Kādu nākotni redzat cirka mākslai Rīgā? 3
Aleksandrs Slaugotnis, pensionēts klauns: “Bez savas ēkas cirka mākslai nav kur attīstīties. Un jā, tā ir māksla, lai gan daži to nenovērtē un izturas pret to kā pret sportu. Latviešu klauniem savulaik bija ļoti savdabīgs, labi atpazīstams humors. Mēs teicām – pasteļkrāsas humors, kas mūs atšķīra, piemēram, no krieviem un amerikāņiem. Kad savulaik pārcēlos uz dzīvi ASV, nesatiku tur nevienu sava mēroga klaunu. Tur cirks ir bizness, par mākslu neviens nedomā. Deviņos mēnešos var iziet skolu un pēc tam saukties par klaunu. Amerikāņu censoņi samālē seju, uzliek parūku, uzģērbj idiotiskas drēbes un saucas par klauniem. Savukārt man, izmantojot Latvijā iegūtās zināšanas, izdevās parādīt klaunu kā jokupēteri. Kā tādu, kurš finālā aizvien ir uzvarētājs.”
Kristaps Pavlovs, Rīgas cirka tehniskais direktors un manēžas inspektors: “Diemžēl politiķiem šķiet, ka cirkā ir tikai dzīvnieki un klauni. Viņi ignorē, piemēram, burvju māksliniekus un vingrotājus. Mums ir režisori, kas veido fantastiskus iestudējumus. Latvijas cirka mākslai jāturpina attīstīties Eiropas virzienā, bet tam ir vajadzīgs valsts un pašvaldības atbalsts. Līdz šim Rīgas cirks ir bijis etalons augstam šīs mākslas līmenim. Šeit izauguši gan mākslinieki, gan cilvēki, kas mīl cirku. Tādēļ arī turpmāk mums ir vajadzīgas cirka studijas un skolas.”
Ināra Lazarova, Rīgas cirka arodbiedrības priekšsēdētāja: “Rīgas cirkā ir sagatavoti daudzi pasaules līmeņa profesionāļi. Arī pēc neatkarības atjaunošanas, kad valsts finansējums cirkam izbeidzās, pielāgojāmies jaunajiem apstākļiem un ilgstoši iztikām ar saviem ienākumiem. Vienīgi pēdējos gados ciešam no ažiotāžas par savvaļas dzīvnieku izmantošanu izrādēs un par to, ka mūsu ēka it kā brūkot. Tā nav tiesa! Taču kuri vecāki gan vedīs savu bērnu uz it kā brūkošu ēku? Latvijā ir vairākas cirka studijas, kur māca bērnus. Bet tām ir nepieciešams algot profesionālus trenerus. Pašreizējos apstākļos ir ļoti grūti saglabāt cirka mākslu.”
