Diāna Jance: “Flandrijas laukos magones zied” 0
Neatceros, vai okupētās Latvijas laikā skolās pieminēja Pirmā pasaules kara beigu datumu, un nav daudz latviešu, kuri Lāčplēša dienā atcerētos 1918. gada 11. novembri, kad karojošo pušu pārstāvji Francijā parakstīja līgumu par uguns pārtraukšanu.
Latvijā 1918. gadā karš vēl nebija beidzies, un Bermonta karaspēku pie Rīgas sakāva tikai gadu vēlāk. Kopš neatkarīgās Latvijas atjaunošanas 1990. gadā atkal pieminam savu Brīvības cīņu varoņus, aizdegdami sveces Lāčplēša dienā. Latvijas Pirmā pasaules kara upuru piemiņas simboli ir sveces un veļu laika migla pār kritušo varoņu kapavietām.
Šogad Latvijā, tāpat kā visā pasaulē, piemin Pirmā pasaules kara simtgadi. Karš mazajai Latvijai prasīja daudz upuru, taču pēc tā valsts ieguva neatkarību. Mūsu strēlnieku varonība un daudzo kara laika bēgļu ciešanas bija tik neizmērojamas, ka vēl joprojām maz zinām par tā laika notikumiem ārpus Latvijas un Krievijas teritorijas. Par kaujām Rietumu frontē pie Verdenas, Ipras, Sommas dzirdēts tikai no dažām filmām vai vēstures grāmatām. Mums kaujas Austrumu frontē bija daudz nozīmīgākas.
Jau kopš Napoleona laikiem pamanīts, ka asinssarkanās magones ir gandrīz vai vienīgie augi, kas ātri aizdziedē ložu saārdītos laukus, bet kareivji ticēja, ka tos iekrāso kritušo biedru asinis. 1915. gadā Pirmā pasaules kara lauka ārsts Džons Makrī no Kanādas sava bojāgājušā drauga piemiņai uzrakstīja dzejoli “Flandrijas laukos magones zied”. Atdzejots daudzās valodās, tas kļuvis par vienu no vispopulārākajiem kara laika dzejoļiem pasaulē. Savukārt sarkanās magones tapušas par piemiņas simbolu visos karos kritušajiem un mierīgas nākotnes cerībai.
Ja Latvijā nejaušiem garāmgājējiem jautātu, ko nozīmē vārdu salikums – sarkanā magone, lielākā tiesa droši vien atbildētu, ka tas saistīts ar konfekšu fabrikas “Laima” produkciju – konfektēm “Sarkanā magone” jeb “Krasnij mak”. “Klasiskais pralinē, bagātināts ar smalcinātu karameli, rada unikālu garšu harmoniju un padara to par vienu no “Laimas” visu laiku populārākajām konfektēm.”
Šī gada maijā Otrā pasaules kara beigu 69. gadadienas sarīkojumos arī Ukrainā pirmo reizi kā simbolu izmantoja sarkanu magoni. Ukraiņiem šis zieds simbolizē lodes izšautu brūci un plūstošas asinis. Tiek uzsvērts, ka šis simbols Ukrainu tuvina Eiropai. Novembrī, Varoņu atceres laikā, Eiropā, Amerikā, Kanādā un Austrālijā ierasts pie krūtīm piespraust magones ziedu un ziedot līdzekļus veterāniem un kara varoņu ģimenēm. Jau dažus gadus pēc kara upuru atbalstam Austrālijā pārdeva miljonu piespraužamu zīda magonīšu, ko bija izgatavojuši franču bāreņi. Šogad Londonā izveidota mākslas instalācija “Asins slacītās zemes un sarkanās jūras”, kuras laikā ap Londonas Tauera aizsargvaļņiem brīvprātīgie iestādīja 888 246 keramikas magones – tieši tik, cik Lielbritānijas kareivju krita Pirmajā pasaules karā. Kopš šī kara ir pagājuši simt gadi, un vēl joprojām angļu ģimenēs piemin karā aizgājušos jauniešus – gan tos, kuri pārnāca, gan tos, kuri palika citu zemju kapulaukos. Šoruden angļi stāvēja garās rindās, lai ziedotu savas ģimenes varoņa piemiņai. Magoņu lauki uzplaukst daudzās pasaules pilsētās, un ziedotā nauda ir paredzēta mūsdienās kritušo varoņu ģimenēm. Kopumā Pirmajā pasaules karā pirms simt gadiem dzīvību zaudēja vairāk nekā 37 miljoni simt dažādu valstu pilsoņu. Un visi izdzīvojušie cerēja, ka tik baismīgs karš vairs nekad neatkārtosies. To dēvēja par karu, kas izbeigs visus karus. Tas gan tika pārspēts jau pēc vienas paaudzes…
Arī šogad, simt gadus pēc Pirmā pasaules kara sākuma, Latvijā aizdegsim sveces un pieminēsim mūsu veļus. Kritušie varoņi ir mums visapkārt – gan karos kritušie, gan Sibīrijas nometnēs nomocītie. Latvijas laukmalēs magones sārtojās arī 1941. gada 14. jūnijā un sarkana saule nokrāsoja sniegu 1949. gada 25. martā. Tāpat kā citos traģiskos Latvijas likteņbrīžos un vietās, gan Ložmetējkalnā, gan Volhovā, gan Taišetā…
Visā pasaulē sarkanās magones noliec galvas, godinot arī Latvijas varoņus. “Flandrijas laukos magones zied, starp krustiem, kārtu kārtām…”
