“Filmas ir mani sabiedrotie,” intervija ar Rīgas Starptautiskā kino festivāla vadītāja Lieni Treimani 4
Anita Bormane,”Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vairāk nekā 100 filmas desmit tematiskās sadaļās un piecās konkursa programmās – ar tik plašu vērienu no rītdienas līdz 24. oktobrim gan Rīgā, gan visā Latvijā norisināsies astotais Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (“Riga IFF”). Festivāla priekšvakarā – saruna ar “Riga IFF” vadītāju LIENI TREIMANI.
– Kā festivālu ietekmē jaunākie pulcēšanās ierobežojumi?
L. Treimane: – Šogad jau pašā agrākajā festivāla veidošanas posmā bijām skaidri nolēmuši to rīkot zaļajā režīmā, uz klātienes seansiem aicinot skatītājus tikai ar derīgiem vakcinācijas sertifikātiem. Tas bija viegls lēmums, jo apzinājāmies, ka visiem pārējiem interesentiem varam nodrošināt iespēju skatīt festivāla filmas tiešsaistes platformā, kuru izveidojām jau pagājušajā gadā, reaģējot uz lielajiem pulcēšanās ierobežojumiem telpās. Mums šķita būtiski dot iespēju cilvēkiem klātienes seansus beidzot apmeklēt bez papildu apgrūtinājumiem – sejas maskām, anketu aizpildīšanas un obligātas distancēšanās.
Šobrīd, burtiski dažas dienas pirms festivāla atklāšanas, situācija diemžēl ir mainījusies un jaunie valdības izsludinātie ierobežojumi nozīmē, ka arī šogad festivāla klātienes seansu pieļaujamā ietilpība sarukusi uz pusi.
Tas ir milzu trieciens mums – festivāla rīkotājiem –, kuri pie šī notikuma sagatavošanas ir strādājuši vairāk nekā gadu, turklāt būtisks ir arī ieguldīto finanšu apjoms šī starptautiski nozīmīgā festivāla izveidē, ko situācijā ar tikko izsludinātajiem ierobežojumiem nespēsim atpelnīt. Tādēļ sagaidām arī momentālu rīcību no valdības puses, izstrādājot adekvātus atbalsta mehānismus uzņēmumiem, kas šo lēmumu rezultātā cieš zaudējumus.
Tomēr, neskatoties uz šiem pēdējā brīža izaicinājumiem, festivāls notiks, turklāt – gan klātienē Rīgā, kinoteātrī “Splendid Palace” un LNB, gan tiešsaistē. Vairāki klātienes seansi notiks arī Madonas kinoteātrī “Vidzeme” un Valmierā.
– Kas pamudināja organizatorus jau otro gadu lielāku vērību pievērst reģioniem? Vai attālinātais formāts jau pērn palīdzēja vairāk piesaistīt reģionu auditoriju?
– Jā, šī ir viena no pandēmijas tā saucamajām pozitīvajām blaknēm. Pagājušajā gadā ar prieku konstatējām, ka festivāla tiešsaistes seansus labprāt apmeklēja skatītāji ārpus Rīgas, līdz ar to festivāls savdabīgā veidā ciemojās arī Ogrē, Valmierā, Cēsīs, Liepājā un daudzviet citur Latvijā. Šogad nolēmām turpināt attīstīt tiešsaistes piedāvājumu, bet pamazām vēlamies skatītājiem ārpus Rīgas piedāvāt arī festivāla klātienes pieredzi. Tādēļ šogad vairākus filmu klātienes seansus organizējam sadarbībā ar mums mīļiem partneriem – kinoteātri “Vidzeme” Madonā un Valmiermuižas viesistabu Valmierā.
– Par “Riga IFF Feature Film Competition” balvām var cīnīties gan mākslas, gan dokumentālās, gan animācijas filmas un starpžanru kino. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par šo programmu!
– Konkursa programmā, kā allaž, izrādām filmas, kas nāk no Baltijas jūras reģiona un ziemeļvalstīm. Tie ir spilgti kinodarbi, kas tapuši visnesenākajā pagātnē un kurus raksturo inovatīva kino valoda un izteiksmīgs autora rokraksts. Konkursam nav žanra vai stila ierobežojumu, tajā atrodas vieta gan dokumentālajam, gan spēles, gan animācijas, gan starpžanru kino. Runājot festivāla filmu programmas veidotājas Sonoras Brokas vārdiem – izvēlētie darbi iemieso Riga IFF pārdomas par rītdienas kino šodien.
