Fiziskās aktivitātes onkoloģijas pacientiem 1
No ārstniecības viedokļa, diagnoze ļaundabīgs audzējs ir īsts pārbaudījums pacientam, un arī psiholoģiski vēža slimniekiem bieži vien ir ļoti smagi. Tāpēc varētu šķist, ka šādā kontekstā pat īsti nepiedien runāt par fiziskajām aktivitātēm. Ārsti tomēr uzsver – kustības ir svarīgas ikvienam. To efekts organismā ir tikpat būtisks kā medikamentiem vai staru terapijai, jo fiziskās aktivitātes ļauj saglabāt vai uzlabot veselību.
Fizisko aktivitāšu loma onkoloģisko slimību profilaksē ir milzīga. Mazkustīgums apvienojumā ar neveselīgu ēšanu, ko vēl papildina smēķēšana un alkohols, veicina aptaukošanos un daudzu slimību potenciālu attīstību, kas savukārt novājina organisma spējas pretoties faktoriem, kuri veicina vēža šūnu attīstību, to vidū – toksiskām un kancerogēnām vielām, kas var būt uzturā, kā arī vides piesārņojumam. Valsts sporta medicīnas ārsti akcentē: ir valstis, kurās šā iemesla dēļ bērniem līdz noteiktam vecumam iesaka lietot uzturā vienīgi bioloģisku pārtiku – tādu, kas ražota bez intensīvās lauksaimniecības un lopkopības metodēm, proti, neizmantojot ķīmiskus augu aizsarglīdzekļus un augšanas veicinātājus.
Tiesa, no ļaundabīgiem audzējiem nav pasargāti arī cilvēki ar veselīgu dzīvesveidu, taču viņu fiziskais stāvoklis ir daudz labāks, un tas ir pamats, lai sekmīgāk atveseļotos. Piemēram, ASV zinātnieki novērojuši, ka prostatas vēža pacientiem, kuri ikdienā, kā ierasts, ātri soļojuši, audzējā bijis vairāk veselu, normālu asinsvadu nekā tiem, kas savā mūžā devuši priekšroku lēnām pastaigām (interesanti un pārsteidzoši, ka šajā pētījumā zinātnieki novēroja – jaudīgākas fiziskās aktivitātes, piemēram, skriešana vai riteņbraukšana, gan neatstāja īpašu pozitīvu iespaidu tieši uz audzēja asinsvadiem, tomēr taā bija labvēlīga ietekme uz organismu kopumā un samazinājās mirstības risks).
Jākustina kaut vai pirkstiņš!
Agrāk ļaundabīgo audzēju pacientiem vingrošanu vai citāda veida izkustēšanos neieteica – ārsti galvenokārt rekomendēja atpūsties un no liekas slodzes izvairīties. Patlaban zinātniskie atklājumi uzskatus par fiziskajām aktivitātēm ir mainījuši, tiek uzsvērta to nozīme ne vien atveseļošanās, bet arī ārstēšanās periodā. Papildu slodze nav iedomājama tikai akūtā stāvoklī, piemēram, ja ir stenokardija, akūts miokardīts vai līdzīgas situācijas, jo tā var apdraudēt dzīvību. Arī medicīnas attieksme pret vēzi kopumā nav tāda kā senāk: pašlaik to uzlūko kā hronisku slimību, tāpēc slimniekiem nepieciešama ne vien piemērota un pamatota ārstēšana, bet arī rehabilitācija.
Tieša, šajā posmā Latvijā pagaidām trūkst valstiska nodrošinājuma un fizisko aktivitāšu pieejamība atkarīga no individuālas apņēmības, neatlaidības un diemžēl arī finansiālajām iespējām. Taču onkoloģiska diagnoze var izrādīties ļoti motivējoša – daudzi pēkšņi gatavi darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai atveseļotos un pagarinātu dzīves ilgumu.
