“Finlandizācija” jeb Somijas uzņemšana NATO un Kremļa fašista gaudas šajā sakarā. Skaidro Kārlis Streips 0
Amerikā ļaudis pavadīja nupat pagājušās brīvdienas apspriežot, ko nozīmē fakts, ka nu pret vienu no valsts kādreizējiem valsts prezidentiem ir izvirzītas kriminālapsūdzības.
Par to plašāk rakstīju pagājušās nedēļas komentārā. Apsūdzības izvirzītas pagājušajā nedēļā ceturtdienā. Komentāra rakstīšanas brīdī apsūdzības joprojām bija slepenas, taču telekanāls CNN brīvdienās ziņoja, ka kopumā prokurori Ņujorkā ir cēluši vairāk nekā 30 dažādas apsūdzības saistībā ar naudas maksāšanu 2016. gadā pornogrāfisko filmu aktrisei, la viņa klusētu par afēru, kurā viņa teicās esam bijusi iesaistīta ar kādreizējo ASV prezidentu laikā, kad kādreizējā ASV prezidenta sieva nupat bija dzemdējusi viņu dēlu.
Paredzēts, ka kādreizējais prezidents pirmoreiz tiesā parādīsies rīt, 5. aprīlī. Laiks rādīs, kas no apsūdzībām sanāks. Tā vai citādi, kārtējais piemērs par šī cilvēka nepārtraukto un nebeidzamo kretīnismu, arī attiecībā uz savu trešo sievu.
Šonedēļ vēlos pievērsties kam citam, kas notika aizgājušajās brīvdienās. Sestdien, 1. aprīlī Turcijas parlaments vienbalsīgi nobalsoja par protokolu, kurā paredzēta Somijas Republikas iestāšanās NATO.
Līdz ar to, protokolu nu ratificējušas visas 27 NATO dalībvalstis (mūsu Saeimā tā izdarīja pērn 14. jūlijā, pusotru nedēļu pēc tam, kad protokols apstiprināts NATO kā tādā).
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs pēc Turcijas lēmuma paziņoja, ka Somijas iestāšanās Ziemeļatlantijas līguma organizācijā nu bija tikai dažu dienu jautājums.
Tas nozīmē, ka kaut kad šonedēļ NATO militārās alianses zemes robeža ar Kremļa fašista valsti pagarināsies pa mazliet vairāk nekā 1335 kilometriem. Iepriekš robeža bija 1215 kilometri trīs Baltijas valstīs, Polijā un Norvēģijas tālajos ziemeļos.
Nu robežas kopējais garums vairāk nekā divkāršosies. Kremļa fašists jau ļoti sen ir gaudies par faktu, ka ļaunprātīgais NATO laikā pēc PSRS sabrukšanas esot apsolījis fašista priekštečiem, ka nekāda paplašināšanās uz austrumiem nenotiks.
Tā, protams, nebija taisnība, un 2004. gada Kremļa fašistam nācās norīt krupi sakarā ar faktu ka togad 29. martā NATO aliansē iestājās visas trīs Baltijas valstis kā pirmās un līdz pat šai dienai pēdējās kādreizējās PSRS republikas, kurām tas izdevies.
Par šo faktu mēs Latvijā varam pateikt sirsnīgu paldies dievam, dieviem vai dievietēm, jo patlaban arī ar Kremļa fašista genocīdu netālajā Ukrainā, mūsu valsts ir lielākā drošībā nekā tā ir bijusi savas nu jau vairāk nekā 100 gadu pastāvēšanas vēsturē.
Somija attiecībā uz rietumu militāro pasauli ir īpašs gadījums. 1939. gadā īsi pēc 2. pasaules kara sākuma, Staļina PSRS nolēma iebrukt Somijā. Tieši tāpat, kā mūsdienās dara Staļina ideoloģiskais pēctecis Kremlī, vienkārši pievākt kādu teritoriju no citas valsts, šajā gadījumā Karēliju no Somijas.
