Egils Līcītis: Finišs Briselē. Sliktā ziņa, ka 25% balsstiesīgo atbalstījuši sarkanos 23
Latvija kārtējoreiz novēlējusi un aizsūtījusi darbā Eiropā astoņus pārstāvjus cīnīties pret klimata izmaiņām, atvērt un veicināt tirgus mūsu lauksaimniekiem, panākt pensiju pieaugumu un ievērojamus materiālā stāvokļa uzlabojumus Latvijas sirmgalvjiem. Pārsvarā ievēlēti nacionālpatriotiski noskaņoti cilvēki, bet mazdūšīgi gļēvlatvieši un kosmopolītiski “progresīvi” politiķi, kas trīc kā apšu lapas, kolīdz dzird pieminam nacionāluma vārdu, saņēma darba uzteikumu.
Taču sliktā ziņa un trauksmes zvans ir, ka 25% balsstiesīgo atbalstījuši sarkanos. Ieceļotāju masa pavērusi ceļu uz Briseles parlamentu vai nu atklātiem valsts nodevējiem ar mumificētām Kremļa draudzenēm, draugiem priekšgalā, vai korupcijas skandālos no papēžiem līdz matu galiem ierautai bijušajai galvaspilsētas nomenklatūrai, sarakstam, kura vadībā bija no amata atceltais Rīgas lielvecākais.
Līdzīgi spēļu nama azartistam, kurš ar lielām grūtībām pie laimes rata paglābis pēdējās bikses, beidzamās priekšvēlēšanu nedēļās “Saskaņas” līderis Nils Ušakovs nerādījās publikā, tupēja kā nobijies trusis aliņā. Atgriezies skaidroja, ka tā darījis tāpēc, jo cilvēkiem riebjoties “Saskaņa”. Jāslēpjas, jo nav joka lieta, ja tavus līdzgaitniekus izkrata līdz pēdējai vīlītei un daudziem vēlētājiem patiešām nav pieņemamas un piegriezušās saskaņiešu metodes iestrādātā tehnikā izzagt galvaspilsētas nodokļu maksātāju līdzekļus.
Nodarvots un nomelnots demonizētās partijas līderis pēc sev sekmīgām vēlēšanām atžirdzis sēdēja TV studijā, stāstīja, kā spēlēs Eiropas sociālistu orķestrī pirmo vijoli, aizstāvēs savienības vienotību. Pēc intervijas Ušakovs jau ar čemodānu diedza uz lidostu, sasniedzis maršruta galamērķi, finišu Briselē, kur turpmāk pārtiks no rīvētiem burkāniem, maizes un ūdens, strādādams rīdzinieku labā.
Bet jautājums paliek – kā cīnīties pret krievpartiju totālu ietekmi uz ieceļotāju slāvu prātiem, kāpēc krievu cilvēkiem jābalso par politiskajiem simulantiem, kas sakās aizstāvam viņu intereses, bet patiesībā ir vecā mīkla, kas izmanto sociāldemokrātijas vārdu un regulāri piešmauc vēlētājus, ne vella nedarīdami? Vai Purčiks mūžīgi celsies aizstāvēt mežaparcēnu Nilu Vaļerjeviču, kad Pļavnīkīm apniks redzamo “korupcijas seju” balstīšana, kliedzot un bļaujot – slava “Saskaņai”, lai dzīvo mūsu laime Ušakovs!
Nešaubīgi, ka varētu būt tādu elementārskolā gājušu un mentāli bremzētu ļaužu saraksts, kuri neuzticas ne elektrībai, ne internetam, ne pietiekamā daudzumā nogādātai informācijai par izsaimniekošanu Rīgas domē, toties svēti tic, ka darbaļaužu aizstāvju partijas vadībā kādā jaukā dienā Latvijā tiks ieviests zināms daudzums sociālisma.
Vairāk gan ir tādu balsotāju, kuri saprot, ka Ušakova kompānijas tēls ir tāls no krievvalodīgo morālo līderu stājas un ideāla, bet spiesti doties pie urnām ar nopūtu – blēži viņi ir, bet tak savējie! Ja nodosim balsis svešajiem, tie mūs diskriminēs, sāksies nacionālistu terors!
Tomēr, lai ar novēlotu reakciju un ļoti gausināti, agrākie “Saskaņas” ceļabiedri mazpamazām distancējas un krievmīļu partija saņem aizvien mazāk balsu. 13. Saeimā tie bija 19,8% atbalstītāju, Eiroparlamenta vēlēšanās 17,4% – caur grūtu atziņu ērkšķainu ceļu krītoša līkne iezīmējas.
Latviskās partijas neuzrunā pāraudzināmo “latvijiešu” auditoriju vai dara to tirgus plača klaigātāju līmenī. Nu – sirdij nepavēlēsi. Jāgaida, kamēr mūsu slāvu partneri pieaug. Tomēr, kopš valstī parādās vairāk gribas, drosmes un neatlaidības cīnīties ar korupciju, cilvēkos rodas vairāk ticības, ka tādām organizācijām kā “Saskaņa” kapitulācija ir tuvu, Eiropā tikušam Ušakovam Briseles mājīgumā var pienākt karjeras finišs.
