Trīs godalgotas filmas kino terasē “Splendid Garden” 1
Zane Dzene, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lai apgūtu to piedāvājumu, kas kino producentu rīcībā glabājas kopš pandēmijas sākuma, vajadzēs ilgu laiku, taču var sākt ar mazumiņu – trim godalgotām lentēm, kas skatāmas kinoterasē “Splendid Garden” pie kinoteātra “Splendid Palace”.
“Nevainības atņemšana”
Viens no slavenākajiem franču “jaunā viļņa” autoriem Fransuā Ozons ir labi zināms arī Latvijā, viņa jaunākā filma “85. gada vasara” (“Été 85”), tāpat kā daudzi pandēmijas laika kinodarbi, beidzot sastop savu starptautisko skatītāju.
Francijā šo lenti izrādīja jau pagājušā gada vasarā, bet viss bija iecerēts vēl glaunāk – ar pirmizrādi Kannās, taču arī šo godu filmai atņēma Covid-19.
Pārceļot uz lielā ekrāna Eidana Čembersa romānu “Dejo uz mana kapa”, kam ir būtiska loma paša F. Ozona lasīšanas pieredzē un biogrāfijā, režisors izdarījis tajā dažas izmaiņas, kā arī uz lentes iekodējis savas atmiņas un emocijas par gadu, kad pasaulei nevainību vēl nebija atņēmis AIDS uzvaras gājiens. Aleksis ir viens no daudzajiem Ziemeļfrancijas puišiem, kas kaldina lielus plānus un sapņo lielus sapņus.
Laimīgi novērsts nelaimes gadījums – viņš aizsnaudies jahtā, un nenovēršami tuvojas negaiss – viņam ļauj iepazīties ar Dāvidu, un abu puišu draudzība kļūst par ko vairāk par čomisku biedrošanos. Viņi kļūst par mīlniekiem, taču trakojošie hormoni attiecībās iedzen ķīli, kas izraisa traģēdiju – kā ļauj nojaust romāna nosaukums.
Jaunie aktieri Fēlikss Lefevrs un Benžamins Vuasēns ir šī kinostāsta veiksmes atslēgas, un F. Ozona pagaidām pēdējā pabeigtā filma saņēmusi komplimentus gan par mākslinieku darbu, gan muzikālo noformējumu (“Air” dalībnieks Žans Benuā Dunkels). Kaut tā diezin vai iekļūs franču kinoprovokatora vislabāko darbu sarakstā, “85. gada vasara” ir piemineklis pusaudžu attiecībām un veidota ar tādu vieglumu, kas piestāv retromelodrāmai.
Ūdens meita
Kristiāns Pecolds ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu Vācijas kino autoriem, un filma “Undīne” “(Undine”) noslēdz triloģiju “Mīlestība despotisku sistēmu laikos” un ir turpinājums tās iepriekšējam darbam “Tranzīts” (2018), kura finālā noslīka Paulas Bēras atveidotā varone.
“Undīnē” viņa atveido titullomu, ūdens meitu, un ir Berlīnes vēstures un kultūras zinātāja, kura, iepazinusies ar ūdenslīdēju Kristofu, beidzot apjauš, ka satikusi radniecīgu dvēseli.
Tomēr abu attiecību nolemtību nav iespējams atvairīt, smeldzīgās notis iespiežas tajā kā stikla lauskas, kas ne tikai plēš miesu, bet arī atstāj neizdzēšamas rētas. Kristofu atveido viens no mūsdienu Vācijas spilgtākajiem savas paaudzes aktieriem Francs Rogovskis, kuru nepamet salīdzinājums ar amerikāņu kolēģi Vākīnu Fēniksu.
Treilerī pa Amerikas rietumiem
Uz lielā ekrāna beidzot skatāma arī “Klejotāju zeme” (“Nomadland”), kuras nosaukums bija latviskots arī kā “Nomadu zeme”. Šī gada “Oskaru” ceremonijā triumfējušais darbs pārrakstīja Amerikas Kinoakadēmijas vēsturi, taču savu komplimentu pavadīto ceļu aizsāka Venēcijas kinofestivālā, kur Hlojas Žao filma saņēma “Zelta lauvu”.
Ekranizējot Džesikas Brūderes grāmatu “Klejotāju zeme: Izdzīvot Amerikā 21. gadsimtā”, tā autore – scenāriste, režisore, producente un montāžas režisore Hloja Žao – meditē par vienu no veidiem, kā cīnīties ar patērētāju kultūru.
Zaudējusi darbu un vīru un spiesta pamest mājas, Frena dodas, kur acis rāda, un ceļā piedzīvotais un sastaptie cilvēki kļūst par viņas odisejas “ceļa stabiņiem” Nevadā, Arizonā, Dienviddakotā un citos ASV štatos.
Viņas ceļš dokumentējis arī īsto klejotāju sejas un tēlus, un Frēnsisas Makdormandes seja spoguļo cilvēciskās vērtības, kuru augšgalā ir pašpietiekamība, draudzīgums, interese par dzīvi un kurā nav ne mirklīgas atblāzmas no spožo reklāmu uzspiestajiem obligātajiem atribūtiem “laimīgas dzīves” iegūšanai.
F. Makdormande par lomu saņēma savā karjerā trešo “Oskaru” kā labākā aktrise, un šo balvu viņa saņēma arī kā producente par gada labāko filmu. Pie zeltītā vīriņa tika arī H. Žao – vien otro reizi Amerikas Kinoakadēmijas vēsturē šāds gods izrādīts sievietei režisorei (pirmā bija Ketrīna Bigelova par filmu “Sapieris”, 2008) un pašu pirmo – sievietei ar aziātisku izcelsmi.
Otrā plāna lomas atveido Deivids Strethērns, amerikāņu autors Bobs Velss, un tie ir tikai divi no iespaidīgās portretu kolekcijas, kas izzīmē mūsdienu ASV seju.
“Splendid Palace” repertuārā iekļauta arī Džovanni Troilo dokumentālā filma “Frīda” par mākslinieci Frīdu Kālo, kurā piedalās arī Āzija Ardžento, un krievu klasiķa Andreja Končalovska melnbaltā filma “Dārgie biedri”, kas Venēcijas kinofestivālā saņēma žūrijas balvu un laurus plūca arī Krievijas kinobalvas “Nīke” apbalvošanas ceremonijā, kur tika atzīta par labāko četrās kategorijās: labākā filma, labākais režisors, labākā aktrise (Jūlija Visocka) un labākā skaņa.
NB: Lai apmeklētu kino, jābūt derīgam Covid-19 vakcināciju vai izslimošanu apliecinošam sertifikātam. To var sagatavot www.covid19sertifikats.lv mājaslapā, līdzi ņemot izdrukātu pdf apliecinājumu, vai telefonā saglabātu QR kodu.
