Filmu redzējis neesmu, bet tā ir draņķis. Matilde atkal tracina Krieviju 2
26. oktobrī Krievijā, 27. oktobrī Rīgā, “Forum Cinemas”, uz ekrāniem nonāks krievu režisora Alekseja Učiteļa vēsturiskā melodrāma “Matilde”.
Krāšņais lielbudžeta darbs – tā tapšana, pēc neoficiāliem aprēķiniem, maksājusi aptuveni 25 miljonus dolāru – pievēršas cara Nikolaja II jaunībai, viņa romānam ar poļu izcelsmes balerīnu Matildi Kšesiņsku. Līdzīgi daudzām vēsturiskām kostīmdrāmām, kuras nepretendē uz absolūtu vēsturisko patiesību, filmas režisors pieļāvis, ka Nikolaja attiecības ar daiļo balerīnu turpinājušās arī pēc viņa kāzām ar Hesenes-Darmštates princesi Alisi un pāra kronēšanas. Paša Nikolaja pieraksti par šo laiku ir pārāk skopi, lai pēc tiem būtu iespējams šo sakaru apstiprināt vai noliegt; Kšesiņskas daudz detalizētākā dienasgrāmata ļauj secināt, ka attiecības ir bijušas. Ir arī netiešas liecības par labu katram no viedokļiem: daudzos vēsturiskos avotos uzsvērta Nikolaja II visaptverošā mīlestība pret sievu, kurā mīļākajai gluži vienkārši nebūtu vietas; tiek uzsvērts, ka pēc kāzām cars ar savu agrāko favorīti nekad nav palikuši divatā. Bet ko par daiļās balerīnas attiecībām ar Romanovu dinastiju liecina dāsnās dāvanas, kuras viņa saņēmusi no tās pārstāvjiem, kā arī fakts, ka vēlāk Matilde apprecējusies ar cara brālēnu lielhercogu Andreju?…
Lai nu kā, filmas radošās grupas pieļāvums, ka Matildes un Nikolaja attiecības varētu būt turpinājušās pēc kronēšanas, izraisījis neiedomājami asu Krievijas sabiedrības, pareizticīgās baznīcas un atsevišķu varas iestāžu pārstāvju reakciju. Raugoties no 21. gadsimta kinoskatītāja viedokļa, kas gan tik briesmīgs varētu būt vēsturiskā kostīmdrāmā? Pat tad, ja sižeta centrā ir valdnieks. Vai nu maz filmu, kuras pēta valdnieku dzīvi, arī vājības, ja par tādu var uzskatīt jaunības romānu ar daiļu sievieti…
2016. gada 7. aprīlī radošā grupa prezentēja filmas pirmo treileri, kurā filma tiek pieteikta kā “nozīmīgākais gada blokbāsters”, un pieteikums bija tiešām iespaidīgs – tajā sprāga, dega, kāds tika pakārts, šķita, ka tiek izjaukta kronēšanas ceremonija, galvenajai varonei uz skatuves pārtrūka tērpa lencīte un atklājās kaila krūts… Tālāk notikumi attīstījās strauji. Jūlijā portālā “change.org” tika iedibināta petīcija, kuras autori vēlējās aizliegt filmas demonstrēšanu kinoteātros, bet dažus mēnešus vēlāk Krievijas domes deputāte, kaimiņvalsts galvenā tikumības sargātāja Natālija Poklonska vērsās prokuratūrā ar lūgumu izmeklēt, vai “Matilde” neaizvaino skatītāju tikumības jūtas, kā arī iesniedza Kultūras ministrijā, Iekšlietu ministrijā un ģenerālprokuratūrā aptuveni 20 000 cilvēku parakstītu prasību filmu neizrādīt. Dūres pavicināja arī atsevišķi Krievijas pareizticīgās baznīcas pārstāvji, taču tās vadība nekādu krusta karu nesāka.
Šogad, tuvojoties filmas pirmizrādei, sākās protestu otrais vilnis. Janvārī pēkšņi uzradās līdz tam nezināma organizācija “Kristīga valsts – Svētā Krievija” (“Христианское государство — Святая Русь”), kura izsūtīja vairāku kinoteātru vadībai vēstuli ar brīdinājumu, ka tad, ja tie demonstrēs “Matildi”, “kinoteātri degs; iespējams, cietīs ļaudis”. Aleksejs Učiteļs vērsās ar iesniegumu Krievijas ģenerālprokuratūrā, Krievijas valsts prezidenta Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs paziņoja, ka šādi draudi ir pilnīgi nepieņemami, taču filmas pirmizrāde kino profesionāļiem notika līdz tam nepieredzētos drošības apstākļos, un vairākas Krievijas kinoteātru ķēdes tādēļ jau paziņojušas, ka filmu patiesi nerādīs, jo nevēlas apdraudēt skatītājus. Jāuzsver, to vadībai ir iemesls raizēties, jo pie vairākiem kinoteātriem patiešām notikuši nepatīkami incidenti – Jekaterinburgas kinoteātri “Kosmoss” (tieši šajā pilsētā cara ģimeni revolucionāri turēja apcietinājumā) taranēja automašīna, kinostudijas “Ļendok” ēkā tika iemestas trīs pudeles ar aizdedzinošu šķidrumu, par filmēšanas grupas dalībniekiem piederošu automobiļu dedzināšanu aizturēts organizācijas “Kristīga valsts – Svētā Krievija” pārstāvis Aleksandrs Kaļiņins…
Arī Čečenijas un Dagestānas līderi šogad paziņoja, ka aizliegs “Matildes” rādīšanu savos reģionos. Tiesa gan, kad varas iestādes filmai izsniedza demonstrēšanas licenci, Čečenijas līderis Ramzans Kadirovs savu agrāk izskanējušo paziņojumu atsauca, paskaidrojot, ka Čečenijas iedzīvotāji tik un tā netērēs laiku tik “netikumīgai un attiecībā pret dzimteni amorālai kinolentei”.
