien tev ir labs darbs, tad nereti rūdījumam tik un tā nepieciešams apmeklēt darba intervijas, lai nezaudētu treniņu sarunās un būtu lietas kursā par savu cenu. To pašu reizēm apgalvo par flirta un pat pavedināšanas saistību ar laulību vai attiecībām – ja arī skaities aizņemta, reizi pa reizei izbaudīt flirta vieglo pacilātību, pavedināšanas gremdējošo saldumu esot tikpat svarīgi, lai sevī pārliecinātos, ka esi jutekliska konfekte un kādam kalpo kā dedzīgs mērķis piekļūšanai un iztīšanai no papīrīša.
Viena no vēsturē kairinošākajām pavedinātājām bijusi Pirne, kurai, iepretim grieķu uzstādītajam kārdinājuma un izpriecu etalonam – sievietei ar blondiem matiem – , dabas rota bijusi ogļu melna. Taču viņa pratusi izcili sevi pasniegt, piemēram, viscaur ietinusies plīvojošā audumā un pieprasījusi par sevi milzīgu summu. Radot neatvairāmu interesi noskaidrot, kas šai sievietē tik īpašs, lai maksātu tādu naudu, vīrieši pie viņas burtiski plūduši straumēm. Reizi gadā Afrodītes svētkos Pirne esot novilkusi visas drēbes un, izrādot savu nevainojamo augumu, devusies no Afrodītes tempļa uz upi, veicot rituālo iegremdēšanos viļņos, bet pēc tam kaila izejot ielās. Šo viņas uzvedību mēdz uzlūkot gan kā mārketinga, gan pavedināšanas ābeces pamatprincipus: pareizajā laikā un vietā «izlēkt no iesaiņojuma».
Savukārt pie romiešiem heteroseksuālā pavedināšanas māksla esot pārgājusi caur Afrodītes kultu, neskatoties uz to, ka Romā valdīja vīrišķa kultūra. Taču jau Ovīdijs, uzlūkojot sievietes spēku pavedināšanā, teicis: «Esi izcila. Vadi cilvēkus ar savām smadzenēm. Nav nekā brīnišķīgāka par tām. Tev jāmācās dzeja. Tev jālasa. Tev jāapbur vīrietis ar savu prātu. Venera mīl drosmīgās.» Lūk, te arī slēpjas tas zemūdens akmens un āķis – pliki pavedināt un aizvilkt līdz gultai var viegli, bet sakārdināt arī prātu – tas jau prasa zināmu piepūli.
Piemēram, 19. gadsimts ar sākotnēji ārējo uzstādījumu sievietei to vien zināt, kā labi izskatīties, prast eleganti turēt vēdekli, pūderēt degunu un pakalpot savam vīrietim, patiesībā ne tuvu nav tas, ko sievietes kā izcilu zināšanu kopumu, prasmi un mākslu nodeva cita citai. Klavierspēle, dzejas lasīšana, dziedāšana un sarunas pie tējas – visi centieni izglītotības un dvēseles skaistuma apliecinājumam ietvēra sevī arī spēju intelektuāli diskutēt. Arī vairākums imidža speciālistu uzsver, ka viena lieta ir būt gudrai, bet pavisam kas cits — intelektuāli valdzinošai. Patlaban šī māksla esot pilnīgi pamesta novārtā un vairums sieviešu neprot kārdināt vīrieti ar asprātīgu un valdzinošu sarunu, spontānu asprātību. Nu redz, tas pats Ovīdijs jau teica: «Izkop to, ko tu jau dari labi. Nav spēcīgāka uzbudinātāja par izcilību.»
Eh, lai nu paliek Ovīdijs! Taču kā man, mūsdienīgai un puslīdz tiklai mātesmeitai, uzvesties, lai iemantotu pavedinātājas ampluā, bet nekļūtu par vulgāru mamzeli? Tas, ka es izcili māku dziedāt šūpļa dziesmas diez vai derēs, lai pievērstu sev uzmanību, vai ne? Atceros mūziklu „Sikspārnis”, kur dārgā māmiņa, atvedusi savu atvasi – zilzeķi uz balli paklusām mācīja, kā nocopēt vīrieša skatienu – jāpieliek īkšķis pie deguna, bet mazais pirkstiņš jāpaceļ kā vējrādītājs. Tad ar slaidu vēzienu tas jākustina no vienas puses uz otru, sekojot tam ar acu zīlītēm: „Tudi, – sjudi; tudi, – sjudi” (turp un šurp – tulkojumā). It kā ar to šodien būtu līdzēts, lai man pie kājām mestos pakalpot un aplidot griboši jaunekļi! Galu galā mūsdienu kino, masu mediju, apģērbu un reklāmas industrija ir tā atkailinājusi gan sievieti, gan vīrieti, ka jāuzdod jautājums – ko nozīmē pavedināt? Ja agrāk pavedināt vīrieti nozīmēja no kleitapakšas pazibināt kājiņu tā, lai uz mirkli taptu redzama potīte, tad tagad – es varbūt varētu zibināt savas kājiņas nenogurdama… Atceros kopš bērnības, kā mamma man reiz mācīja – ejot pa ielu nekustināt rokassomiņu! Iemācīta aksioma – tā darot tikai vieglas uzvedības sievietes, – viegli šūpojot somiņu, pavedinoši aiz sevis aicina visus, kas vēlas sekot…Loģika dzelžaina, bet, manuprāt, tikai daļēji darbojas arī šodien.
