Latvija varētu kļūt par vienu no pirmajām valstīm! Rūdolfa pētījums atklāj, kas varētu būt noderīgs onkoloģisko slimību ārstēšanā 2
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz pat nesenam laikam onkoloģijā valdīja uzskats, ka fiziskie treniņi ārstēšanas procesam drīzāk kaitē nekā palīdz, bet pēdējos gados sāk pierādīties pretējais – būtiski ieguvumi. Pētījumā ar krūts vēža pacientēm tam apstiprinājumu guvis fizisko aktivitāšu fiziologs un sertificēts ergoterapeits Rūdolfs Cešeiko, kurš atzīst, ka Latvija varētu kļūt par vienu no pirmajām valstīm, kas ārstēšanas procesā fiziskās aktivitātes iekļauj kā regulāru rutīnu.
Personiskā pieredze
Pirms desmit gadiem Rūdolfs Cešeiko pats saskārās ar onkoloģiju – viņam atklāja Hodžkina limfomu trešajā stadijā.
Tika nozīmēts ķīmijterapijas kurss, un ārsts, nepaskaidrojot iemeslus, teicis, ka nav ieteicams nodarboties ar fiziskām aktivitātēm.
Puisis tomēr turpinājis apmeklēt svaru zāli, uz skrejceļa staigājis. “Jutu, ka pēc treniņa kļūst daudz labāk.
Ar laiku kļuvu drošāks, paskrēju līdz sviedriem – sāc svīst un tiešām kļūst labāk, āda smaržo pēc ķīmijterapijas, viss skalojas ārā.
Domāju, ka kombinācijā ar nozīmēto ārstēšanu tas mani izvilka,” atceras Rūdolfs, paužot pārliecību, ka fiziskās aktivitātes ārstēšanās laikā ir obligātas visiem onkoloģijas pacientiem.
Šī pieredze pamudināja viņu saistīt dzīvi ar medicīnu – iestājās Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) Rehabilitācijas fakultātē, bet maģistrantūru studēja Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē, kur iesaistījās pētījumā ar krūts vēža pacientēm.
“Norvēģijā fizisko aktivitāšu fizioloģija ir medicīnas fakultātē ar diviem atzariem – viens uz profesionālo sportu. Tur ir populāri, ka augstas klases sportisti konsultējas ar profesoriem, lai uzlabotu savas fiziskās spējas un pilnveidotu treniņu programmas, pie viņiem ir bijis arī Krištianu Ronaldu.
Otrs – veselības aprūpe, kur fiziskās aktivitātes tiek liktas medicīnā. Tas ir krietni interesantāks un arī jaunāks lauciņš pasaules līmenī.
To var saukt par rehabilitāciju, bet mazliet interesantāk, jo zināms, ka izmantotās metodes palīdz sportistiem, bet jautājums, vai tas palīdz dažāda veida pacientu grupām,” stāsta Rūdolfs Cešeiko.
“Sportisti ar efektīvu fizisko aktivitāšu metodēm kļūst ātrāki, spēcīgāki – tātad organismā kaut kas mainās. Varbūt tas palīdz pacientiem? Izvēlējos šo otru ceļu, jo studēju jau RSU un man atzars aizgāja uz onkoloģiju. Bija iespēja piedalīties lielā onkoloģijas projektā Norvēģijas līmenī – testēt krūts vēža pacientes, cik efektīva ir fizioterapeitu piedāvātā fizisko aktivitāšu programma.
Norvēģijā ir lieli iekšējie finanšu instrumenti – universitātes uzraksta pieteikumu, izstrādā programmu un tiek piešķirti līdzekļi pētniecībai.
Latvijā manu studiju laikā finansiālais atbalsts bija niecīgs, liela daļa pētniecības procesa balstījās uz manu entuziasmu un vēlmi realizēt šo pētījumu, taču pašlaik atbalsts zinātniskai pētniecībai būtiski palielinās, ir atbalsts no RSU.”
Spēka treniņš
Norvēģijā Cešeiko ar kolēģiem jau pirms pētījuma bijušas aizdomas, ka fizioterapeitu izstrādātā programma nebūs pietiekami efektīva. Tā kā šāda veida pētījumi ir retums, speciālistiem pieredze rodas tikai kļūdoties. Uz papīra viss izskatījies skaisti – sievietes uz āra treniņu sapulcējās divas reizes nedēļā, nodarbības ilgums stunda, un tas ilga gadu. Tomēr šķitis, ka intensitāte, stimulācija, ko iegūst no šīs programmas, būs par zemu, proti, ārstēšanās process nomāks fizisko aktivitāšu ieguvumus. Tas arī pierādījies.
