Fiziku māca diskutējot. Saruna ar Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolotāju Ģirtu Zāģeri 1
Šopavasar īsi pirms ārkārtējās situācijas ieviešanas tika izvēlēti labākie eksakto mācību priekšmetu skolotāji, “Ekselences balvas” ieguvēji. Starp balvas ieguvējiem arī Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas fizikas skolotājs Ģirts Zāģeris, ar kuru sarunājos gan par aktuālo attālināto mācīšanos, gan fiziku un skolu noslāņošanos.
Kā sokas attālinātajās mācībās?
Ģ. Zāģeris: Domāju, ka gan man, gan maniem skolēniem veicas labi. Taču jāņem vērā, ka mācu fiziku tikai divās 10. klasēs. Attālināti strādāju ar abām klasēm kopā.
Visi pieslēdzamies “Microsoft Team” videi tiešsaistes zvanā. Rādu skolēniem prezentācijas, stāstu: faktiski daru tieši to pašu, ko būtu darījis skolā.
Skolēniem turpat “dzīvajā” ir iespēja uzdot jautājumus, varu atbildēt. Uzdevumi gan skolēniem jāpilda patstāvīgāk, taču tāpat nākamajā stundā analizējam šo uzdevumu atrisinājumus.
Cik lielā mērā šajās attālinātajās mācībās varat kontrolēt, cik ļoti stundā klātesošs ir skolēns?
To, protams, nevar uzmanīt tik ļoti kā klātienes mācībās. Taču mana pieeja ir tāda, ka jau pašā pirmajā stundā, kad satiku skolēnus un sākām mācības kopā, informēju, ka viņus nespiedīšu mācīties.
Katram pašam jāizlemj, cik daudz viņam šajā mācību priekšmetā jāpaņem.
Ierasts, ka katram skolotājam liekas, ka viņa mācību priekšmets ir pats svarīgākais, taču nevajag aizmirst, ka ne visi skolēni domā tāpat un ne visus arī fizika interesē un būs nepieciešama nākotnē vienādā mērā. Protams, ir kaut kāda latiņa, kuru nevar laist zemāk, tomēr skolēniem jāļauj lielā mērā pašiem kontrolēt, cik daudz laika veltīt katram mācību priekšmetam. Brīvība, ko dodu, ir zināms risks, tomēr esam paraduši tā strādāt.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) iebilst pret centralizēto eksāmenu organizēšanu pandēmijas laikā, grib, lai visi skolu beigtu ar gada atzīmi. Kāds ir jūsu viedoklis?
Tas ir sarežģīts jautājums. Pirmkārt, būt vai nebūt eksāmeniem atkarīgs no tā, kāda būs situācija ar vīrusa izplatību laikā, kad šie eksāmeni būs tuvu. Man šķiet, ka vasaras sākumā situācijai vajadzētu būt diezgan kontrolējamai, tātad tādai, lai eksāmeni varētu notikt.
Eksāmeni var notikt vēlāk, var notikt citādi nekā parasti, taču tiem būtu jābūt.
Ja eksāmenus atceļ, paliek jautājums, kas gan notiks ar uzņemšanu augstskolās.
Gada atzīme nav tas objektīvākais rādītājs, jo katram skolotājam ir sava pieeja vērtēšanai: viņi taču strādā ar dažādiem bērniem.
Eksāmenu trūkums jo sevišķi varētu kaitēt skolēniem, kas grib stāties pasaules prestižākajās augstskolās: Kembridžā vai Oksfordā noteikti neuzņems tikai uz gada atzīmes pamata.
Kādā intervijā atzināt, ka “neviens skolēns negrib būt skolotājs”. Kā pats nonācāt līdz šai “negribētajai” profesijai?
