Tikai “Klints” un “Grunts” 4
Nereti sievietes, kas dzimušas starpkaru posmā, ilgu laiku dzīvojušas ārzemēs un tagad atgriezušās Latvijā, vēlas uzvārdā paturēt vīriešu dzimtes galotni “s” – “Anna Bērziņš”, nevis “Bērziņa”, vai arī “pieprecēto” uzvārdu lietot bez latviskās galotnes, piemēram, “Rodrigez”.
“Ārzemju latvieši 90. gados izdevumā “Laiks” skaidri pateica – tas, kādā veidā sievietei ierakstīts uzvārds, piemēram, Kanādas autovadītāja apliecībā, nekādā veidā nav saistīts ar tā pareizrakstību latviešu valodā,” norāda M. Baltiņš. Iebilstu, ka sievietes pamato savu prasību ar rakstību, kāda bijusi starpkaru periodā. “Toreiz liecībās un skolas dokumentos rakstīja klasisko sieviešu uzvārdu formu,” skaidro VVC direktors. “Taču Saeima, pateicoties juristu neizpratnei par lietu, pieņēma instrukciju, kurā bija teikts, ka sieviete var paralēli uzrādīt sievišķo formu. Pasē bija jāraksta “Kalniņš”, bet, ja gribēja, varēja uzrādīt “Kalniņa”. Te ir piemērs, kur juridiskais aspekts dominējis pār valodisko un kur nevienam negribējās līdz galam iedziļināties.”
Noteikumos rakstīts, ka “sieviešu dzimtē galotne “-s” var būt tikai uzvārdiem – VI deklinācijas latviešu cilmes sugasvārdiem –, kas ieguvuši īpašvārda nozīmi, piemēram, “Dzelzs”, “Grunts”, “Klints”. Šādā gadījumā atbilstošie vīriešu uzvārdi ir ar tādām pašām galotnēm kā sieviešu uzvārdi, tikai ar atšķirībām datīvā (Klintij – Klintim).
Mēdz būt gadījumi, kad sievietes ar krieviskiem uzvārdiem uzstāj, ka viņu uzvārds arī latviski esot jāraksta “Kaļinskaja”, “Beļinskaja”, nevis “Kaļinska” un “Beļinska”. Māris Baltiņš piebilst, ka “vienīgais gadījums, kur bija atkāpe no šī principa, bija politiskā darbinieka dzīvesbiedres uzvārds “Krupskaja”, un tas bija pretrunā ar principiem, kādi latviešu valodā bija iedibināti.”
