Okupācijas muzejam var draudēt bankrots? Šodien sāk meklēt jaunu direktoru 3
Okupācijas muzeja direktora Gunāra Nāgela paziņojums jūlija beigās par aiziešanu no amata daudziem bija pārsteigums. Izrādījās, muzejā jau kādu laiku briedis konflikts starp direktoru un Valtera Nollendorfa vadīto muzeja valdi.
Iemesli dažādi, taču pats galvenais – dažādie redzējumi par to, kā muzejam vajadzētu darboties nākotnē. Citējot Nollendorfu: “Lielā mērā šis konflikts ir filozofijas jautājums.”
Pēdējais piliens
Gunāra Nāgela pilnvaru laiks muzejā beidzās 20. augustā. Lēmumu par atkāpšanos viņš pieņēmis pēc ilgām pārdomām, starp divām Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) biedrības pilnsapulcēm 19. un 20. jūlijā. Jāatgādina, ka šis ir privāts muzejs, kuru dibinājusi LOM biedrība. Pilnsapulce ir biedrības augstākais lēmējorgāns, kas savukārt ievēl piecu locekļu valdi, kas attiecīgi apstiprina amatā direktoru, kam jāatskaitās valdei.
Bijušais direktors neslēpj, ka ar savu soli izrādījis neuzticību valdei: “Kā var uzticēties valdei, ja tā nespēj pat pieņemt lēmumu, kad tai norāda uz vadības krīzi? Ja jau problēma ir manī, tad uzskatīsim, ka krīze ir atrisināta, jo direktors ir aizgājis. Bet, ja šī nav krīze, tad es nezinu, kas vispār ir krīze!”
Atlūgumā Nāgels norādīja, ka LOM valde “stingri ierobežojusi” viņa tiesības līdzekļu izmantošanā Nākotnes nama projektā, ka valde “iejaukusies muzeja operatīvajā darbībā”, turklāt “šī iejaukšanās novedīs vai ir jau novedusi pie līdzekļu neracionālas izmantošanas”. Viņš kā direktors vairs nevarot uzņemties atbildību par notiekošo. Nāgels uzsver, ka juristu formulējumā par visu muzejā solidāri ir atbildīgi direktors un valde.
Ir runa par to, kā tiks iztērēti aptuveni divi miljoni saziedoto eiro, kas domāti šobrīd būvējamā Nākotnes nama jaunās ekspozīcijas iekārtošanai – ekspozīcijas, kuras pirmā koncepcija tika radīta pirms aptuveni desmit gadiem un kuras pārstrādāšanai principā piekrīt abas konfliktējošās puses ar vienīgo būtisko piebildi, ka dalās domas, kas, par cik lielu naudu un kā to paveiks.
Nāgela un viņa vadītās Nākotnes nama projekta vadības grupas (tajā darbojās arī direktora vietniece attīstības jautājumos Līga Strazda un saimniecības nodaļas vadītājs, reizē jaunās ekspozīcijas koordinators Ziedonis Grigorjevs) piedāvāto muzeja attīstības koncepciju LOM biedrības pilnsapulce jūlijā noraidīja kā nepārliecinošu. Tas bijis pēdējais piliens. Tūlīt pēc direktora atlūguma iesniegšanas LOM valde informēja, ka izsludinās konkursu par jaunās ekspozīcijas dizaina veidošanu.
“Valde nesaprot”
Atbraucis no Austrālijas, Gunārs Nāgels muzejā sāka strādāt 2013. gada oktobrī. Vispirms par direktora vietnieku attīstības jautājumos, bet kopš 2014. gada 1. jūlija – par direktoru. Okupācijas muzeja aprindās par bijušo direktoru dzird kritiku – ka viņa vadības stils bijis “tehnokrātisks”, redzējums pārāk “šaurs”, ka daudzas lietas izlemtas šaurā direktoram pietuvinātu cilvēku grupā, bieži vien nekonsultējoties ar citiem (Nāgels sarunā ar “LA” gan to noraida), ka pēdējā laikā darbinieki sargājušies paust atšķirīgu viedokli, ņemot vērā priekšniecības reakciju.
Jāsaka, pieminētais laiks sakrīt ar aizvadītā gada novembri, kad Nāgels atstādināja Nākotnes nama ekspozīcijas projektu grupas vadītāju Valteru Nollendorfu, kurš reizē ir arī LOM biedrības valdes priekšsēdētājs (pēc Nāgela aiziešanas Nollendorfs atkal uzņēmies grupas vadītāja pienākumus).
