Filmēšanas laukums izstādē “3 sienas” 0
Galerijā “Istaba” līdz 17. maijam skatāma gleznotāja Laura Mīlberta personālizstāde “3 sienas”. Mākslinieks pazīstams kā figurālists, kurš sevi plašāk pieteica 2003. gadā, saņemot profesora Induļa Zariņa stipendiju glezniecībā. Līdz šim L. Mīlberts piedalījies vairākās grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs.
Mākslinieks nebaidās no tā, kas viņu interesē un saista, – reālisma, figūras un cilvēka. Cilvēks un vide, urbanizēta vide un daba, bet arī tad tikai kā vide, ne ainava. Cilvēks viņa darbos jūtams visur – ar savām domām, jūtām, dzīves izjūtām un ritmu – sirds, elpas, soļu un dienu ritmu.
“Ideja par izstādes koncepciju un nosaukumu radusies pirms vairākiem gadiem, strādājot filmēšanas paviljonā. Filmējot notikumus interjerā, parasti darbība norisinās trīs sienās – ceturtās sienas vietā parasti sēž režisors un viņa asistenti, kas vēro un vada notikumus butaforiju pasaulē, kur aktieri spēlē lomas. Vērojot šādu ainu, aizdomājos par to, ka ikvienu no mums ietekmē spēki, kuriem mēs ļaujam ienākt mūsu dzīvē. Un vide ar trīs sienām simboliski paskaidro mūsu privātās telpas pieejamību sabiedrībai vai tās daļai, ar ko mēs esam ciešāk saistīti,” atklāj Lauris un piebilst, ka galvenais tēls gleznās ir Svētā Gara simbols, kurš piepilda cilvēkus ar patiesību. “Un cilvēku tēli manās gleznās ir izvēlējušies atvērt durvis Dieva klātbūtnei un Svētā Gara vadībai: “…un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu…” (Apustuļu darbi 2. nod. 3.4.).”
Tagad mākslinieka darbnīca un dzīvesvieta atrodas Kuldīgas postindustriālā rajonā, ēkas vienā pusē – noliktavu un angāru masīvs, bet otrā pa darbnīcas logu var vērot, kā uz rietumiem aiztek Venta, redzēt dabas tuvumu un gadalaiku maiņu. Lauris ir apzināti izvēlējies mainīt Rīgas šaurību pret Kurzemes plašumiem. “Dzīvesvietas maiņai ir nozīme. Šajā izstādē esmu pievērsies maziem formātiem, kas man ir netipiski. Tas ir jauns izaicinājums. Šobrīd strādāju diezgan industriālā rajonā, kur, vērojot apkārtējo vidi, dominē lielu laukumu attiecības. Domāju, ka tas ir jūtams manos jaunākajos darbos,” teic Lauris.
Izstādē realitātes paralēles ar filmēšanas laukumu rada virkni jautājumu – kas ir mūsu dzīves režisors? Kas vada mūsu dzīvi? Ar ko mēs dzīvi piepildām? Un varbūt tajā visā pats būtiskākais ir neapjukt un izšķirt īstumu no butaforijas.