Tomēr somi neizrādījās ar pliku roku sagrābjami. Viņiem bija sena pieredze ar pārvietošanos smagos ziemas apstākļos, un 1939. gada ziema bija sevišķi auksta un sniegaina. Pāris mēnešus pēc invāzijas sākuma Staļins saprata, ka tālāk nevar, un Maskavā parakstīts miera līgums, zem kura Somija piekrita atteikties no apmēram 9% no savas teritorijas.
Taču tajā pašā laikā ap Somiju arī sāka okšķerēties otra lielā 2. pasaules kara dalībvalsts, nacistu Vācija.
Tāpat kā mūsu valstī pēc tā dēvētā Baigā gada, arī somi nacistus vismaz sākumā uztvēra kā glābējus un sabiedrotos. Trīs dienas pēc nacistu operācijas Barbarosa uzsākšanas, kas nozīmēja invāziju Padomju savienībā, PSRS spēki bombardēja pilsētas Somijā.
Tas deva ieganstu pieteikt karu pret Padomju Savienību un ļaut Vācijai iebrukt arī no Somijas puses.
Viens no rezultātiem bija Ļeņingradas blokāde, kura ilga divus gadus un četrarpus mēnešus. Vairāk nekā 640 tūkstoši pilsētas iedzīvotāju gāja bojā, daudzos gadījumos no bada, jo piegāžu ielenktajā pilsētā nebija nekādu.
Vienalga, ko varam padomāt par Kremļa fašista rīcību mūsdienās, Ļeņingradas blokāde ir ierakstīta vēstures lappusēs kā viens no lielākajiem noziegumiem pret cilvēci pasaules vēsturē.
Viens blakus jautājums 2. pasaules kara laikā Somijā bija fakts, ka valstī dzīvoja pāris tūkstoši ebreju. Kad nacistu it kā sabiedrotie par tiem sāka interesēties, somi pateica, ka nekādu problēmu ar ebrejiem nebija.
Atsevišķi ebreji cīnījās Somijas armijā sadarbībā ar nacistiem, un pāris no tiem pat piešķirts vērmahta augstākais apbalvojums, Dzelzs krusts. Ebreji no šī “pagodinājuma” atteicās, bet atšķirībā no dauzām valstīm Eiropas ziemeļos un it īpaši austrumos, Somijas ebreji palika daudzmaz neskarti.
Pēc 2. pasaules kara beigām, protams, visas trīs Baltijas valstis bija zaudējušas neatkarību pavisam un tapa iekļautas Padomju Sociālistisko republiku savienībā.
Somija kara laikā bija atguvusi Ziemas kara laikā zaudēto teritoriju, bet nu nācās to zaudēt vēlreiz. Tomēr atšķirībā no Baltijas valstīm, Somija saglabāja savu neatkarību.
Pasaules politiskajā diskursā parādījās jēdziens “Finlandizācija,” ar to aprakstot valsti, kurai obligāti jāņem vērā lielākas kaimiņvalstis viedoklis, visvairāk attiecībā uz ārpolitikas un drošības jautājumiem, kamēr mazākā valsts tomēr saglabā savu neatkarību.
Ir tiesa, ka Aukstā kara laikā Helsinki pret lielo kaimiņvalsti bija izteikti rūpīgi. Reālpolitika to prasīja. Jau 1948 gadā starp Somiju un Padomju savienību parakstīts līgums par draudzību, sadarbību un savstarpēju palīdzību.
Tas cita starpā nozīmēja, ka Somija atteicās no Amerikas tā dēvētā Māršala plāna, kurš piedāvāja plašu palīdzību, lai atjaunotu karā sagrautas valstis Eiropā. Maskava Helsinkiem pateica, ka nevajag, un Helsinki piekrita.
Kādu laiku Padomju Savienība pat bīdīja domu, ka Somijai vajadzētu iestāties 1955. gadā dibinātajā Varšavas paktā, kurš izveidots kā pretsvars pret 1949. gadā izveidoto Ziemeļatlantijas līguma organizāciju.
Varšavas pakts pāris reizes parādīja nagus un zobus, palīdzot apspiest tautas sacelšanos vispirms Ungārijā un pēc tam Čehoslovākijā. Tomēr nekāds īsts pretstats NATO tas nebija, un Varšavas pakts klusām aizgāja mūžībā ap to laiku, kad tāpat izdarīja tās galvenā dalībvalsts PSSR.
