Filma, kas jāparāda “uzvarētājiem” 0
Ja neskaita nedaudz īpatnējās Valsts prezidenta aizsāktās veterānu “samierināšanas” akcijas, tēmām, kas saistītas ar Otro pasaules karu, Latvijā ir visnotaļ sezonāls raksturs (16. marts un 9. maijs).
Tiesa, pastaigājot pa Rīgas ielām, noteikti izdosies pamanīt kādu auto, kuru joprojām rotā oranžmelna lentīte, ko pierasts dēvēt arī par Georgija lentīti. Tāda kā pazīšanās zīme “savējiem”. Jūtams, ka organizēta lentīšu atjaunošana kopš maija nav notikusi – pārsvarā tās ir saņurcītas un netīras.
Skaidrs, ka lielai daļai latviešu šīs lentītes uzdzen kaut ko līdzīgu alerģijai, un rodas iespaids, ka tieši tas, nevis kara veterānu pieminēšana, uzbudina attiecīgās simbolikas valkātājus. Savukārt pat vēsturiski pamatoti iebildumi (skatīt, piemēram, profesora Henriha Stroda rakstu “Georgija lentīte Bermontam” “Latvijas Avīzē” 23.04.2012.) pret šo nelāgo tradīciju tiek komentēti kā latviešu nacionālradikālisms vai pat “neonacisma atdzimšana”. Tūlīt pat uz vietējās krievvalodīgās avīzes pirmās lapas parādās Kravcovs ar milzīgiem oranžmelniem ruļļiem: “Te mūsu atbilde…”
Cita lieta, ja viedokli izsaka Krievijas pilsonis, turklāt sabiedrībā pazīstama un cienījama persona. Iznāca noklausīties dažus vecākus Krievijas radio “Eho Moskvi” raidījumus no sērijas “Uzvaras cena”. Tostarp arī interviju ar Krievijā labi pazīstamo aktieri Alekseju Guskovu par nesen uzņemto filmu “Četras dienas maijā”, kurā viņš spēlē galveno lomu.
Lūk, fragments no viņa teiktā: “Mana personiskā attieksme pret Georgija lentītēm uz automašīnu antenām vai sieviešu somiņām ir ļoti negatīva. Kāpēc? Es zinu, ka ar šo ordeni apbalvoja atsevišķus cilvēkus, kuri kaujās bija lējuši asinis. Un tagad uztaisīt no tā kaut kādu lentīti… (..) Vai arī skandināt šņabja glāzes, iziet pagalmā un stulbā balsī baurot kara dziesmas vai arī kā mūsu estrādes zvaigznēm – dziedāt, pat nesaprotot, par ko ir šīs dziesmas. (..) Saprotiet, tā taču ir piemiņa, sēras. Tai pēc būtības ir jābūt klusai. Tā nav bungu rīboņa vai skatuves uzvedums. Bet kas tagad notiek… Es vēl ciniskāk teikšu. Atvainojiet, cik gadu ir pagājis kopš uzvaras? 67 gadi? Kaut vai 20 gadus vecam bija jābūt, lai aizietu karot un sagaidītu 1945. gadu. Tātad 87 gadi? Un mums sola – katram veterānam dzīvokli. Kauna nav? Bet man sen kauns to klausīties. (..) Lūk, skaitās svētki. Es dažreiz prasu jaunākiem puišiem – no kura gada mēs atzīmējam Uzvaras dienu? Viņi saka: “Kā, protams, no 1945. gada!” Es saku: “Nē, 1945. gadā viņus sūtīja uz nometni. Staļinam viņi nebija vajadzīgi. Brežņevam tos vajadzēja atgriezt.”
Tieši šī emocionāli vaļsirdīgā intervija pamudināja painteresēties par minēto filmu (http://www.4tageimmai.x-verleih.de) un to noskatīties. To noteikti ir vērts izdarīt! Krievijā izvērtās asas diskusijas, kad telekompānija NTV to bija iekļāvusi savā programmā, bet vēlāk ar steigu izņēmusi. Daudzi to sāka kritizēt vēl pirms noskatīšanās, kārtējo reizi liekot atcerēties slaveno padomju citātu: “Pasternaku lasījis neesmu, bet nosodu.” No otras puses, tieši šis skandalozais fons ir veicinājis filmas atpazīstamību un, iespējams, to noskatīsies lielāks cilvēku skaits.
