Filmai “Tēvu barikādes” vajadzētu nonākt ikvienā skolā 0
Atceres ugunskuri. Piemiņas sarīkojumi. Notikumu patētiski pārstāsti no to amatpersonu mutēm, kam barikādes ir tukša skaņa. Mani šķebina uzsildītās runas par mūsu tautai lieliem un patiesi izšķirošiem notikumiem. Ir tik acīmredzams, ka tiem, kas ir aizmirsuši, kā top vēsture, nav spēka vārdu, kas liktu iztaisnoties šodien tik daudzu sagumušajiem pleciem.
Šie ugunskuri ir vajadzīgi kā sava veida tests mums katram. Ko šodien daru es, lai manas iekšējās barikādes netiktu nojauktas?
Skatoties Zigurda Vidiņa dokumentālo filmu “Tēvu barikādes”, nevar nepamanīt, cik patiesi skanēja tas, ko caur barikāžu dūmiem tad teica dažāda gadagājuma ļaudis. Nebūdami apbruņoti ar kaujas ieročiem, viņi paklausīja sirds aicinājumam un kļuva brīvprātīgie. Daudzi no viņiem šodien jau ir mūžībā. Dzirdot par provokatoru rosināto valodas referendumu, viņi, kā tautā saka, kapā griežas otrādi. Viņiem būtu ko teikt arī visāda kalibra labēji labiņajiem, kuru varaskāre, kad patriotismu noberzušas ambīcijas, ļauj bezatbildīgi spēlēties ar valstiskumu.
Ja par patriotisko audzināšanu mēs tiešām domājam nopietni, tad tas ir jāsāk no mazām dienām jau ģimenē. Kādēļ filmai “Tēvu barikādes” vajadzētu nonākt ikvienā skolā? Tāpēc, ka tā ir godīga notikumu hronika. Tolaik izjautātie to pašu apliecina arī šodien. Uz barikādēm tajās dienās atvestajiem bērniem bija tā laime piedzīvot vispatiesāko vēstures stundu savā mūžā.
Lai ko arī teiktu par neatkarības drupināšanu un putināšanu vēlākos gados, tiem, kas tolaik piedzīvoja atmodu, ir jāapzinās, ka nav zaudētāju paaudze. Tā patiešām ir milzīga veiksme un laime dzīvot laikā, kad tev, kas neesi nedz disidents, nedz kā citādi ievērojams, pāri traucas neparasti notikumi, ierauj savā virpulī un atmodina. Tikai vēlāk tu apjaut, kāda tā ir bagātība, ka ar tevi tas ir noticis. Un tu nevari neskumt par tiem daudzajiem, kam pietrūka pavisam nedaudz mūža dienu, lai arī viņi piedzīvotu neticamo.
Barikādes nav vēsture, tā ir nepārejoša tagadne, tikai citādā izpildījumā. Jautājums – kas pulcēsies pie ugunskuriem, kad aizies barikāžu paaudze? Labā ziņa – šogad barikāžu atceri Valmierā esot noorganizējuši jaunieši. Gan jau arī Latvijas citās vietās viņi vēlējās uzpūst uguni, pie kuras, starp citu, pirms divdesmit viena gada sildījās un bija apņēmības pilni gan latvieši, gan cittautieši.
Vēl ir tik daudz nebrīvo, vēstures melu savažoto un gluži vienkārši – vienaldzīgo. Šie nu reiz ir tie ugunskuri, pie kuriem ik janvāri jāaicina visi labas gribas cilvēki.
