Filma ar iekodētu vēstījumu – Igaunijā populārākā 0
Dažas dienas pirms Igaunijas valsts 101. dzimšanas dienas svinībām, 20. februārī, publikas vērtējumam tika nodota sestā un pēdējā “Igaunija–100” filmu programmā tapusī spēlfilma “Patiesība un tiesības”. Filmas ekranizējumu, balstoties uz ievērojamākā igauņu klasiķa Antona Hansena Tamsāres tāda paša nosaukuma (latviski “Zeme un mīlestība”) piecdaļīgā romāna pirmo daļu, veidojis jaunais režisors Tanels Tooms.
Pateicoties filmu studijas “Allfilm” ielūgumam, “Kultūrzīmēm” bija iespēja vērot klātienē šo ievērojamo Igaunijas kultūras notikumu. Savā ziņā tas bija dīvains piedzīvojums. Vispirms atkārtojās Igaunijas filmu pirmizrāžu ierastā prakse lūgtos viesus dalīt divās daļās – vienā zālē filmas veidotāji uzstājas tieši no skatuves, bet otrā viņus var redzēt tikai ar ekrāna starpniecību.
Pirmizrādes svinīgo daļu atklāja Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, savā uzrunā aicinot kinematogrāfistus neapstāties pēc izcilo simtgades filmu uzņemšanas un gatavoties nākamajam posmam “Igaunija–200”.
Šī filma noteikti bija viena no visvairāk gaidītajām “Igaunija–100” programmā.
Kopš romāna pirmās daļas iznākšanas 1926. gadā, tas laikam gan ir visvairāk lasītais igauņu literatūras darbs, kas piedzīvojis vairākus dramatizējumus un tulkots daudzās valodās, arī latviski ar tulkotājas Elīnas Zālītes dotu autora akceptētu nosaukumu “Zeme un mīlestība” (pie mums tas iznācis divreiz – 1936. gadā un 1957. gadā).
Filmā atainotā grāmatas pirmā daļa stāsta par Zagļukalna (Vargamäe) jauno un enerģisko saimnieku Andresu, kurš kopā ar sievu Krētu (Krõõt) ierodas savā saimniecībā, kuras izpirkšanai muižnieks devis aizdevumu. Taču sākotnējais sapnis par pārtikušām un lolotām mājām, kurās nākotnē saimniekos viņa bērni, pamazām izzūd sīvajā darbā, cīņā ar purvu, kurš plešas visapkārt mājām, un nejēdzīgajos kaimiņu strīdos.
Stāsts gluži tāds pats, kādu 19. gadsimta beigās izdzīvoja daudzi latviešu zemnieki.
Ar šīm zināšanām bruņojusies, devos uz kino, ejot gar teātri “Estonia” un cauri pērnā gada rudenī atjaunotajam Tamsāres parkam (Tallinas pilsētas gandrīz sešu miljonu eiro vērtā dāvana Igaunijas simtajā jubilejā. – D. J.). Tallinā filmu pirmizrādes parasti notiek iepirkšanās centrā “Solaris”, kur, vērojot uz svētkiem atnākušos igauņus, atcerējos latviešu filmu pirmizrāžu skatītājus – mūsu pirmizrāžu citadelē “Splendid Palace” popkorns netiek tirgots. Turklāt, cik vien esmu vērojusi, pie mums lūgtie viesi filmas noskatās līdz pat beigu titriem. Bet ne man spriest par igauņu “kinderštūbi”.
Filma bija gara – divas stundas un 45 minūtes. Brīžam likās, ka minūtes velkas, un tāpēc sapratu tos, kuri nespēja to noskatīties līdz beigām. Lai arī mūsdienās 19. gadsimta beigas ir grūti attēlot precīzi, filmas veidotāji savam darbam bija piegājuši ar lielu uzmanību, un droši vien naturālo uzstādījumu dēļ vairāki skatītāji brīžam aizsedza acis kā šausmu filmās.
Nenoliedzami, šo efektu pastiprināja arī komponista Mihela Zilmera radītā mūzika. Nesapratu gan, kāpēc, attēlojot ikdienas, tiesa, smagus darbus, izvēlēta tik traģiska mūzika un noskaņa. Liekas, “Patiesība un tiesības” ir no tām filmām, kuras īsti saprast var tikai pēc krietna laika cēliena.
