Flemings ir/nav Bonds 0
Pirms 50 gadiem pasaules ekrānus iekaroja pirmā filma par leģendāro aģentu 007 – Džeimsu Bondu – “Doktors Nē”. Šogad novembrī skatītāju uzmanībai jaunākais bondiādes izstrādājums – “Operācija “Skyfall”. Bet filmas tēla nebūtu bez Īena Lankastera Fleminga radītā romānu un stāstu varoņa.
Aristokrāts ar zilām asinīm
Īens Lankasters Flemings, kuru dažos izziņas avotos dēvē par “rakstnieku un diplomātu”, bet citos (piemēram, “Vikipēdijā”) – “spiegu, diversantu, žurnālistu”, dzimis 1908. gada 28. maijā Britānijā, Lankasterā, bagātā aristokrātu ģimenē – māte Evelīna Fleminga, dzimusi Rouza; tēvs Valentins Flemings, parlamenta loceklis un tuvs Vinstona Čērčila draugs, 1914. gadā gājis bojā Pirmā pasaules kara kaujās pie Sommas.
Īens mācījies privileģētajā Ītonas koledžā, tad studējis Karaliskajā kara akadēmijā Sandhērstā, turpinājis izglītoties Minhenes un Šveices universitātēs, kur apguvis vācu un franču valodu. Vēlāk iemācījies arī krievu valodu.
Īens Flemings bija izlēmis pievērsties diplomāta karjerai, taču diemžēl neizdevās izturēt iestājeksāmenu Ārlietu ministrijas konkursā. 1929. gadā, pateicoties savas aristokrātiskās ģimenes aizbildniecībai, sāka strādāt aģentūrā “Reuters”.
1933. gadā viņš devās uz Padomju Krieviju, lai atspoguļotu tiesas procesu, kurā spiegošanā un kaitniecībā bija apsūdzēti uzņēmuma “Metropolitan-Wickers” līdzstrādnieki. Bijis partneris banku uzņēmumā, pēc pieciem gadiem viņš atkal kā speciālkorespondents – tagad pārstāvot izdevumu “Times” – bija Maskavā – britu valdības ārējās tirdzniecības ministra N. Čemberlena vadītās delegācijas sastāvā.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Flemingu iesauca dienestā. Kā jūras kara flotes slepenā dienesta direktora admirāļa Dž. God- frija vietnieks, viņš bija kurators virknei slepenu operāciju, tostarp saistībā ar karagūstekņu atbrīvošanu Norvēģijā, piedalījās operācijas “Goldeneye” (zelta acs) izstrādē – plānoja pasākumus Gibraltārā gadījumam, ja arī Spānija iesaistītos karā Vācijas pusē, meklēja un atrada nacistu “Fau” raķešu atrašanās vietas, ar izlūkošanas datiem palīdzēja nodrošināt sabiedroto karaspēka izcelšanos Itālijā u. tml. Zināms, ka tieši viņš izstrādājis vairākas britu flotes izlūkdienesta rokasgrāmatas.
Par Fleminga slepeno darbību ir vairākas versijas. Viena no tādām, kas atklātībā parādījās 1997. gadā, pauž, ka Flemings it kā esot izstrādājis plānu un pats personīgi piedalījies Hitlera privātsekretāra un NSDAP partijas kancelejas vadītāja Martina Bormana nolaupīšanā 1945. gada 1. maijā. Šīs operācijas kodētais nosaukums esot bijis “Džeimss Bonds”…
Kāda cita versija vēsta, ka vēl pirms tam Flemings nopietni “strādājis” ar leģendāro un ietekmīgo britu okultistu Alisteru Krauliju, lai ar viņa palīdzību sajauktu prātu Ādolfa Hitlera līdzgaitniekam Rūdolfam Hesam. Tas, ka Hess patiešām aizbēga uz Britāniju, visiem labi zināms. Taču cik lielā mērā to sekmējis tieši Īens Flemings, avoti klusē. Zināms tikai, ka 1944. gadā viņš kļuva par izlūkdienesta “30 Assault Unit” diversiju operāciju plānošanas daļas līdzstrādnieku.
No romāniem līdz filmām
Neilgi pēc Otrā pasaules kara Īena Fleminga darbība specdienestos beidzās. Jau 1946. gadā viņš kļuva par liela izdevējdarbības koncerna “Kemsley” ārlietu menedžeri. Te Flemings strādāja līdz 1959. gadam. Tad viņš jau jutās materiāli pietiekami nodrošināts, lai iecerētu uzbūvēt namiņu romantiskajā Orakabesā Jamaikā. To viņš arī paveica, nodēvējot savu lolojumu par “Zelta aci”. Tur Flemings 1952. gadā uzrakstīja savu pirmo grāmatu “Kazino “Royal””. Togad viņš arī apprecējās ar Annu Rotermeri. Viņu laulībā dzimis dēls Kaspars.