Tas, ko teicu intervijā, varbūt izklausās nedaudz skandalozi, taču tā tiešām ir: kamēr skolēns mācās, viņam skola nepatīk un tur strādāt viņš negribētu. Pašam arī tā bija. Taču dzīve iegrozījās citādi: vēl skolas laikā sāku apmeklēt jauno fiziķu skolu, pēc tam arī studēju fiziku un pats sāku piedalīties jaunās fiziķu skolas darbā – bija jādod atpakaļ tas, ko pats tajā biju ieguvis.
Tad sāku pamanīt, ka man ir skolotāja talants, to ievēroja arī citi un piedāvāja strādāt Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, ko arī pats esmu absolvējis.
Kāpēc tieši fizika?
Man skolā labi gāja visos mācību priekšmetos, bet matemātika un fizika, kā arī citas dabaszinātnes, likās visinteresantākās. Fizikas studijām redzēju praktisku pielietojumu.
Bijāt mazākumā, jo lielākajai daļai skolēnu eksaktās zinātnes nav tuvas.
Jūs tā domājat?
Jo, piemēram, augstskolām grūti aizpildīt valsts apmaksātās studiju vietas eksaktajās studiju programmās…
Diez vai tas saistīts ar to, ka jauniešus neinteresē eksaktās zinātnes. Drīzāk tas saistīts ar to, ka ir priekšstats, ka eksaktās zinātnes ir sarežģītas. Un tās ir atšķirīgas lietas. Man pašam liekas, ka pēdējos gados interese par eksakto jomu stabili pieaug.
Arī Jaunās fiziķu skolas apmeklētāju skaits katru gadu pieaug. Cilvēki lasa populārzinātnisku literatūru, skatās video par dabas tēmām.
Tātad interese ir, taču var nobīties no tā, ka ir grūti, jo tie ir sarežģīti mācību priekšmeti. Tas nav viegls ceļš, ko iet. Turklāt daļai skolēnu varētu būt neskaidrs, ko īsti ar eksaktu izglītību tālāk iesākt. Daudzi domā, ka pēc matemātikas vai fizikas studijām var strādāt tikai skolā vai zinātnē. 12. klases absolventiem tie nešķiet saistošākie ceļi.
Skolēni nezina, ka ar šo izglītību var strādāt arī, piemēram, rūpniecībā.
Jā, man šķiet, ka skolēni vispār vāji zina, kādi uzņēmumi ir Latvijā un ko tie dara.
Daudzi mani bijušie kursabiedri strādā ar fiziku tieši nesaistītās jomās, piemēram, programmē, darbojas finanšu jomā. Eksaktā izglītība iemāca domāt un rēķināt un tas nozīmē, ka darbs vienmēr atradīsies, kaut arī ne obligāti fizikā. Ir virkne labi pelnošu cilvēku, kas beiguši fizikas vai matemātikas studijas, bet strādā citās jomās.
Kā pats cenšaties skolēnus ieinteresēt par fiziku?
Mēģinu viņus izaicināt domāt. Manuprāt, tieši domāšana ir interesantākais process mācību laikā. Turklāt cilvēka dabā ir “štukot” dažādas lietas, piemēram, risināt krustvārdu mīklas vai sudoku.
Viss, ko cilvēki atklājuši, ir nācis no funktierēšanas. Fizika šķiet sarežģīta un nesaprotama tad, ja sakarības, ko redzam dabā, mēģina vienkārši izstāstīt, neliekot domāt, kāpēc tas notiek tā vai citādi.
Tāpēc es cenšos mācīt tā, ka pirmkārt parādu, kā to var izdomāt, kāpēc kāda fizikāla parādība ir loģiska.
Otrkārt, mēģinu mest izaicinājumu skolēniem: to, ko esmu stāstījis, pagriežu jaunā gaismā, iedodu kādu jautājumu, par ko pašiem padomāt. Viņiem ir interesanti izdomāt, kas tad tas īsti ir. Tad mēs debatējam un svarīgi neuzlikt pārāk lielu uzsvaru uz pareizu atbildi, to tāpat var noskaidrot, bet vajag tieši domāt. Debatējam arī attālinātajās mācībās, tomēr jā, tiešsaistē tas tomēr nav tik aktīvi kā klātienē.
