Māris Antonevičs: Fiziski Eiropā, ar sirdi – citur 5
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Trešdienas vakars Parīzē un arī citās Francijas pilsētās noteikti tiek gaidīts ar satraukumu. Šajā dienā Francijas futbola izlase Katarā cīnīsies par iespēju iekļūt Pasaules čempionāta finālā un aizstāvēt labākās komandas godu, ko tā izcīnīja pirms četriem gadiem. Taču ne jau pati spēle ar Marokas izlasi ir iemesls bažām, bet gan tas, kas notiks pēc tās – turklāt nav pat svarīgi, kurš būs uzvarētājs un zaudētājs.
Marokas izlases negaidīti labais sniegums šajā Pasaules kausa izcīņā (pirmā Āfrikas komanda, kas jebkad spējusi iekļūt pusfinālā) ir kļuvis par iemeslu kādai citai sociālai parādībai – Eiropā dzīvojošo marokāņu pašidentitātes izpausmēm, līksmojot par savas etniskās dzimtenes sporta panākumiem un cenšoties to iespējami demonstratīvāk paust savas mītnes zemes pamattautas pārstāvjiem.
Futbola līdzjutēju prieks par uzvaru vai niknums par zaudējumu, kas noved pie nekārtībām un vardarbīgiem grautiņiem, nav nekas jauns. Īpaši ar to pazīstami angļu futbola huligāni, kuram vēsturiski arī tiek pierakstīta šī fenomena izcelsme. Ņemot vērā, ka Anglija tiek uzskatīta par futbola dzimteni, protams, ir loģiski, ka arī šī “tradīcija” aizsākusies tieši tur.
Šādas izpausmes gan vairāk bijušas raksturīgas klubu futbolam, it īpaši, ja abas komandas nāk no vienas pilsētas un futbols ir tikai iegansts, lai puikas no kaimiņu rajoniem noskaidrotu attiecības. Kas zīmīgi – brīdī, kad spēlē valsts izlase, agrākie niknie pretinieki pēkšņi var kļūt vienoti un pat priekā apkampties, atzīmējot iesistus vārtus, pat ja tos guvis sportists no viņu citādi tik nīstā kluba.
Dzirdēts, ka Dienvidamerikā, kur futbola huligānisms ieguvis radikālākas formas nekā Eiropā un bieži noved pat pie letāla iznākuma, līdzjutēji drošības dēļ uz klubu spēlēm visi nāk valsts izlases kreklos, bet jau stadionā tos nomaina pret savas atbalstītās komandas simboliku.
Protams, ir vairāki skaļi gadījumi, kad arī valstu izlašu fani sarīko masu nekārtības. Viens no nepatīkamākajiem bija Anglijas un Krievijas atbalstītāju asiņainais kautiņš Francijas pilsētā Marseļā 2016. gadā, kad abas komandas tikās Eiropas čempionātā. Vēl iepriekš krievu fani bija izcēlušies paši savās mājās, kad 2002. gadā pēc 0:1 zaudējuma Japānai sarīkoja plašas nekārtības Maskavā, mēģinot atrast un izrēķināties ar nejauši ceļā nokļuvušajiem aziātiska izskata cilvēkiem, īpaši nešķirojot, vai tie ir japāņi, korejieši vai ķīnieši.
Tomēr šoreiz marokāņu ārdīšanās, piemēram, Briselē pēc nesenās Marokas uzvaras pār Beļģiju, izskatās pēc kaut kā cita, kam ar futbola huligānismu ir diezgan attāla saistība. Kādā no video redzams, ka cilvēki, kas vicina Marokas karogus, rauj nost no ēkas Beļģijas karogu. Ar to pirmkārt tiek parādīta attieksme, nevēlēšanās iekļauties sabiedrībā un padarīt to par daļu no savas identitātes. Tas nozīmē, ka fiziski cilvēki gan dzīvo šajās Eiropas valstīs, taču sirdī un prātā ir pavisam kur citur – savā vēsturiskajā dzimtenē.
Jā, tā ir runa par to pašu slaveno multikulturālismu, kura strupceļu Rietumeiropas valstis klusāk vai skaļāk iepriekšējos gados ir atzinušas, bet nav spējušas puslīdz sakarīgi atbildēt uz jautājumu – ko darīt tālāk? Pandēmijas laiks un arī karš Ukrainā šīs tēmas, protams, ir nobīdījis tālāk, nekā par tām tika spriests, piemēram, 2015. gada migrantu krīzes laikā, taču tās nevienu brīdi nav pazudušas.
Bet nu iedomāsimies teorētisku situāciju, ka Maroka nevis cīnās ar Franciju un Beļģiju futbola laukumā, bet gan draud sākt karu. Kurā pusē nostātos šie cilvēki? Kā var zināt, vai viņiem var uzticēties? Par laimi, Rietumeiropas valstu politiķiem un drošības dienestiem uz šiem jautājumiem nav jāmeklē atbildes, jo viņi zina, ka tik tālu nenonāks.
Taču Baltijas valstīs netrūkst cilvēku, kas te dzīvo fiziski, bet sirdī ir kopā ar Krieviju – naidīgu agresorvalsti, kas jau izraisījusi asiņainu karu Ukrainā un apdraud arī mūsu drošību. Lai Francijas policijai izdodas saglabāt mieru savās pilsētās!