Filma ir Vācijas, Krievijas un Ukrainas kopražojums, un tā balstīta uz patiesiem notikumiem. Jau filmas sākums ir neierasts, jo liek uz karu paskatīties no cita skatpunkta – ne tā, kuru līdz šim mēģinājuši akcentēt “uzvarētāji”. Darbība notiek kara pēdējās dienās Vācijas ziemeļos pie Baltijas jūras. Civiliedzīvotāji mēģina glābties no tuvojošās padomju armijas, ar tvaikoni pārceļoties uz Dāniju. Īpaši šausmu priekšnojautās pārņemtas jaunas sievietes, kuras jau dzirdējušas stāstus par sarkanarmiešu varmāku “varoņdarbiem”. Ne visiem izdodas aizbēgt, jo ierodas izlūkvienība, kuru komandē kapteinis ar iesauku Goriničs (viņu tēlo A. Guskovs). Viņš saņem pavēli ieņemt vietējo pansionātu, kurā patvērušās sievietes un bērni, un sekot, vai tuvumā neparādās vācu karavīri. Gorinčs karā zaudējis daudzus tuvus cilvēkus, tomēr saglabājis cilvēcību un kļuvis par autoritāti saviem karavīriem, tāpēc pansionāta iemītnieces uz brīdi ir pasargātas. Tomēr kapteinis godīgi atzīst: “Es atbildu tikai par saviem cilvēkiem…”, liekot saprast, ka novērst apkārt valdošo vardarbību nav viņa spēkos. Kad pansionātā ierodas piedzēries sarkanās armijas majors un mēģina izvarot vienu no sievietēm, Goriničs cenšas viņu aizstāvēt, tajā pašā mirklī kļūstot par “nodevēju”. “Dažreiz robeža ir nevis starp savējo un ienaidnieku, bet starp labo un ļauno” – tas ir filmas moto.
Protams, ir ļoti neierasti, ka šādas filmas tapšanā piedalījusies Krievija, kur vēl nesen bija plānots veidot komisiju, kas izmeklēs vēstures “falsifikācijas” gadījumus un bargi sodīs vainīgos. Tomēr tas ir fakts – Krievijas Kultūras ministrija filmai piešķīrusi līdzfinansējumu 50 miljonus rubļu (1,7 miljoni dolāru). Finansiāli gan lielākā daļa ir Vācijas ieguldījums, un ļoti ticams, ka pašreizējais Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis, kurš uzskata, ka par Krieviju vajag vairot tikai “labos mītus”, nemaz nevēlētos piedalīties šādā projektā. Tomēr jāatzīst, ka arī kaimiņvalstī ir cilvēki, kuriem nepatīk dzīvot melu pasaulē.
Filma “Četras dienas maijā” nav vienīgais mēģinājums atkāpties no padomju laika vēstures traktējuma, kas dzelžaini tiek ievērots arī mūsdienu Krievijā. Ir vērts noskatīties, piemēram, pazīstamā režisora Ņikitas Mihalkova triloģiju “Saules nogurdinātie”, kas liek skatītājam aizdomāties par staļiniskā režīma noziedzīgo būtību. Pirmā daļa, kas tapusi 1994. gadā, tika ļoti atzinīgi novērta starptautiskā līmenī un saņēma gan Kannu festivāla godalgu, gan “Oskaru” kā labākā ārzemju filma. Turpinājums, lai gan grandiozi iecerēts, tādu atzinību neguva. Un arī Krievijā šīs filmas kopumā neizraisīja pavērsienu vēsturiskajā domāšanā, tikai kritiku. Ir sajūta, ka Mihalkovs vienlaikus gribējis nošaut nevis vienu vai divus, bet kādus piecus zaķus, rezultātā vēstījums paliek neskaidrs.
Vēl viens padomju vēstures traktējumam neērts darbs ir rakstnieka, Otrā pasaules kara dalībnieka Nikolaja Ņikuļina grāmata “Atmiņas par karu”, kas nesen latviskā tulkojumā izdota latviski. Tas nav padomju karavīru varoņstāsts, bet atmiņas par to, kas patiesībā notika frontē jeb, autora vārdiem, “draņķības, duļķes un cūcības”, kas iesēdušās viņa atmiņā un no kurām viņš gribētu atbrīvoties, stāstot, kā tad patiesībā viss notika. Nenoklusējot “atbrīvotāju” pastrādātās nelietības.
Kas attiecas uz filmu “Četras dienas maijā”, ļoti gribētos, lai nākamgad 9. maijā to parāda pie zināmā pieminekļa Pārdaugavā. Piemēram, Nila Ušakova tradicionālās uzrunas vietā. Varbūt pēc tam vairs salūtu negribēsies šaut.