Šogad konkursā blakus vienai no Krievijas kinematogrāfa slavenākajām dāmām Renatai Ļitvinovai, islandes kinorežisoram Valdimāram Jouhansonam un citiem lietuviešu, poļu, un vācu režisoriem par galveno Riga IFF balvu sacentīsies arī divi latviešu režisori – Laila Pakalniņa ar filmu “Spogulī” un Dāvis Sīmanis ar “Gads pirms kara”, turklāt ungāru režisora Deneša Naģa filma “Dabiskā gaismā”, kas saņēmusi apbalvojumu šī gada Berlīnes kinofestivālā, ir tapusi kopprodukcijā ar Latvijas studiju “Mistrus Media”.
– Riga IFF vienmēr bijis īpašs arī ar ziemeļvalstu kino programmu, šogad tā pārstāvēta 10 filmās. Kas tajā būtu galvenie akcenti?
– Šogad ziemeļvalstu filmu programmu atklāsim ar fascinējošo dāņu režisora Andersa Tomasa Jensena melno komēdiju “Taisnās tiesas jātnieki”, kurā sev netipiskā lomā redzams ievērojamais dāņu aktieris un Holivudas zvaigzne Mads Mikelsens. Zviedru režisores Ninjas Tībergas “Bauda” pārsteigs ar atklātību un antropoloģisku pieeju ikdienā publiski daudz neapspriestas profesijas atspoguļojumam. Dokumentālā islandiešu filma “Dziesma, vārdā naids” vēstīs par reāliem notikumiem kādā Eirovīzijas dziesmu konkursā.
Norvēģu režisora Joahima Trīra “Pasaulē sliktākais cilvēks” – pašironiski romantiskā komēdija un vienlaikus savdabīgs pieaugšanas stāsts bija viena no šī gadu Kannu kinofestivāla publikas un kritiķu mīlulēm. Savukārt dokumentālais darbs “Pasaulē skaistākais zēns” atklās personisku stāstu par bērna pieredzi kino industrijas starmešos, kas atstājusi nospiedumu uz visu turpmāko dzīvi. Unikāls notikums Riga IFF vēsturē ir seriāla izrādīšana uz lielā kinoekrāna. Dāņu seriāla “Šis tas par Vitusu un Emmu” pirmās trīs sērijas piedzīvos Latvijas pirmizrādi vienā seansā uz festivāla lielā kinoekrāna, bet pēcāk seriāls tiks pilnā apmērā izrādīts Latvijas Televīzijas ēterā.
– Nav noslēpums, ka kino pašlaik ir grūti laiki – kā mākslas jomai, ko var baudīt arī no mājas ekrāniem. Vai, jūsuprāt, patērētāju noskaņojums un ieradumi krīzes ietekmē ir mainījušies?
– Ieradumi, protams, ir mainījušies. Domāju, ka skatītāju interese par kultūras notikumiem, tostarp kino, nav mazinājusies, bet neparedzamā situācija, ko nu jau otro gadu diktē pandēmija, ir atstājusi sekas – biļešu iegāde uz publiskiem pasākumiem notiek lēnāk un apdomīgāk, cilvēki naudas izdošanu saprotamu iemeslu dēļ atliek uz pēdējo brīdi. Pieļauju, ka arī cilvēku maksātspēja ir mazinājusies un prioritātes ir nedaudz pārkārtojušās. Pasākumu rīkotāju ikdiena vienmēr ir bijusi saistīta ar zināmu risku, bet nupat tā kļuvusi par laimes spēli.
Priecājos par tiem kolēģiem, kuri paspēja savus projektus realizēt rudens sākumā, mākslīgi nemazinot telpu ietilpību un pasākumu norises laiku; mums šoreiz izkritusi ne tik veiksmīga loze, kuru, neskatoties uz visu, centīsimies izmantot labākajā veidā, kāds šobrīd iespējams.
Kino nākotne ir spoža. Šī mākslas forma, daudzveidīgākā un ietilpīgākā no visām, nekur nepazudīs – tā pielāgojas, kļūst arvien krāšņāka, smalkāka, gudrāka un vienlaikus nemainās.
– Viens no Riga IFF visvairāk izaicinošajiem darbiem ir Sandensā un Kannās izrādītā “Bauda”… Vai kino uzdevums ir šokēt, izaicināt, likt aizdomāties?