Kaut gan iepriekš šo romānu biju lasījusi, filmas stāstam īsti nenoticēju. Varbūt tādēļ, ka režisors Tanels Tooms (viņš ir arī scenārija autors. – D. J.) varoņu runātājos tekstos ielicis daudz mūsdienīgu domu, kuras Tamsāres romānā neatrast…
Viena no spilgtākajām, ko pamanīju: jaunā sieva pārmet darba nomāktajam ģimenes galvam, ka viņš ir pārāk pārņemts ar darbu, bērni viņu nemaz neredz, vīrs viņus neapmīļo un pat nepaspēlējas! Šādu pārmetumu grūti iedomāties 1872. gadā…
Tāpat režisors nav pietiekami izsvēris rakstnieka Tamsāres pamatoto, ka jauno sievu nogalināja smagais pārcilvēcīgais darbs, ne tikai pēdējās dzemdības… Daži igauņu kinokritiķi filmas veidotājiem pārmet arī pārāk uzspodrināto vidi – ēkas ir lielas un skaistas, apģērbi izmeklēti un gandrīz vai sterili. Lasot romānu, vairāk nāca prātā savalkāts darba apģērbs un sīva izdzīvošana primitīvi iekārtotās mājās.
Lielākā daļa igauņu skatītāju filmas varoņiem dzīvo līdzi, un tas nav brīnums, jo aktieru darbs ir izcils.
Tāpat arī Latvijā labi pazīstamā kinooperatora Reiņa Kotova paveiktais ir vizuāls baudījums. Tiesa, drona filmētie kadri vairāk liecina par aizraušanos ar tehniku un skaistām dabas ainavām, nekā iederas pašā stāstā.
Bibliotēkās esot izveidojušās rindas, grāmatveikalos topu augšgalos uzkāpušas romāna “Patiesība un tiesības” papīra, audio un e-grāmatas. Rakstnieka Antona Hansena Tamsāres 79. nāves dienā, 1. martā (starp citu, viņš nomira vienā gadā un dienā ar mūsu dzejnieku Edvartu Virzu), filma jau bija izrādīta 80 kino skatīšanās punktos visā Igaunijā, un to kopumā noskatījušies 90 550 skatītāju.
Savukārt studijas “Allfilm” “Facebook” lapā rakstīts, ka “filmu Narvā noskatījušies gandrīz desmit reižu vairāk cilvēku, nekā parasti skatās pašmāju filmas šajā robežpilsētā. Nekas mūs nevarētu iepriecināt vēl vairāk…”
“Grūti strādā un cīnies, tad atnāks arī mīlestība” – šī Tamsāres doma Igaunijā citēta visos laikos. Filmas veidotāji savu darbu ir padarījuši, un, šķiet, ka igauņu skatītāji filmu mīl. Redzēs, ko teiks latviešu skatītāji, kad to (cerams!) parādīs Latvijā.
Man daudzi filmas igauņu kultūrvēstures kodi palika neizprasti.
Taču Latvijā ierastais nosaukums “Zeme un mīlestība” tai nebūtu piemērots. Manuprāt, varētu palikt igauņu “Patiesība un tiesības”.
UZZIŅA
• Audiovizuālajiem projektiem Igaunijas simtgades budžetā kopumā bija atvēlēti 9,2 miljoni eiro.
• 2015. gada novembra sākumā tika izvēlēti pieci spēlfilmu pieteikumi un viena pilnmetrāžas animācijas filma, kas uz ekrāniem parādījās no 2017. līdz 2019. gadam.
• Pieciem projektu autoriem, ieskaitot režisoru Tanelu Toomu, šī bija debija pilnmetrāžas filmu žanrā.
Viedokļi
TĪNA LOKA, Tallinas “Melno nakšu” festivāla direktore: “Nekādā gadījumā nevēlētos teikt, ka šī filma ir neveiksme. Tā ir jauna režisora debija un kā tāda būtu ļoti spēcīga, taču darba apjoms ir bijis pārāk liels. Ar savu filmu kritiķes pieredzi varu teikt, ka mani traucēja aktieru mākslīgās bārdas, arī, piemēram, nekustīgie mākoņi vairākos kadros. Nezinu, kas notiks ar igauņu filmu industriju, kad aizies pēdējie nopietno izglītību ieguvušie kinematogrāfisti.”
MARTS TAMMIKS, pirmizrādes apmeklētājs: “Tamsāres romānu lasīju jau skolas laikā, taču toreiz tajā īsti neiedziļinājos. Tagad, pēc filmas noskatīšanās, man trūkst vārdu, lai izteiktu apbrīnu par igauņu tautas piedzīvotajām grūtībām. Šī filma parāda sāpes, spēku un izturību un liek skatītājam pārdzīvot līdzi no visas sirds.”
