Filmas “Četri balti krekli” piecdesmitgadē rādīs tās atjaunoto versiju 1
27. jūlijā Rīgas Doma dārzā ar Rolanda Kalniņa filmas “Četri balti krekli / Elpojiet dziļi…” atjaunotās kopijas pirmizrādi noslēgsies brīvdabas kinoseansu programma “Četri balti vakari”. Filmu būs iespēja skatīties ne tikai ar kino vēsturnieces Kristīnes Matīsas ievadvārdiem, bet arī paša režisora kompānijā, LA.lv uzzināja biedrībā “Ascendum”.
Teju divdesmit gadus pilnībā aizliegta arhīvu plauktā putekļus krāja šobrīd viena no ievērojamākajām pagājušā gadsimta latviešu spēlfilmām – Rolanda Kalniņa “Četri balti krekli”. Tagad filma ir restaurēta un tas izdarīts zīmīgā laikā – tās režisors Rolands Kalniņš šogad svin savu 95 dzimšanas dienu, bet pati lente uzņemta pirms precīzi 50 gadiem.
Šo ceturtdien, plkst. 22.30 Rīgas Doma baznīcas dārzā biedrība “Ascendum” un Nacionālais Kino centrs aicina piedalīties piecdesmit gadus vecās filmas restaurētās versijas pirmizrādē.
“Četri balti krekli” jeb “Elpojiet dziļi” (1967) ironiskā intonācijā runā par radošās brīvības un padomju režīma cenzūras sadursmi. Telefonu montiera Cēzara Kalniņa (aktieris Uldis Pūcītis) dziesmu tekstus Kultūras komisijas locekle Anita Sondore (Dina Kuple) interpretē kā izaicinošus un pret valsti nodevīgus, nenogurstoši liekot šķēršļus viņa ansambļa “Optimisti” (solista lomā Pauls Butkēvičs) mēģinājumiem dziesmas publiski atskaņot. Mākslinieciskās padomes sēde, kurā analizē Cēzara Kalniņa tekstus, ir spilgts ideoloģijas absurda un padomju represiju portretējums.
Kopā ar filmas operatoru Miku Zvirbuli noskatoties Gunāra Priedes lugas “Trīspadsmitā” uzvedumu Jaunatnes teātrī, režisors Rolands Kalniņš lūdz dramaturgam uzrakstīt kinoscenāriju pēc lugas motīviem. Konkursa kārtībā filmas komponista gods tiek Imantam Kalniņam, kura daiļradē šis ir nozīmīgs stūrakmens, jo filmā skan viņa pirmie ekrānam komponētie skaņdarbi. Arī Cēzara draudzenes lomas atveidotājai Līgai Liepiņai filma bijusi karjeras sākumpunkts – Bellas loma bija viņas debija.
Gatavā Kalniņa filma iziet garu apstiprināšanas ceļu. Maskavas kino komitejas galvenā redaktore Irina Kokareva Sondores tēlā saredz paralēles ar sevi un pielika ne mazums pūļu, lai filmu cenzētu un pat panāktu tās neizrādīšanu. Juridiski filmu pieņem, bet no tās tika izgriezts daudz teksta un tā tiek dublēta krievu valodā. Laikraksta “Cīņa” galvenais redaktors Ilmārs Īverts panāk pilnīgu aizliegumu filmu publiski izrādīt ar argumentu, ka tā atklāti izsmej Centrālās Komitejas sēdes un apvaino Tēvijas kara dalībniekus.
Pie skatītājiem “Četri balti krekli” nonāk vien 1986. gadā, bet filmas dziesmas publika bija iepazinusi jau pirms tam – “Viņi dejoja vienu vasaru”, “Dzeguzes balss” un citus “Menueta” izpildījumā un radio viļņos jau dzirdētus skaņdarbus.
Filmā būtisku vietu ieņem mūzika un jaunas kino valodas meklējumi, ko iedvesmojusi Eiropas kino viļņošanās – “Četros baltos kreklos” jūtamas franču jaunā viļņa tendences, piemēram, dabiski nepiespiestā filmēšanas maniere.
Ieeja uz seansu brīva, jo filmu programmu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, organizē biedrība “Ascendum”, ar saturu piepilda Nacionālais Kino centrs un Francijas Kultūras institūts.
