Filmu cikls “Melu laboratorija” uzlabos situāciju vēstures raidījumu jomā 1
Vasaras beigās LTV skatītājiem tiks piedāvāts 10 videofilmu cikls “Melu laboratorija”, kas veltīts Latvijas 20. gadsimta vēstures notikumiem. “Gribam runāt par to, cik reižu šajos pēdējos nepilnos 100 gados ir pārrakstīta Latvijas vēsture. Ik reizi, kad mainījās vara,” saka viens no filmu veidotājiem, scenārists Harijs Beķeris.
Latvijas Televīzijas izplatītajā informācijā teikts, ka videofilmu cikls “popularizēs Latvijas vēsturi, analizējot vēstures notikumu vai procesu atspoguļojuma “oficiālo” versiju un tai pretī nostādot patieso versiju – atbilstību īstenībai, skaidrojot atsevišķu vēstures notikumu falsifikācijas iemeslus un mehānismus”. Beķeris un iecerēto filmu režisore Dace Slavinska apstiprina, ka vēsturisko kinohroniku konfrontēšana ar patiesajiem notikumiem būs viens no iecerētā projekta stūrakmeņiem: “Ir ļoti daudz it kā vēsturisku kinohroniku, kas patiesībā ir inscenējumi. Bet paiet laiks, un tos sāk uzskatīt par “tīru mantu”, par vēsturisko patiesību.” “Skatieties, par kādu kulta vietu pārvērsts Uzvaras piemineklis Pārdaugavā. Bet ja paskatās saknes… Nav jau tas nekas unikāls. Pirms tam taču tāpat lika Pēteri I un “koka frici”,” piekrīt Beķeris. Kinohronikas par “Rīgas atbrīvošanu” 1944. gadā taču arī ir inscenējumi. Katram, kurš interesējies par militāro vēsturi, zināms, ka vācieši toreiz naktī vienkārši aizgāja no Rīgas, taču tā laika hronikās sarkanarmieši, medaļām zibot, skrien uz kinokameru, šauj pāri Daugavai un vēl uzliek sarkano karogu uz kādas ēkas Pārdaugavā. “Bet nu izskatās jau forši,” rezumē scenārists Beķeris. To pašu var sacīt par 1940. gadu. “Esmu redzējis 1940. gada jūnija nesamontētos kadrus, kas neiegāja oficiālajā hronikā. Tur var redzēt, ka pa malām arī kautiņi notiek, kā pēkšņi viens bariņš izskrien no pūļa un piekauj riteņbraucēju. Es nezinu, kāpēc,” viņš piebilst.
Kā “brīnišķīgu” LTV ļaudis raksturo 1946. vai 1947. gadā uzņemto epizodi leiputriju atgādinošajā Rīgas Centrālajā universālveikalā, kur pilsoņi pastaigājas starp baltmaizes un šķiņķa pilniem plauktiem, novērtē audumus. Bet fonā skan diktora teksts: “Mūsu operators nejauši pamanīja nesen no Vācijas atgriezušos kinorežisoru Voldemāru Pūci…” Arī Pūce it kā apmierināts iepērkas.
Skatītājs gan neuzzina, ka pārpilnie plaukti pēc tam tika aši nokopti, bet kinorežisors Pūce drīz nonāca čekas pagrabos un tālāk Sibīrijā. Savi “patiesības taisītāji” bijuši gan vāciešiem, gan padomiešiem, propagandas mehānismi un klišejas bijuši vieni un tie paši.
“Melu laboratorijas” veidotāji sola nevairīties arī no jūtīgiem tematiem – latviešu kolaboracionisma ar okupācijas režīmiem, Latvijas neatkarības cīņu peripetijām. “Apzināmies, ka ecēšas ir izliktas visapkārt un mēs kāpsim uz tām visām pēc kārtas. Dabūsim pa muguru no visām pusēm,” smej Dace Slavinska. Autori uzsver, ka nepretendē uz absolūtu patiesību, bet vēlas, varbūt nedaudz ironiski, vienkārši parādīt, kā lietas notikušas. Apnicis vērot, ka pat kolēģi žurnālisti un valstī pazīstamas personas pārliecinātās balsīs publiski bārsta par stereotipiem kļuvušus apgalvojumus, kuri no vēstures viedokļa neatbilst patiesībai.