“Testējām aerobās spējas – skābekļa patēriņu, kas būtiski pazeminājās, un arī maksimālo muskuļu spēku trenažierī spiešanai ar kājām. Treniņu grupai kritums bija tāds pats kā kontroles grupai, kas netrenējās,” viņš atceras, izsakot pateicību pētījuma izstrādātājiem, jo no iegūtās pieredzes un secinājumiem varēja kopīgi spert soli uz priekšu.
Pēc maģistra grāda iegūšanas Rūdolfs Cešeiko atgriezies Latvijā un RSU sācis doktorantūras studijas. Balstoties uz iegūtajām zināšanām, izveidota programma, un kā doktorantūras darba vadītāji joprojām līdzdarbojas norvēģu profesori.
Veikts vēl viens pētījums, un rezultāti kardināli atšķīrās – uz pozitīvo pusi.
“Norvēģijā treniņu programma sastāvēja no divām daļām – aerobā slodze, proti, divas minūtes skrējiens vai ātrāka soļošana uzkalniņā atkarībā no sievietes vecuma un fiziskajām spējām, un tad divas minūtes lejā. To atkārto sešas reizes. It kā labi – ir kalniņš (Norvēģijas daba), paātrinās sirds darbības ritms un notiek lielāka fizioloģiskā adaptācija.
Otrā daļa nosacīti kā spēka treniņš – pietupieni ar savu ķermeņa svaru, tika izmantotas arī pretestības gumijas. Pētījumos nevar salikt kopā vairākas lietas – aerobo slodzi un spēka treniņu,” skaidro Rūdolfs Cešeiko.
“Latvijā pētījumā izvēlējāmies koncentrēties tikai uz spēka treniņu – maksimālo spēka treniņu trenažierī spiešanai ar kājām diezgan lielā intensitātē. Lai muskuļu spēks nāktu klāt, treniņos jāizmanto kā minimums 65–70 procenti no maksimālā muskuļu spēka. Lielāko efektu dod, ja tie ir vismaz 85 procenti.
Treniņi bija divas reizes nedēļā trīs mēnešus.
Norvēģijā izmantotajā programmā pacientēm muskuļu spēks kritās par desmit procentiem, bet mums tas pieauga par 20 procentiem ārstēšanās, ķīmijterapijas laikā. Kontroles grupai, kas netrenējās, līdzīgi kā Norvēģijā samazinājums bija aptuveni par desmit procentiem. Izmantojām daudz dažādus funkcionālos testus, un visos rādītājos sievietes, kas trenējās, būtiski uzlaboja rādītājus, bet kontroles grupai būtiski samazinājās, tādējādi pēc trīs mēnešiem atšķirība bija ārkārtīgi liela, lai gan izejas rādītāji abām grupām bija vienādi. Ļoti interesanti, ka uzlabojās arī aerobās spējas, lai gan tās netika trenētas, respektīvi, varēja noiet lielāku distanci un ātrāk ar zemāku pulsu, tādējādi ikdienas aktivitātes prasa mazāku enerģijas patēriņu.”
Pacientes turpina strādāt
Pētījumā pacientes pildījušas dzīves kvalitātes anketas, atzīmējot sajūtas ķīmijterapijas kursa laikā. Literatūrā esot aprakstīts, ka fiziskās aktivitātes palīdz veiksmīgāk pārciest visu ārstēšanās procesu, jo bieži vien sanāk samazināt ķīmijterapijas devu saistībā ar muskuļu masas samazināšanos.
“Mūsu pētījumā sievietes bija spējīgas saglabāt muskuļu masu, un, ja var saņemt visu ārstēšanās apjomu, procentuāli lielāka iespēja, ka tā būs veiksmīga no onkoloģijas viedokļa.
Pašsajūta ir krietni vien labāka, liela daļa turpina darba attiecības un līdz ar to emocionāli un psiholoģiski jūtas labāk.
Mēs nemērījām, bet literatūrā aprakstīts, ka mehānisks darbs, kad ceļ lielos svarus drošos apstākļos, ir diezgan liela bioloģiska un fizioloģiska stimulācija – izdala ķīmiskas vielas un hormonus, kas būtiski mobilizē imunitātes šūnas ap audzēju,” stāsta Rūdolfs Cešeiko. Ārstēšanās laikā treniņš ilgst 20 minūtes, pēc tā – stundu.