Ja skolēni diskusijās sniedz kļūdainas atbildes, man pašam ir interesanti, kā gan skolēns nonācis līdz tādam spriedumam. Atrodu loģisko kļūdu un uz to arī norādu.
Skolēni negrib kļūdīties, jo baidās no skolotāja reakcijas.
Tā varētu būt. “Ekselences balvas” finālā ar to saskāros, jo vadīju atklāto stundu bērniem, kuri mani redzēja pirmoreiz.
Kad aicināju viņus domāt, bērni sākumā izskatījās apjukuši. Viņi samulsa, jo neteicu, kura atbilde ir pareiza, kura nē, bet turpināju diskusiju.
Pēc tam skolēni tomēr sāka diskutēt. Tā ka tas ir pieejas jautājums.
Pastāstiet vairāk par šo “Ekselences balvas” finālu! Kā jums izdevās žūrijai pierādīt, ka esat to pelnījis?
Biju pēdējais no pieciem kandidātiem, kam bija jāvada stunda. Biju redzējis pārējo pretendentu stundas un likās, ka esmu “ieberzies”, jo šķita, ka kolēģi bija daudz vairāk sagatavojušies, piedāvāja skolēniem vairāk aktivitāšu, izdales materiālus un uzdevumus. Bet man bija tikai prezentācija, biju gatavs ar skolēniem tikai runāt.
Mēģināju, lai skolēni sarunas un diskusiju ceļā paši nonāk pie sapratnes par tēmu, kas bija elektroenerģijas ieguves veidi un ietekme uz dabu, lai nav tā, ka pasaku priekšā, ka ir tā vai citādi.
Intelektuāli cīnījāmies viens ar otru, kamēr nonācām pie pareizajām atbildēm.
Bija arī tāds piegājiens, ko izmantoju arī skolā, kad uzdodu jautājumu, bet skolēni balso par pareizajiem atbilžu variantiem. Ja daļa balso par vienu, bet daļa par citu variantu, lieku viņiem diskutēt savā starpā, pārliecināt vienam otru, kura atbilde ir pareizā. Pēc tam diskutējam kopā.
Strādājat skolā, kas ir krietni pārāka par lielāko daļu skolu, piemēram, pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem. Vai skolu noslāņošanā ir problēma?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Valsts ģimnāzijas tieši tāpēc ir valsts ģimnāzijas, ka tajās ir labi mācību rezultāti. Loģiski, ka uz tām tiecas skolēni, kuri grib augt, saņemt labāko izglītību. Manuprāt, ir svarīgi, ka labākie bērni var savākties kopā un apgūt stundās sarežģītākas lietas un straujāk iet uz priekšu.
Ja visi šie talanti tiktu izdalīti pa diviem trijiem katrai Latvijas skolai, skolotājiem nebūtu iespējas piedāvāt viņiem atbilstoša līmeņa apmācību, jo laiks jāvelta pārējai klasei. Tā mēs varētu pazaudēt diezgan daudz talantīgu ļautiņu. Un nebūtu tā, ka katrā izglītības līmenis celtos.
Saprotu skolotājus, kuriem ir sāpīgi, ja viņi strādājuši ar ļoti talantīgu bērnu sākumskolā, bet pēc tam viņš aizgājis uz ģimnāziju un visi lauri tiek ģimnāzijas skolotājiem.
Tomēr vairāk būtu jādomā no skolēnu, nevis skolotāju perspektīvas.
Jā, bet plaisa starp vadošajām un vidusmēra skolām ir pārāk liela.
Ja būtu radis atbildi, kā šo plaisu mazināt, to jau kādam būtu pateicis.
Diemžēl plaisa saglabājas, kaut centralizēto eksāmenu rezultāti gadu no gada kļūst vieglāki.