Atstādināšanas iemesls, Nāgela vērtējumā, ir plānotās ekspozīcijas uzlabošanas projekta iestrēgšana: “Aizvadītajā gadā ekspozīcijas jautājumā problēmas samilza tiktāl, ka vairs nevarēja turpināties pa vecam. Man kā direktoram bija diezgan grūta situācija. Es kā direktors varēju dot rīkojumus projekta vadītājam, taču šī pati persona kā valdes priekšsēdētājs savukārt varēja dot komandas man.”
Nollendorfs, zināmā mērā viens no muzeja patriarhiem, bauda vispārēju cieņu ne tikai muzeja sabiedrībā vien. Viņa atcelšanu un tālākās domstarpības daudzi uztvēra kā nobīdīšanu malā, autoritārisma izpausmi.
“Muzejs savu labo reputāciju gan Latvijā, gan starptautiski ieguva vēl pirms Nāgela kunga vadības, tāpēc nav ne ētiski, ne pamatoti aizmirst valdes priekšsēža Valtera Nollendorfa un iepriekšējās direktores Gundegas Micheles ieguldījumu un nozīmi. Tieši pateicoties Valtera nesavtīgajam darbam, muzejam ir tāds statuss un atzinība,” teic muzeja Izglītības nodaļas vadītāja Inguna Role.
Arī Nāgels uzsver, ka Nollendorfs ļoti daudz darījis muzeja labā: “Gods viņam pienākas jebkurā gadījumā. Es netaisos to viņam atņemt. Bet diemžēl pēdējo pāris gadu laikā viņš ir mainījies un uzņemas lietas, kuras viņam nevajadzētu uzņemties.” Pēc Nollendorfa atstādināšanas esot pastiprinājies valdes spiediens: “Valdes sēdes sāka notikt ne vairs vienreiz, bet divreiz, pat četrreiz mēnesī. Tas viss radīja apgrūtinājumu, laika zaudējumu, nācās atbildēt uz garām vēstulēm.”
Valde pieņēmusi lēmumu, ka katrs līgums par Nākotnes namu jāvīzē valdes priekšsēdētājam. “Es vēl neko neteiktu, ja būtu runa par lielākām summām, bet tas attiecās pat uz līgumiem, kur nauda tiek ieņemta. Tā vairs nebija tikai ziedotāju līdzekļu sargāšana, jo visos citos gadījumos, kas neattiecās uz Nākotnes namu, es drīkstēju rīkoties, kā gribu,” tā Nāgels.
Viņa vadītā Nākotnes nama projekta vadības grupa uzrakstījusi vēstuli valdei, norādot uz problēmām, uz “vadības krīzi” muzejā: “Valde to vienkārši neņēma nopietni un tikai trešajā sēdē izlēma pieņemt vēstuli zināšanai.” Nāgela ieskatā, pašreizējā valde vienkārši nesaprot, ar kādām problēmām muzejs saskaras šobrīd un ilgtermiņā.
Muzejs kā vidēja lieluma uzņēmums
“Valde savos lēmumus nekādā gadījumā nav bijusi neracionāla,” atbild Nollendorfs. Nāgelam esot savi uzskati, kurus valde “respektējusi, cik varējusi”. Direktoram tomēr jārēķinās, ka viņš strādā uz valdes pilnvarojuma pamata, un jautājums ir par pilnvarojuma robežām. Uz to, ka šajā situācijā sastapušies divi atšķirīgi skatījumi, norāda ne tikai Nollendorfs.
“Savulaik mums muzejā bija plaša darba izpratne. Mēs aktīvi darbojāmies, vācām ziedojumus, piedalījāmies projektos, popularizējam muzeju, nevis tikai sēdējām četrās sienās. Kad atnāca Nāgels, radās iespaids, ka saturs, izņemot Stūra māju, viņu nemaz neinteresē. Nāgels muzeju izprot šauri – ka tas veic tikai pamatuzdevumus – ekspozīcija, krājums, kaut kādas izglītības programmas, bet citādi viss virzās uz sašaurināšanos,” viedokli pauž bijušais Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs. Viņš pēc konflikta ar direktoru no muzeja pirms aptuveni gada tika atlaists. Arī šādas nodaļas muzejā vairs nav.
Inguna Role ir līdzīgās domās: “Nāgels ļoti rūpīgi uzmanīja muzeja līdzekļu izmantošanu. Tas protams ir ļoti labi, taču nepietiekami tika domāts par līdzekļu piesaisti. Es un vēl citi darbinieki uzskatījām, ka papildu līdzekļus var iegūt un izmantot, piesaistot dažādu projektu finansējumu, taču tas netika atbalstīts, tādējādi samazinājās muzeja aktivitātes. Tā bija tāda attīstību neveicinoša attieksme.”