Īens Flemings rakstījis ne tikai romānus. Viņš ir arī publicistisku grāmatu “Briljantu tirgoņi” un “Biedējošās pilsētas” autors, kā arī sarakstījis stāstiņu bērniem “Čiti Čiti – Beng Beng”, kas pārtapa miljonus pelnošā mūziklā.
Protams, viņa galvenais zīmols ir superspiegs Džeimss Bonds jeb aģents 007, kura brašās un nevainojamās gaitas Flemings aprakstījis 12 romānos (vēl viens publicēts jau pēc viņa nāves) un deviņos stāstos.
1961. gadā Flemings savu literāro darbu ekranizācijas tiesības pārdeva producentam Gerijam Zalcmanam, un jau 1962. gadā parādījās pirmā filma par Džeimsu Bondu “Dr. Nē”.
Jāpiebilst, ka pēdējo gadu filmas uzņemtas pēc citu autoru darbu motīviem. Tāds ir autortiesību turētāju lēmums – ļaut šo suģestējošo stāstu par superspiegu turpināt, iespējams, bezgalīgi.
Kaismīgie prototipa meklējumi
Par Džeimsa Bonda izcelsmi ir gūzma dažādu versiju, tostarp arī paša Aiena Fleminga paustā. Tiesa, viņa teiktais izklausās kaut kā pārlieku vienkārši, pat ikdienišķi, tāpēc daudziem labprātāk gribas ticēt sarežģītākiem variantiem.
Piemēram, britu vēstures pētniece Sofija Džeksone nesen publicējusi grāmatu, par kuru pati apgalvo, ka tas esot “īstais stāsts par īsto Džeimsu Bondu”, jo viņa atradusi aģenta 007 reālo prototipu. Tas esot kāds Edvards Aijeo Tomass, kas Otrā pasaules kara laikā bijis britu specdienestu aģents ar segvārdu Baltais trusis un spējis sekmīgi aizbēgt no nacistu koncentrācijas nometnes Buhenvaldē.
Džeksone apgalvo, ka Īens Flemings labi pazinis Tomasu, perfekti zinājis viņa dzīves stāstu, tāpēc neesot bijis sarežģīti to piemērot iespaidīgam literārajam tēlam. Turklāt viņiem bijis ļoti daudz kopīgu īpašību, proti, vēl bez spiegu būšanām abus vienoja arī kaislība uz alkoholu, smēķēšanu un nespēja atteikt sievietēm.
Tomēr galvenā Tomasa īpašība esot bijusi teju vai fantastiskā spēja izdzīvot tādās speciālajās operācijās, kurās tas nevienam nav šķitis iespējams. Piemēram, viņš vairākkārt ar izpletni nolaidies nacistu okupētās Francijas teritorijā, izpildījis uzdevumu, sekmīgi atgriezies mājās, lai… gatavotos jau nākamajam līdzīgajam uzdevumam. Džeksone noskaidrojusi – viens uzdevums bijis tik slepens, ka par to Tomasam bijis jāatbild tikai pašam Vinstonam Čērčilam. Daudzās Fleminga grāmatās Džeimss Bonds dažkārt esot rīkojies tieši tā kā Tomass realitātē…
Līdz jostas vietai, ne zemāk
Tomēr dominē versija, ka Džeimsa Bonda prototips ir pats Īens Flemings, kurš savu varoni apveltījis ar daudzām sev raksturīgām īpašībām, ieskaitot savu dienesta pakāpi, acu krāsu, augumu un citas būtiskas nianses.
Par saviem sacerējumiem Īens Flemings teicis, ka allaž mērķējis rajonā “zemāk par saules pinumu, bet mazliet augstāk par gūžām”, uzsverot, ka viņam nepastāvot kāda īpaša secība pamata jēdzienu – sekss, nauda, ātras mašīnas, grezna un bezrūpīga dzīve un tamlīdzīgi – virtenē, jo viņš savus darbus rakstot “siltasiņu heteroseksuāļiem vilcienos, aeroplānos un gultās”.
Flemings arī apgalvojis, ka viņa sižeti varbūt arī esot mazliet ārpus ticamā, bet katrā ziņā ne ārpus iespējamā robežām.