– Kino darbu mērķi un uzdevumi ir tikpat dažādi, cik to veidotāji. Riga IFF kuratoru komandas nolūks, veidojot festivāla programmu, noteikti nav šokēt vai tracināt, drīzāk – atklāt skatītājam aizraujošus, dažkārt negaidītus skatleņķus uz krāšņo un ar neiedomājamu dažādību piepildīto pasauli, kurā dzīvojam. Festivāla programmas lielāko daļu veido pēdējos pāris gados pabeigtas filmas, kas runā par cilvēkiem – kino veidotājiem – šobrīd aktuālām tēmām.
Kino arvien atklātāk runā par dažādiem cilvēciskiem dzīves aspektiem – par garīgo veselību, seksuālo orientāciju, pieaugšanas izaicinājumiem. Tāpat arvien izteiksmīgāk izgaismojas sievietes skatiens mūsdienu kinematogrāfā, un tas redzams arī jūsu pieminētajā filmā “Bauda”.
No vienas puses, virspusējam vērotājam šīs filmas mērķis var šķist neizprotams vai pārlieku izaicinošs – tas ir stāsts par kādas jaunas zviedru meitenes apzinātu došanos pa mūsdienu pornoindustrijas karjeras kāpnēm Losandželosā; filmā netrūkst atklātu, raupju ainu, bet filmas veidotāju izteikti antropoloģiskais un nenosodošais notikumu un filmas varoņu vērojums liek skatītājam pārvērtēt stereotipus, kas saistīti ar šo stigmatizēto profesiju un cilvēkiem, kas ar to saistīti.
– Viens no Riga IFF centrālajiem notikumiem būs arī Franciskas Kronfotas vadītā starptautiskā projekta “Baņuta” pirmizrāde 15. oktobrī.
– Jā, “Baņuta” ir patiesi īpašs festivāla notikums, esam priecīgi, ka mums ir iespēja pirmizrādīt šo unikālo materiālu uz lielā kinoekrāna. Pagājušajā gadā, sadarbojoties producentu grupai “Storyhub”, režisorei Franciskai Kronfotai un dramaturgam Evartam Melnalksnim, kā arī Latvijas māksliniekiem un Vācijas mūzikas teātra kolektīvam “Hauen und Stechen”, tapa mūsdienīga operas “Baņuta” interpretācija, kuru bija plānots nodot publikas vērtējumam dažās klātienes izrādēs.
Diemžēl pandēmijas ierobežojumi šos plānus izjauca, tādēļ projekta veidotāji nolēma šo mākslas darbu iemūžināt filmas veidolā, tādējādi tapusi operfilma “Baņuta”, kurā saplūst opera, muzikālie numuri, skatuves māksla un laikmetīga performativitāte. Jāatzīmē, ka šis darbs tapis tieši simt gadus pēc Alfrēda Kalniņa pirmās latviešu operas “Baņuta” pirmizrādes 1920. gadā.
– Rīga IFF mājaslapā lasāms reiz jūsu teiktais: “Es kino meklēju iespēju paskatīties uz pasauli un sevi ar citu cilvēku acīm. Baudiet festivālu nesātīgi, lielās devās, tad arī sajutīsiet šī notikuma īsto garšu.” No kurienes jums šī mīlestība uz kino – vai tas saistīts ar faktu, ka jūsu māte ir ievērojamā aktrise Esmeralda Ermale?
– Mammai noteikti ir būtiski nopelni manas kino “atkarības” veicināšanā. Bērnībā es ne vien lielu daļu savas dienas pavadīju Dailes teātrī – vērojot mēģinājumus, izrādes un pildot savus pirmsskolas un skolas mājasdarbus aktieru ģērbtuvītēs –, bet regulāri devos līdzi mammai uz Valentīnas Freimanes vadītajiem kinolektorijiem un filmu seansiem nelielajā un bērna acīm ārkārtīgi fascinējošajā kinoteātrī Vecrīgā, kas vēlāk tapa par “Kinogaleriju”. Kino manu dzīvi turpina darīt pilnīgāku un filmas ir mani sabiedrotie visdažādākajos dzīves posmos un noskaņojumos – tās mani izglīto, iepriecina, pārmāca un glābj.
– Kā festivālam šogad veicās ar finansējuma iegūšanu? Jo arī tiešsaistes platformas izmantošana taču ir liels ieguldījums ar neparedzamu iznākumu finansiālā ziņā.