“Ir viegli man to pārmest, taču jāatceras, ka muzejs nav tāds, kāds bija pirms 25 gadiem, kad daži entuziasti sametās kopā. Muzejs tagad ir vidēja lieluma uzņēmums ar 60 darbiniekiem un vismaz miljons eiro apgrozījumu gadā.
Mēs esam ļoti atkarīgi no ziedojumiem un valsts atbalsta. Ir jauki nodoties “gara lidojumiem”, taču esmu ļoti labi redzējis, kā uzņēmumi, kas mēģina paplašināties bez racionāla pamata, gluži vienkārši bankrotē. Kad parādu skaitļus, ka muzejam, iespējams, pēc gadiem desmit draud bankrots, tad nevienu tas neinteresē, jo ideja ir: darām, darām, gan jau nauda būs. Vai tā ir atbildība?” jautā Nāgels.
Jā, muzejam šobrīd vēl ir lielas līdzekļu rezerves. Pēdējā laikā nākuši vairāki lieli testamentāri novēlējumi no Austrālijas, taču kārtējo ziedojumu apjoms pēdējos gados nav liels:
“Nevar balstīt muzeja nākotni tikai uz to, ka cilvēki turpinās mirt un dot mums lielas summas!”
Par oponentu piesaukto dalību projektos, tostarp ar ES saistītos bijušais direktors ir ļoti skeptisks. Līdzšinējā pieredze liecinot, ka tie prasa arī lielākus izdevumus no muzeja un rezultāts, kā savulaik sanācis ar ES projektu “Dalītas nācijas, vienota pieredze”, bijis “viens DVD ar trim filmiņām un neliels mācību materiāls, par kuru nezinu, vai kāds to izmanto”. Citiem vārdiem sakot, šādi projekti gan palielina darba apjomu, taču finansiāli muzejam tikpat kā neko nedod.
Ņemot vērā visus muzeja ienākumus, arī tos, ko sarūpējušas atbalsta struktūras ārzemēs, un valsts dotāciju, 2018. gadā muzeja zaudējumi bijuši ap ceturtdaļmiljona eiro lieli. Šī summa segta no testamentārajiem novēlējumiem, kaut gan tie būtu jāuzkrāj nebaltām dienām.
Nāgels lēš, ka zaudējumi, kurus nāksies segt no iekrājumiem, ik gadu augs un var sasniegt pusmiljonu: “Tā ir nopietna problēma, uz kuru neskatīties ir lielākā bezatbildība.” Lielāks izdevumu lēciens sagaidāms pēc pārvākšanās uz Nākotnes namu, kaut arī jācer, ka jaunajās mājās palielināsies ziedojumu apmērs.
“Mums principā bija gatavs plāns, kādā veidā strādāt, lai muzejs varētu nākotnē dzīvot saskaņā ar saviem līdzekļiem. Valde šo plānu nepieņēma. Mums bija paredzēts paplašināt ziedojumus, norīkot cilvēku, kas pastāvīgi strādātu pie ziedojumu piesaistes, kā veidot ekskursijas, kā mainīt gidu darbu.
Piestrādāt pie tā, lai valsts dotu vairāk. Bija konkrēti skaitļi ar konkrētām rīcībām. Vispirms vajag stabilu pamatu, lai nav tā, ka grābjam pilnīgi visu. Un ko mēs darīsim, ja būs problēmas?” skaidro bijušais direktors.
Nāgels uzskata, ka Nākotnes namā vajadzīga ieejas maksa – kādi 5 eiro –, jo lielākā daļa apmeklētāju ir ārzemju tūristi. Ieejas biļešu jautājums apspriests LOM biedrības sapulcē, taču tā turējusies pie uzskata, ka muzejam jābūt bezmaksas.
Valde pieņēmusi Nollendorfa piedāvāto muzeja attīstības plānu, kurš, pēc Nāgela sacītā, nav balstīts aprēķinos un konkrētos skaitļos: “Principā tas bija: dabūsim vairāk darbinieku, darīsim vairāk un plašāk un gan jau nauda nāks.”
Vispirms mērķi, tad nauda
Valters Nollendorfs norāda, ka valde nepiekrīt premisām, uz kurām balstās Nāgela situācijas vērtējums. Direktors balstījies skaitļos par pēdējiem septiņiem gadiem, kopš muzejs atrodas pagaidu telpās agrākajā ASV vēstniecībā.