Liela daļa sieviešu turpina treniņus arī trīs gadus pēc pētījuma, jūtoties labi un fiziski esot krietni vien spēcīgākas nekā vienaudzes sabiedrībā, kas nav cietušas no sarežģītās slimības, turklāt arī onkoloģiskie izmeklējumi uzrāda iepriecinošus rezultātus.
“Prieks, ka rezultāti ir pozitīvi, par šo programmu ir interese no Veselības un Labklājības ministrijas. Mērķis ir ar valsts atbalstu izveidot nelielus centrus katrā pagastā – vajadzīgi daži trenažieri, apmācīts speciālists, un cilvēki var nākt trenēties. Tas nemaksā tik dārgi,” teic Cešeiko.
Arī pacientiem ar citām vēža formām šīs metodes palīdz, un nākamais lielais solis, pie kā tiek strādāts, ir adaptētu treniņu programmu izmantošana jebkura veida saslimšanas gadījumā, tostarp kardioloģijas, cukura diabēta, artrīta.
Ārsti maina nostāju
Viņš ikdienā strādā ar pacientiem, kuru vecuma amplitūda ir ļoti liela – no 25 līdz pat 70 un 80 gadiem. “Nāk arī vairāki kungi ar prostatas vēzi. Vīrieši ir kūtrāki un teic, ka ilgi vajadzēja saņemties, lai piespiestu sevi atnākt. Viņi uzskata, ka ir aktīvi, mājās pļauj zāli. Cilvēki īsti netic fiziskajām aktivitātēm, lielai daļai priekšstats par to sabojājies skolas laikā. Mums nākas cilvēkus no jauna ieinteresēt, pārliecināt, izskaidrot būtiskos ieguvumus. Protams, fiziskā aktivitāte prasa zināmu darbu, un jārēķinās ar nelielu diskomfortu sākumā. Bet izmēģina un tad saprot, ka to var izdarīt, un sajūtas ir lieliskas. No tiem, kas atnāk un pamēģina, 90 procenti turpina – vai nu pie mums, vai arī mājās,” atzīst Rūdolfs Cešeiko.
Pagaidām liela daļa onkologu vēl ir diezgan kūtri attiecībā uz fizisko treniņu rekomendēšanu pacientiem, tomēr šī situācija strauji uzlabojas.
Trūkstot informācijas un izpratnes par šo virzienu. Lielākoties ārsti fiziskās aktivitātes iesaka, kad ārstēšanās process noslēdzies un pacienta veselība stabilizējusies.
“Mēs gājām uz to jau ārstēšanās laikā, tāpēc neļaujam zaudēt ne kripatiņu fiziskās spējas. Cilvēks visu laiku ir labā dinamiskā procesā, un tas ļoti palīdz no psiholoģiskā viedokļa. Ārstēšanās process prasa daudz enerģijas un ir sarežģīts, bet ar fizisko aktivitāšu palīdzību var savākties, mobilizēties. Ja pats nebūtu izgājis tam cauri, nez vai būtu noticējis,” tā Rūdolfs Cešeiko.
Pētījums jāpaplašina
Jānis Eglītis, Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs: “Rūdolfa Cešeiko pētījums pierādīja, ka fiziskās aktivitātes onkoloģisko slimību ārstēšanā ir noderīga lieta, vismaz krūts vēža pacientēm, kas paralēli saņēma ķīmijterapiju vai bija pēc operācijas.
Norvēģijā šāda fizisko aktivitāšu treniņu metodika diezgan plaši tiek izmantota sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā, rehabilitācijā un locītavu sistēmu problēmu risināšanā, bet pieredzes onkoloģijā nebija. Pētījums jāpaplašina – ne tikai saistībā ar krūts vēzi, bet arī citiem audzējiem un lielāku dalībnieku skaitu.
Ir ierobežojošais faktors, jo krūts vēža pacientēm tika trenēta ķermeņa apakšdaļas muskulatūra. Līdz ar to pacientiem, kuriem bijusi lielāka ķirurģija, vēdera vai citas operācijas, šīs taktikas būtu grūti izmantojamas, jo tiek strādāts ar submaksimālajām slodzēm. Varbūt var izmantot tad, ja tiek veikta ķīmijterapija kādu audzēju ārstēšanā.