Valsts izglītības satura centrs to neatzīst.
Ja paskatās uzdevumus desmit gadu intervālā, to tomēr skaidri var redzēt. To pamanīju jau tad, kad pats kā skolēns gatavojos centralizētajiem eksāmeniem un risināju dažādu gadu uzdevumus. Tie kļūst vieglāki visos mācību priekšmetos, varbūt izņemot valodu eksāmenus.
Acīmredzot, lai nebūtu pārāk daudz nesekmīgo, tātad to, kuri nespēj pabeigt vidusskolu, latiņa lēnām jālaiž uz leju. Tā ir kompleksa problēma: jo bērni iet uz leju, jo eksāmena latiņu laiž lejā un jo vieglāk nolikt eksāmenu, jo skolēni mazāk mācās.
Nav skaidrs, no kura gala šo problēmu risināt.
Uzņēmēji prasa, lai ieviestu obligātus dabaszinātņu eksāmenus, lai skolēni kārtīgāk mācītos attiecīgos mācību priekšmetus.
Uzņēmēju vēlme ir ļoti saprotama, saprotu viņu sāpi: viņiem trūkst profesionāļu, kas mācētu eksaktās lietas. Tomēr domāju, ka ar eksāmenu vien šo problēmu nevar atrisināt.
Ja ieviestu obligātu eksāmenu kādā no dabaszinātņu priekšmetiem, skolotāji vairāk mācītu “uz eksāmenu”.
Nevis mācītu, piemēram, fiziku fizikas pēc, bet gan mācītu labi nolikt fizikas eksāmenu.
Turklāt obligāts eksāmens pret dabaszinātņu priekšmetiem varētu iedzīt tikai vēl dziļāku nepatiku.
Lai cik ļoti mana sirds teiktu, ka katram vajadzētu zināt to, ko māca dabaszinātņu priekšmetos, diez vai obligātais eksāmens ir veids, kā to panākt.
Pats joprojām studējat doktorantūrā Latvijas Universitātē. Kur redzat savu nākotni: skolā vai akadēmiskajā vidē?
Šo jautājumu uzdod arī mana zinātniskā darba vadītāji, kuri gribētu, lai būtu zinātnieks. Skolā savukārt grib, lai es būtu skolotājs. Pats gribu būt abi, līdz šim esmu balansējis starp abām jomām. Man šķiet, ka šīs lietas iet roku rokā vairāk, nekā varētu šķist. Nesaredzu sevi kā pilna laika skolotāju un arī ne kā pilna laika zinātnieku.
Skolā mācos komunicēt zinātni: mācos par zinātni stāstīt tā, lai citi cilvēki saprot, lai viņiem tā šķiet interesanta. Kā zinātniekam man tas nāk tikai par labu: arī par savu zinātnisko darbu pratīšu uzrakstīt lasāmi un interesanti. Savukārt strādājot zinātnē, redzu, kas notiek fizikā, kādi ir jaunākie atklājumi, uzturu savas zināšanas augstā līmenī. Tas man skolā ļauj par fiziku stāstīt kompetentāk. Tā ir ļoti laba simbioze.
Kas ir “Ekselences balva”?
“Ekselences balvas” pasniegšanu organizē LU Starpnozaru izglītības inovāciju centrs sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru un LU fondu.
Balvu pasniegšanu finansiāli atbalsta Latvijas uzņēmumi.
Cīnoties par balvu, skolotāji vada un modelē mācību stundas, analizē mācību situācijas, risina metodiskus uzdevumus.
Šogad balvai bija izvirzīti 170 skolotāji, un balvu ieguva: Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas fizikas skolotājs Ģirts Zāģeris, Daugavpils Valsts ģimnāzijas ķīmijas skolotāja Irina Fjodorova, Jaunpiebalgas vidusskolas bioloģijas skolotāja Daiga Rubene un Jelgavas Valsts ģimnāzija matemātikas skolotāja Liene Krieviņa.
