Normunds Bergs: Fizikas rezultāti skolās novedīs ģībonī lielāko daļu nācijas 27
Autors: Uzņēmējs, “SAF Tehnika” valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs
Ja runājam par izglītību Latvijā, uzreiz varam ķerties klāt fizikas eksāmenam un inženieru trūkumam.
Latviešiem patīk runāt par augstāko izglītību, visi to grib un visiem vajag, sabiedrībā pastāv mīts – ja iedosim gana daudz budžeta vietu fizikas un inženierzinātņu specialitātēs, tad problēma ar tehniski domājošu un izglītotu profesionāļu trūkumu kaut kā un kaut kad atrisināsies.
To varētu dēvēt par mēģinājumu nomētāt problēmu ar naudu.
Tā kontekstā būtu labi izprast vienu elementāru teksta uzdevumu. Latvija katru gadu finansē 3500 inženieru budžeta vietu uzņemšanu visās augstskolās kopā. Tas nav maz. Tajā pašā laikā, vidusskolu beidzot, fizikas eksāmenu augstskolai derīgā līmenī 2018. gadā nokārtoja 220 bērnu.
Bez fizikas zināšanām grūti kļūt par inženieri. Šis teksta uzdevums parāda, ka mūsu izglītības sistēma ir greiza.
Proti, ja augstskolām maksā par uzņemto studentu skaitu, tad augstskolas uzņemšanas kritērijus samazina tik tālu, ka teorētiskās fizikas specialitātē Latvijas Universitātē ir iespējams iestāties bez fizikas zināšanām, t. i., bez fizikas eksāmena atzīmes, principā jāprot nedaudz lasīt un rakstīt.
Augstskolu vadība jau arī nemaz nav muļķi, saprot – ja nebūs studentu, tad ministrija nemaksās.
Protams, galīgi jau tā sistēma degradējusies nav, ņemot vērā, ka kaut kāds rezultāts ir jāsasniedz, tad augstskolas tos uzņemtos lasītpratējus pirmā gada laikā izdzen cauri ātrajam “izlīdzinošajam kursam” – fizika, matemātika, ķīmija, nu, tā teikt, iedzen iztikas minimumu zināšanās.
Kāds nu izvelk, un tam tas kaut ko palīdz, taču puse studentu pēc pirmā gada ir jāatskaita. Tā nu gadu no gada universitātes šo maļ uz riņķi, un uzņēmējdarbības nozares, kas saistītas ar tehniskajām zināšanām, turpina žēloties, ka trūkst speciālistu.
Domāju, ir pienācis pats pēdējais laiks sākt skaļi runāt par vidusskolas obligātā fizikas eksāmena atjaunošanu. Šogad aprit desmitais gads kopš brīža, kad skolās tika atjaunots obligātais matemātikas eksāmens.
Kopumā šādu eksāmenu liek ap 18 tūkstošiem bērnu gadā. Kādi četri tūkstoši sasniedz tādu zināšanu līmeni matemātikā, ka ir spējīgi tālāk apgūt vielu augstskolā.
Bet pirms desmit gadiem ar matemātiku bija tieši tāda pati aina kā šobrīd ar fiziku. Kamēr nemainīsies valsts izglītības politika šajā jomā, kamēr valdība nesadūšosies pasludināt fizikas eksāmenu par obligātu, mums speciālistu trūks, neskatoties uz tūkstošiem budžeta vietu augstskolās.
Bet kāpēc to izdarīt ir tik grūti? Ja kāds šodien iedomātos pārbaudīt, kāds ir fizikas mācīšanās rezultāts vidusskolās, lielākā daļa nācijas nokristu ģībonī.
Izrādītos, ka divas trešdaļas skolēnu fizikā ir nesekmīgi. Kam to vajag? Skolas direktoram? Pašvaldības vadītājam? Izglītības ministram? Nevienam nevajag.
Arī skolēnam to nevajag, jo augstskola iestājeksāmenos fiziku vairs neprasa. Visi laimīgi. Tādēļ zemais fizikas zināšanu līmenis ir problēma, kuru mēģina risināt, izliekoties, ka tāda nemaz neeksistē.
Taču problēma pati no sevis nepazudīs. Tā tikai kļūst arvien nejaukāka. Nav skolotāju, tos pienācīgi negatavo, lauku skolām ir arvien grūtāk noturēt esošos.
Tādēļ, nepārspīlējot, katrā sarunā, kurā ir runa par darbaspēka trūkumu, katrā sarunā, kurā ir runa par izglītības kvalitāti, vajadzētu runāt tieši par šo jautājumu, uzdot tieši šo jautājumu izglītības ministram un IZM ierēdņiem.
Neatrisinot šo problēmu, nemainīsies arī nekas cits. Neatrisinot šo problēmu, nebūs ne mākslīgā intelekta, ne robotu, ne mašīntulkošanas un mašīnredzes – nekā no tām lietām, par kurām mums tik ļoti patīk parunāt. Nebūs, jo mēs nemācām bērnus.