“Jā, šobrīd skaitļi iet uz leju. Mums ir tikai puse no tā apmeklētāju skaita, kāds bija kādreiz [Strēlnieku laukumā].
Taču, atgriežoties vecajā vietā, paplašinātajā muzejā, apmeklētāju skaits, ieņēmumi atkal pieaugs,” uzskata Nollendorfs.
Viņš ir pārliecināts, ka pēc pāriešanas uz Nākotnes namu sagaidāma arī lielāka agrāko trimdinieku labvēlība: “Par spīti tam, ka trimda pamazām aiziet, tās uzticības kredīts muzejam noteikti ir lielāks, nekā Gunārs to aprēķina. Muzejs visu laiku ir strādājis ar atziņu un pieņēmumu, ka tad, ja mums ir specifiska vajadzība, mēs līdzekļus varam piesaistīt. Cilvēki labprāt ziedo specifiskām vajadzībām, viņi neziedo, ja neredz, ko ar to darīsim.”
Kā pēdējo piemēru Nollendorfs min 2018. gadā atklāto pieminekli leģionāriem Zēdelgemā, Beļģijā. Pieminekļa izmaksas bija 100 tūkstoši eiro, no kuriem 50 tūkstošus savāca ziedojumos. “Tās ir divas dažādas filozofijas. Viena ir: ja mums ir mērķis, mēs tam līdzekļus sagādāsim. Otra: līdzekļi iet uz leju, tāpēc jāsamazina mērķi. Tās ir pilnīgi pretējas filozofijas,” aizrāda valdes priekšsēdis.
Absurdi sašaurināt muzeja darbību brīdī, kad Nākotnes nams beidzot būs gatavs un varēs sākt darīt to, kas iecerēts jau gadiem: “Tad, kad esi gatavs nospiest gāzi, piespiest bremzi? To kā risinājumu nevaru saskatīt ne es, ne valde, ne LOM biedrības biedri.
Es neapšaubu Gunāra Nāgela godprātību, taču Gunāram nav pagātnes pieredzes ziedojumu piesaistē. Tas ir viņa skatījuma trūkums. Viņš skatās tikai uz skaitļiem un neierēķina nekādus citus faktorus. Ja tā, tad tiešām var nonākt pie tādiem secinājumiem kā viņš.
Bet mūsu skatījums vienmēr ir bijis: izvirzīt mērķi un tad piesaistīt līdzekļus! To mēs esam darījuši visu laiku. Tas nav balstīts uz sapņojumiem, tā ir pieredze! Bet, ja mērķis ir samazināt muzeja darbību, tad tam, protams, nevarēs piesaistīt līdzekļus!”
Arī Nāgela priekšlikums ieviest muzejā ieejas maksu biedrības pilnsapulcei bijis pilnīgi nepieņemams: “Mūsu biedri jau no paša sākuma uzskatījuši, ka muzejam ir misija – parādīt visiem, kas ar Latviju notika tajā laikā, – un tā ir svarīgāka par visu. Bet tā atkal ir atšķirība filozofijā. Tā es uz to skatos.”
Iekšējo darbu neietekmē
Vienā gan Nāgels un viņa oponenti ir vienoti – muzeja darbs tuvākajā nākotnē ritēs, kā ierasts. Arī Izglītības nodaļas vadītāja Role apstiprina, ka konflikts muzeja iekšējo darbu nav ietekmējis, nekādas šķelšanās darbinieku vidū nav: “Lielākā daļa patiesībā nemaz neizjuta un nesaprata, kas notiek. Tagad ļoti intensīvi jāķeras klāt, jāgatavo jaunā ekspozīcija nākamajam gadam, jo visas šīs peripetijas darba plānveidību drusku kavējušas.”
Cita lieta, ka muzeja ļaudis nav priecīgi par domstarpību iznešanu ārpus muzeja sienām. Taču bijušais direktors uzsver: “Noklusēšana nepalīdzēs. Tikai padarīs lietas sliktākas. Es varētu mierīgi sēdēt, bīdīt papīrus un saņemt savu aldziņu, taču sirdsapziņa man neļauj tādu lietu darīt, jo es redzu, ka ir nopietnas problēmas.”
Konkurss par jaunā direktora amatu tiks izsludināts 21. augustā, bet par jaunās ekspozīciju veidošanu – nedēļas beigās vai nākamās nedēļas sākumā. Laika vairs nav daudz – jau nākamā gada nogalē ekspozīcijai jābūt pārbūvētajā muzeja ēkā Strēlnieku laukumā, kur šobrīd notiek celtniecības darbi un tiek veidots Gunāra Birkerta iecerētais Nākotnes nams.