Visa Aukstā kara laikā Somija ārpolitikā bija piesardzīga. Kāds zobgalis to aprakstīja kā nepieciešamību paklanīties austrumu virzienā bez nepiedienīgas pakaļas rādīšanas uz rietumu pusi.
Somija Apvienoto Nāciju organizācijā iestājās 1955. gadā, 10 gadus pēc organizācijas dibināšanas un kopā ar divām citām valstīm, kuras 2. pasaules kara laikā bija bijušas nacistu pusē (Austrija un Itālija).
Atmodas laikos mūspusē Somija atteicās oficiāli un publiski atbalstīt triju Baltijas valstu neatkarības centienus, taču tā vienlaikus aizkulisēs nodrošināja dažāda veida praktisku palīdzību. Diplomātiskas attiecības starp Rīgu un Helsinkiem atjaunotas 1991. g. 29. augustā, jeb astoņas dienas pēc neatkarības atgūšanas.
1995. gadā Somija kopā ar Zviedriju iestājās Eiropas Savienībā. Iepriekšējā gada oktobrī Somijā bija referendums par tēmu, un 56,9% vēlētāju nobalsoja par. Latvijas referendumā 2003. gadā par nobalsoja 67,5% vēlētāju.
Laikā kopš tam Somija trīsreiz ir bijusi Eiropas Savienības padomes prezidējošā valsts – 1999. gadā, 2006. gadā un 2019. gadā. Nākamā reize būs 2033. gadā.
Attiecībā uz NATO, Somija tāpat kā Baltijas valstis 1994. gadā iesaistījās NATO alianses Partnerattiecības mieram projektā. Tur mērķis bija nodrošināt atklātību attiecībā uz valsts aizsardzības procesiem un budžetiem.
Programmā arī paredzēta iespēja piedalīties humanitārās un miera uzturēšanas misijas pasaulē, kā arī valsts bruņoto spēku gatavošana tālāku attiecību veidošanai ar NATO un tās dalībvalstīm.
Šajā ziņā Somija un Latvija atšķīrās. Latvija laika gaitā ir piedalījusies miera uzturēšanas procesos Bosnijā, Kosovā, Irākā un Afganistānā, un visu laiku tas bija ar izpratni, ka mūsu valsts virzīsies tuvāk dalībvalsts statusam NATO.
Kā minēju, tas izdevās 2004. gada martā.
Somija, savukārt, palika Partnerattiecības mieram programmā. 1997. gadā tā pievienojās Eiroatlantisko partnerattiecību programmai, kurā paredzēta attiecību veidošana starp NATO un partnervalstīm attiecīgajā teritorijā.
Kādu laiku procesā arī piedalījās Krievija. Bet tikai uz kādu laiku.
Somijas attīstītie bruņotie spēki arī tai ļāva 2004. gadā iesaistīties NATO Pilnveidoto iespēju programmā, kuras ietvaros tālāk attīstītas attiecības starp Somiju un aliansi.
Somijā ir obligāts militārs dienests visiem vīriešiem pēc kārtas. Valsts aizsardzības budžets 2022. gadā bija ap 5,8 miljardiem dolāru. Somijas karavīru starpā ļoti populāra ir darbošanās dažādās Apvienoto Nāciju organizācijas, NATO un Eiropas savienības misijās.
Somijai ir plašākā artilērijas sistēma visā Austrumeiropā. Nesen kādā pētījumā taujāti, vai viņi būtu gatavi sargāt savu tēvzemi iebrukuma gadījumā, 83% atbildēja jā.
Un nu tas brīdis ir klāt. Kremļa fašista genocīds Ukrainā lika visai pasaulei pārskatīt savu drošību, tajā skaitā un konkrēti attiecībā uz bruņoto spēku gatavību un finansējumu.
Somijai šajā ziņā problēmu nav. Tāpat problēmu nav Zviedrijai, kura pieteikumu NATO iesniedza tajā pašā dienā, kad Somija tā izdarīja. Dienā, kad mūsu Saeima vienbalsīgi nobalsoja par Somijas protokola ratificēšanu, tā tāpat izdarīja attiecībā uz Zviedrijas protokolu.