– Valsts un pilsētas atbalsts festivālam diemžēl ir nepietiekams. Pagājušajā gadā ārkārtīgi straujā tempā bez atbilstoša finansējuma izveidojām Riga IFF tiešsaistes versiju, ko turpinām attīstīt arī šogad, turklāt nodrošinām filmu veidotājiem iespēju uzrunāt auditoriju videoformātā ar mērķi kaut daļēji kompensēt ierasto festivāla klātienes sarunu trūkumu. Šo infrastruktūras un saturisko papildinājumu ieviešana festivāla norisē ir prasījusi būtiskus izdevumus, kurus kompensēt pagaidām vēl nav izdevies.
Neskatoties uz ievērojamiem zaudējumiem, ko festivāls piedzīvoja jau pagājušajā gadā – gan papildu infrastruktūras pielāgojumu, gan uz pusi samazinātās kinozāļu ietilpības dēļ (kas par piecdesmit procentiem sarucināja arī biļešu ieņēmumus) –, šogad tika samazināts arī festivālam piešķirtais institucionālais finansējums – gan Kultūrkapitāla fonda valstiski nozīmīgo pasākumu mērķprogrammā, gan Rīgas domes festivālu finansēšanas mērķprogrammā.
Tas ir izveidojis nozīmīgu finanšu iztrūkumu festivāla budžetā un faktiski bloķē šī ne viens valstiskas, bet arī starptautiskas nozīmes notikuma attīstību. Protams, arī nodokļu sloga palielināšana šajā gadā situāciju padarījusi vēl grūtāku. Piesaistīt kultūras pasākuma veidošanai kvalificētus un pieredzējušus profesionāļus ir kļuvis sarežģītāk, projekta budžets ir sarucis, turpretī personāla izmaksas ir pieaugušas. Šobrīd, kad īsi pirms festivāla atklāšanas saskaramies ar atkārtotiem ierobežojumiem, kas samazina pasākumu ietilpību, nonākam visai kritiskā situācijā.
Sagaidām, ka valdība nāks klajā ar reāliem, efektīviem atbalsta instrumentiem un kompensēs pasākumu veidošanā ieguldītos izdevumus, ko šobrīd – pilnīgi skaidrs – nebūs iespējas atpelnīt. Kultūras jomā nenoliedzami strādā ļoti rūdīti un izturīgi, ar misijas apziņu apveltīti cilvēki, taču jebkurai spējai izturēt nenormētu, trūcīgi apmaksātu darbu augsta stresa apstākļos pienāk sava robeža.
– Kuri jums pašai šogad šķiet spilgtākie un visvairāk gaidītie notikumi festivālā?
– Tas noteikti ir festivāla atklāšanas seanss ceturtdien, 14. oktobrī, kurā pirmizrādīsim filmu “Es piedzimu Rosellīni”. Piektdien, 15. oktobrī, “Splendid Palace” Mazajā zālē notiks filmas veidotāju, arī leģendārās Rosellīni kino ģimenes pārstāvju, tikšanās ar skatītājiem; šo sarunu būs iespēja vērot arī tiešsaistē – festivāla mājaslapā un portālā “LSM”.
Vēlos arī izcelt filmu “Lielā Brīvība” – filmu par mīlestību un sabiedrībā valdošiem aizspriedumiem, kas noved pie nežēlīgas cilvēku dzīves piespiedu deformācijas.
Šī gada Kannu kinofestivāla atklāšanas filma un balvas par labāko režiju ieguvēja “Anete” ir spilgts kinematogrāfisks un muzikāls piedzīvojums, kuru īpaši valdzinošu padara satriecoši talantīgo aktieru Adama Draivera un Marijonas Kotijāras sniegums. Savukārt turpat Kannu kinofestivālā izrādītā filma “Jērs” pārsteigs ar mitoloģiski bībelisku, pat mistisku skatījumu uz viscilvēciskāko no cilvēciskajām ilgām.
Ģimenēm ar bērniem pavisam svaigs pasaules filmu piedāvājums programmā “Kids’ Reel”, kas būs pieejama tiešsaistē visā Latvijā un tajā iekļautas gan animācijas filmas pašiem jaunākajiem skatītājiem, gan spēlfilmas, kas uzrunās skolas vecuma bērnus.
Ļoti gaidu arī īpašo arhitektūras programmas seansu “Ālto”, kas vēstī par leģendāro arhitektu tandēmu, skandināvu dizaina pionieriem Alvaru un Aino Ālto.