Šī pieeja noteikti ir izmantojama, bet jāskatās pacientu vispārējais veselības stāvoklis, aktivitāte un tamlīdzīgi. Pētījumā nepiedalījās daudz cilvēku gados, taču bija būtiski redzama atšķirība starp kontroles grupu, kura intensīvi netrenējās, un tām sievietēm, kas to darīja. Daļa no pacientēm, kas izgāja šo treniņu posmu, turpina to darīt arī pēc ārstēšanas. Viņas labi jūtas, un viņām patīk šī tonusa sajūta organismā, ka esi normālā fiziskā kondīcijā.”
Labāk kā pirms slimības
Lauma Krogzeme, paciente – piedalījās Rūdolfa Cešeiko pētījumā: “Standarta viedoklis ir tāds, ka, ejot cauri ķīmijterapijai, starošanai, ir smagi, grūti, un pārsvarā visi ieraujas kaktiņā un vaimanā, ka iet draņķīgi. Nesaku, ka nav draņķīgi, ir atsevišķi momenti, kad tā tiešām ir.
Taču, aizejot uz nodarbību, nelabums palika ārpusē. Tieši vingrojot un kustoties, pašsajūta uzlabojās, enerģijas bija vairāk, dzīves prieks – lielāks.
Uzskatu, ka, pateicoties vingrojumu sistēmai, izgāju cauri ķīmijai daudz vieglāk nekā daudzas citas cīņu biedrenes, kuras tam nesaņēmās – ko nu es tur iešu, es jau nevaru un tamlīdzīgi. Ir jākustas, un tad būs rezultāti.
Joprojām eju pie Rūdolfa, un tas man palīdz turēties formā, neskatoties uz cienījamo vecumu (60 gadi). Pirms tam arī tautas līmenī pasportoju, bet tagad jūtu, ka ir vieglāk, lai gan normāli būtu, ja ar gadiem spējas ietu uz leju. Noteikti nevajag baidīties sākt arī cilvēkiem pensijas vecumā pat tad, ja iepriekš nav sportots. Nav viena standarta sistēma visiem, Rūdolfs ļoti skatās, lai būtu katram piemēroti un nenodarītu pāri.”
Ja piemeklējusi onkoloģija
Rūdolfa Cešeiko ieteikumi
Minimālās fizisko aktivitāšu prasības ir 150 līdz 300 minūtes nedēļā mērenas intensitātes aerobā slodze (pastaigas, velosipēds) vai 7–150 minūtes nedēļā augstākas intensitātes (grūti uzturēt sarunu) aerobā slodze un divas sesijas ar spēka treniņiem. Tajos iekļaujas arī aktīvāki dārza darbi, taču jāņem vērā, ka tā ir laba izkustēšanās, bet būtiski neuzlabos veselību un fiziskās spējas.
Fizisko aktivitāšu vadlīnijas:
* 150–300 minūtes nedēļā mērenas intensitātes aerobā slodze vai 75–150 minūtes augstākas intensitātes aerobā slodze.
* Intensitāte: viegla (ikdienas pastaigas), vidēja (ātra iešana), augsta (lēna/ātrāka skriešana).
* Laiks: pakāpeniski sasniedzot 30 min/dienā.
* Veids: iešana, nūjošana, skriešana, riteņbraukšana, peldēšana/aktivitātes ūdenī.
* Soļi/dienā: 2500, 5000, 7000, 9000 un vairāk.
* Vidējas intensitātes aktivitāšu laikā jūs spējat sarunāties ar otru cilvēku, bet nevarat “dziedāt”, piemēram, ātra soļošana, viegla braukšana ar velosipēdu, ūdens aktivitātes un dejošana.
* Augstas intensitātes aktivitāšu laikā ir grūti sarunāties ar otru cilvēku, ir aizdusa. Skriešana, ātra braukšana ar velosipēdu.
* Divas spēka treniņa sesijas nedēļā (lielajām muskuļu grupām – kājas, mugura, krūšu muskulatūra).
* Ja tuvumā nav pieejama sporta zāle/klubs, tad mājas apstākļos varat izmantot elastīgās gumijas, izmantot ķermeņa svaru. Piecelšanās un apsēšanās no krēsla, atspiešanās pret stabilu galdu/leti, izmantot hanteles. Smagāki mājas darbi pozitīvi ietekmē muskuļu spēku.
* Stipriniet savas kājas, muguru, rokas un krūšu muskuļus. Iesākumā sāciet ar 10–15 atkārtojumiem, lietojot vieglu piepūli. Pakāpeniski sasniedzot 8–12 atkārtojumus, lietojot vidēju vai lielu piepūli. Atkārtojiet vingrinājumus 2–4 sērijas, 2–3 dienas nedēļā. Ievērojiet atpūtas dienu pēc katras spēka nodarbības sesijas.