Zviedrijai nelaime ir kretīns Ankarā, kurš ir atteicies apstiprināt protokolu tāpēc, ka viņš uzskata, ka Zviedrija izturas pārāk laipni pret kurdiem, kurus Ankaras fašists iekšpolitisku iemeslu dēļ visus pēc kārtas ir pasludinājis par teroristiem.
Vismaz pagaidām, šai dziesmai līdzi dzied kretīns, kurš sagrābis varu Ungārijā. Arī Budapešta pagaidām ir pateikusi jāvārdu Somijai, bet vēl ne Zviedrijai.
Man personīgi liekas, ja Ankaras fašists pārāk ilgi tielēsies, NATO vienkārši vajadzētu viņam parādīt durvis.
Austā kara laikā bija ģeopolitiski iemelsi, kāpēc Turciju turēt rietumu aliansē. Patlaban tādu vairs nav, un lai tad Ankaras fašists paskatās, ko nozīmētu atteikšanās no pasaules varenākās alianses un iekrišana Kremļa fašista nagos.
Turcija ir Ukrainai devusi dažāda veida palīdzību, tajā skaitā dronus un cita veida tehniku, taču Ankaras fašists joprojām uztur gan politiskus, gan arī tirdzniecības sakarus ar Kremļa fašista režīmu, tajā skaitā lieloties, ka viņš vienīgais prot Kremļa fašistu apvārdot. Šajā ziņā lielas līdzības ar sākumā minēto Amerikas kādreizējo “prezidentu.”
Bet Somijai nu jāvārdu pateikušas visas NATO dalībvalstis. Pēdējā valsts, kura iestājās aliansē bija Ziemeļu Maķedonija 2020. gadā.
Ilgus gadus Maķedonijas attiecības ar NATO bloķēja Grieķija precīzi tikpat idiotisku iemeslu dēļ, kādi ir Ankaras fašista iemesli attiecībā uz Zviedriju.
Maķedonijai nācās nomainīt valsts oficiālo nosaukumu uz Ziemeļu Maķedonija. Nezinu, vai un kas būs jādara Zviedrijai, bet Turcijas un Ungārijas kretīnisms šajā kontekstā ir prātam neaptverams.
Pa to laiku vakar, 2. aprīlī, Somijā bija parlamenta vēlēšanas. Pašreizējās premjerministres Sannas Marinas pārstāvētā Sociāldemokrātiskā partija palika trešajā vietā.
Visvairāk balsu saņēma aizejošajā parlamentā opozīcijā esošā Nacionālā koalīcija. Jau zināms, ka pirmā izdevība koalīcijas veidošanā būs tās līderim Peterim Orpo.
Viņam pirmais jautājums būs vai kamanās aicināt sociķus vai to partiju, kura vakar ieguva otru labāko rezultātu.
Somu partija ir pazīstama kā radikāli labēja instance, tajā skaitā tā turpina apgalvot, ka imigrācija ir bloķējama, plus vēl – ka Somijai vajadzētu izstāties no Eiropas Savienības.
Tikai vienreiz Somu partija ir bijusi valdošajā koalīcijā, bet arī Nacionālā koalīcija ir vairāk konservatīva nekā liberāla. Kopumā vietas Somijas parlamentā ieguva 10 partijas, divos gadījumos ar tikai vienu balsi.
Somijas angļu valodas laikrakstā Helsinki Times komentāra rakstīšanas dienā bija virsraksts “Somija spers soli labējā virzienā. Nākamajās nedēļās būs redzams, cik tas solis būs plašs.”
Bet tā vai citādi, kaut kad šonedēļ Somijas Republika kļūs par 28. dalībvalsti Ziemeļatlantijas līguma organizācijā. Pieļauju, vairumam somu tā būs tikpat pozitīva diena kā tas bija mūsu valstī 2004. gadā. Arī mūsu gadījumā bija atsevišķi muļķīši, kuri teica, ka nevajag. Vajadzēja gan.
Draugiem Somijā: Sveicināti pulciņā!
Un, kā vienmēr, slava Ukraini!