Šeit jāatgriežas pie paša Fleminga labprāt uzturētās versijas. Raugi, viņa Jamaikas mājā allaž godā turēta kāda grāmata – “Rietumindijas putni”, kuras autors ir amerikāņu ornitologs, vārdā… Džeimss Bonds. Īens Flemings rakstījis: “Uzskatīju, ka manam slepenajam aģentam kā personībai jābūt maksimāli anonīmam. Uzlūkojot šo grāmatu, acumirklī atskārtu, ka tās autora vārds ir izdevīgi īss, absolūti neromantisks un tajā pašā laikā pilnīgi vīrišķīgs, proti, tieši tas, kas man vajadzīgs.” Tā autora iztēlē uzplauka vīrs, kurš, pasūtot dzērienu, allaž saka vienus un tos pašus vārdus – vodku ar martini, sajaukt, bet tikai nesamaisīt…
Vēl jāpiebilst, ka daļa Džeimsa Bonda tēla, iespējams, veidojusies, iedvesmojoties arī no Sidnija Reilija biogrāfijas, kurš bija pazīstams ar iesauku Spiegu dūzis. Atgādināsim, ka arī Reilijs bija leģendārs, dažādiem stāstiem apvīts britu spiegs.
Savukārt Flemings šīs leģendas saklausījās no ne mazāk leģendārā britu diplomāta Roberta Brūsa Lokarta, kurš kopā ar Reiliju 1918. gadā darbojās boļševiku Krievijā. Tur abi bija iesaistīti sazvērestībā pret Ļeņina valdību.
Viņus atmaskoja, Reilijs pazuda bez vēsts, taču par sevi atstāja tieši tik daudz mīklu, lai iemantotu savdabīga superspiega veidolu: zina teju vai visas pasaules valodas, perfekti pārvalda dažādas kultūras un vēsturi, nešaubīgi metas mīlas dēkās ar neskaitāmām daiļavām.
Pasaku tēls pieaugušajiem
Gandrīz visi Īena Fleminga sacerējumi ir arī ekranizēti un radījuši pasaules slavu ne tikai autoram, bet arī virknei kinoaktieru. To nav nemaz tik viegli izskaidrot arī visprasmīgākajiem kinokritiķiem, bet bondiādes galvenais varonis aģents 007 (atcerēsimies – divas nulles specdienesta aģenta kodējumā piešķir legālas slepkavības tiesības) acumirklī iekaroja skatītāju sirdis. Ārēji pievilcīgs, erudīts itin visā, nesatricināmi noteikts un nepārejoši veiksmīgs savu mērķu sasniegšanā, Džeimss Bonds ir gluži kā suģestējošs pasaku varonis, kurš nāvējošajā cīniņā ar Ļauno allaž nostājas Labā un Taisnības pusē, iemiesojot jēdzienus “gods” un “uzticība” (angļu vārdu “bond” var tulkot arī kā “pienākums”).
Vēstījumam īpašu pievilcību, neskatoties uz absolūtu nosacītību un notikumu un situāciju fantastiskumu, galvenokārt piešķir autora apbrīnojamā precizitāte detaļu, apstākļu un vietas aprakstā. Patiešām grūti pateikt, kam īsti Īens Flemings rakstījis savas grāmatas – bērniem vai pieaugušajiem. Skatās visi. Pēdējie pat vairāk par pirmajiem. Joprojām.
Īens Flemings mira no sirdstriekas golfa spēles laikā 1964. gada 12. augustā, šajā pasaulē nodzīvojis 56 gadus. Pirms dažiem gadiem, kad svinēja viņa 100. dzimšanas dienu, Londonas Impēriskajā kara muzejā bija atvērta īpaša izstāde “Tikai jūsu acīm: Īens Flemings un Džeimss Bonds”. Izstādes rīkotāji atklāti atzina, ka, neskatoties uz visiem godprātīgajiem pūliņiem, arī viņiem tomēr neesot izdevies nošķirt autoru no viņa radītā literārā varoņa.
Fakti Aktieri un filmas par Džeimsu Bondu Ar Šonu Koneriju – “Doktors Nē” (1962); “Ar mīlestību no Krievijas” (1963); “Zelta pirksts” (1964); “Zibenslode” (1965); “Tu dzīvo tikai divreiz” (1967); “Dimanti ir mūžīgi” (1971). Ar Džordžu Lazenbiju – “Viņas augstības slepenajā dienestā” (1969). Ar Rodžeru Mūru – “Dzīvo un ļauj mirt” (1973); “Cilvēks ar zelta ieroci” (1974); “Spiegs, kurš mīlēja mani” (1977); “Mēnessgājējs” (1979); “Tikai tavās acīs” (1981); “Astoņkājis” (1983); “A Wiew to a Kill” (1985). Ar Timotiju Daltonu – “Dzīvās ugunis” (1987); “Atļauts nogalināt” (1989). Ar Pīrsu Brosnanu – “Zeltacs” (1995); “Rītdiena nemirs” (1997); “Ar pasauli nepietiek” (1999); “Mirsti citu dienu” (2002). Ar Danielu Kreigu – “Kazino “Royale”” (2006); “Mierinājuma kvants” (2008); “Operācija “Skyfall”” (2012). |