Kādā brīdī izskanēja arī apvainojums, ka režisors Aleksejs Učiteļs zaimojis cara Nikolaja kā baznīcas svētmocekļa piemiņu, vēl vairāk nokaitējot gaisotni. Bet nupat pagājušajā nedēļā vairāki Maskavas grāmatveikali atteikušies pārdot Natālijas Pavliščevas romānu “Matilde. Romanovu nama noslēpums”, kas tapis pēc filmas motīviem.
Uz vispārējā fona ļoti līdzsvaroti izskanēja Vladimira Putina un Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva vārdi par filmu, kuru – to laikam jāuzsver vēlreiz! – pilnā apmērā tobrīd vēl neviens, izņemot pašus veidotājus, nebija redzējis. Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis pēc filmas noskatīšanās slēgtā seansā paziņojis, ka nesaprot ap to izcēlušos ažiotāžu un pielīdzinājis kinolenti tādiem darbiem kā “Iemīlējies Šekspīrs”, “Elizabete”, “Zelta laikmets”. Tomēr fakts, ka Krievijas centrālie televīzijas kanāli atteikušies reklamēt filmu, lauzuši jau parakstītus līgumus un, nepaskaidrojot iemeslus, atdevuši par reklāmu saņemto naudu, liecina – zem šķietami neitrālās attieksmes, iespējams, slēpjas Krievijas varas iestāžu nevēlēšanās ar “Matildes” saturu iepazīstināt plašu skatītāju loku. Vai arī gluži vienkārši nevēlēšanās sanīsties ar pareizticīgās baznīcas metropolītu Kirilu, kurš filmas veidotājus nokritizējis, tiesa, neminot vārdā un uzsverot, ka “māksliniekam ir tiesības uz māksliniecisku izdomu, tomēr izdoma un meli ir atšķirīgas parādības”.
Aleksejs Učiteļs atzinis, ka filmā iespējamas vēsturiskas neprecizitātes, taču aicinājis filmu kritizēt pēc tās noskatīšanās, nevis pirms. Diemžēl tieši to aktīvākie protestētāji nav gatavi pieļaut, acīmredzot, būdami pārliecināti, ka šāds cara tēla traktējums varētu nodarīt neglābjamu kaitējumu viņa tēlam.
Pret vispārējo ažiotāžu saistībā ar “Matildi” protestu izteikuši krievu režisori un citu kultūras jomu pārstāvji. Piedāvāts arī “kompromisa” variants – atlikt filmas demonstrēšanu kinoteātros uz diviem gadiem, lai izvairītos no tās sasaistes ar cara Nikolaja II ģimenes nāves simto gadadienu, ko pieminēs nākamā gada vasarā. Bet pagaidām skaidrs vienīgi tas, ka ārzemju aktieri, kuri filmā atveido galvenās lomas, visticamāk, neieradīsies uz tās pirmizrādi, baidoties par savu drošību…
Vladimirs Pozners, žurnālists: “Par ko ir filma “Matilde”? Par to, ka Nikolajs, kurš vēl nav imperators, iemīlējies. Kas tajā slikts? Es teiktu, ka tas ir simpātiski, cilvēciski. Viņš taču, saprotot savu cara pienākumu, šo romānu pārtrauca, apprecējās un kļuva par caru. Atklāti sakot, viņš bija ļoti slikts cars. Jā, viņš tika zvēriski nošauts – viņš un viņa ģimene. Bet Pilsoņu karā tika zvērīgi nošauti simtiem tūkstošu cilvēku. Kāpēc viņus baznīca neuzskata par lielmocekļiem, bet caru uzskata? Režisors Učiteļs izveidojis filmu par caru jaunībā. Vai tas ir iemesls, lai draudētu? Ar ko tas atšķiras no arābu terorisma? Kāpēc baznīca pret to neiebilst? Kāpēc patriarhs nevēršas pie savas draudzes un nesaka: filmu nevajag skatīties, neejiet uz to! Bet mēs taču esam kristieši, kā var draudēt cilvēkiem? To es nesaprotu.”
Antons Doļins, “Meduza.io”: “Apzināti vai ne, taču Aleksejs Učiteļs aizskāris tabu tēmu, un tā ir plašāka nekā imperatora – vecticībnieka liktenis. 1917. gada revolūcijas simtgadē mūsu kinematogrāfs klusē kā zivs. Visi jūt, ka ir bīstami aiztikt gan sarkanos, gan baltos, kā Ļeņinu, tā caru; noteikti kāds tiks aizvainots. “Matilde” savukārt, bez šaubām, ir spilgts un skaidrs komentārs. Tā ir filma, kura neatkāpjas no faktiem, tomēr ieturēta alternatīvās vēstures žanrā. Tā stāsta, ka tad, ja Nikolajs nenogalinātu taurenīti – proti, pienākuma dēļ neatteiktos no savas Maļas, – viss būtu varējis būt citādi.”
Oļegs Zincovs, “Vedomosti”: “Grūti pat izlemt, kā Učiteļa nelaimīgajā, netaisni vajātajā filmā ir vairāk – skaistuma vai sāpju par cara un tēvzemes likteni. Tās skaistums ir kā deserts, kā smaržas. It kā tu ieietu pilī, bet tur – tikai konfektes, un visas neiespējami krāšņas.”