Vēl viens iemesls ir Krievijas televīzijas taisītā Baltijas vēsture, ko te dažs uztver par baltu patiesību. “Cik gadu pagājuši, bet joprojām nevar iestāstīt, ka 1940. gadā Baltijā nebija nekādas vienlaidus “sociālistiskās revolūcijas”,” nopūšas Beķeris.
Konsultantu komanda filmai būs spēcīga – apmēram 40 dažādi vēsturnieki, kas dos padomus atbilstoši tematiem, kurus tie pēta. Tiek nosaukti Jānis Riekstiņš, Ilga Kreituse, Aivars Stranga, Marģers Vestermanis, Ēriks Jēkabsons. Galvenais tomēr būšot “bilde” un ko no tās var secināt. Kas būs “raidījuma seja”, pagaidām nav izlemts, taču tam jābūt gados jaunam cilvēkam. Viņš it kā meklēs atbildes uz saviem jautājumiem. “Gribētos, lai cilvēki sāktu domāt līdzi, kā tas notika un kāpēc. Un kāds bija mehānisms. Toreiz jau ne par ko nebija jādomā. Viss bija jau gatavs,” tā Beķeris.
“Melu laboratorijai” iecerētās 10 sērijas sižetiski skars periodu no 1918. līdz 1990. gadam. Katra sērija – 52 minūtes gara. Apmēram pusi laika aizņems kinohroniku kadri, pārējais aculiecinieku, laikabiedru, vēsturnieku stāstītais. Projekts ir LTV budžeta finansēts. Tas pieteikts jau agrāk, taču gadu “nostāvējis”. “Nacionālā radio un televīzijas padome tagad uzskata, ka sabiedriskajā medijā ir par maz vēstures, kas arī ir patiesība,” norāda Slavinska. Par to, ka sabiedrībā tādas filmas ir pieprasītas, šaubu nav.
Fakti Videofilmu cikla “Melu laboratorija” autoru sēriju iecerētā tematika * Latvijas un Rīgas atbrīvošana 1941. un 1944. gadā. Visu veidu “atbrīvotāju” ienākšanas sekas – sagaidīšanas, savu piemiņas zīmju uzstādīšana. * Latvijas un LPSR vadoņi, to iecelšanas kārtība – no Maskavas izrakstīšana, katra vadoņa jaunievedumi LPSR ikdienā. Lieluzvedumi, plakāti, retorika. * “Apdzīt Ameriku” jeb statistika – statistikas datu veidošanas mehānisms – datu falsificēšana, bezgalīga ražīguma kāpināšana, atskaites punktu neesamība. * Demokrātija. Nacionālo minoritāšu jautājums. Vēlēšanas – pseidodemokrātisks pasākums. Reliģijas lietas. * Cilvēks kamerā – mākslas un dokumentālā kino, kā arī hroniku un TV programmu veidošanas mehānismi. Cenzūra kino. * Dziesmu svētku fenomens, tā izmantošana politisko varu interesēs. Repertuāra peripetijas līdz pat mūsdienām. Cenzūra mūzikā. * Latvijas valsts veidošanās pirmsākumi. Neatkarības cīņas, Baltijas sadarbība. Robežu jautājums. Latviešu strēlnieku fenomens. Oskara Kalpaka personība. * Kolhozu veidošanās un attīstība. Laukos realizētās kampaņas – kukurūzas, pilsētas kadru ieplūdināšana utt. Centralizācijas procesi Latvijas laukos. * Literatūra, prese, dramaturģija un teātra māksla. Galvenā literatūras pārvalde. * Jaunatnes audzināšana patriotiskā garā visos laikos – K. Ulmaņa, vācu, padomju (skauti, gaisa izpalīgi, pionieri, komjaunieši). Ideālu sistēmas, to kultivēšanas mehānismi. Ateistiskā audzināšana. |
