Sandra Vensko: Filma apmelo latviešu tautu 128
Noskatoties videorullīti “Latvija, kuru mēs zaudējām” (2. daļu), ir nepārprotami redzams, ka autori slavē komunistu noziegumus. Nespēju noticēt, ka 2018. gadā iespējams radīt ko tik nekrietnu un netīru.
Izmantojot okupācijas laikā radītos propagandas materiālus, radot no šiem materiāliem jaunu propagandu pret Latvijas valsti, jau filmas pirmajās minūtēs redzami kadri par karu. Teksts par 1945. gadā “no soda bēgošiem 130 tūkstošiem latviešu nacistu” mani apstulbina. Filma apmelo latviešu tautu. Kura drošības iestāde filmas saturu novērtēs pēc likuma – autortiesības ieskaitot? Varbūt maigā Kultūras ministrija, cerīgā Aizsardzības ministrija, korektā Valsts kanceleja vai kāds cits uz šo “kinomateriālu” kaut kā reaģēs? NKVD slavināšana ir vardarbība ne tikai pret asinsputrā izvārtītiem, vācu armijā iesaukto latviešu leģionāru tūkstošiem, kuri miruši ar Latviju sirdī.
Lēģerī izdzīvojis – jā, mans tētis izdzīvoja kara un lēģera, darba nometnes šausmas. Bijis verga, pazemota cilvēka statusā, līdz pāraudzināts tā sauktajā krievu armijā. Četrdesmit devītajā gadā, atgriezies Latvijā, pakļauts mobilizācijai. Nepieciešamības, tātad kara, gadījumā tēvam nāktos papildināt “uzvarētājarmijas” rindas. Pavisam nejauši šoziem atrastajā karaklausības apliecībā, kas izdota manam vectēvam 1946. gadā, melns uz balta ierakstīts, ka derīgs, tātad iesaucams padomju armijā “lielgabalgaļai”. Respektīvi, Brīvības cīnītājam, 10. Aizputes kājnieku pulka karavīram, pēc ceturtdaļgadsimta, jau tolaik bija jāsaprot – vecīt, nekādas Latvijas tev te pēc sarkano uzvaras vairs nav un nebūs. Realizējot padomju varu Latvijā, tika pārkāptas jebkādas cilvēktiesības. Latvieši vēlreiz aizvesti uz Sibīriju, visi vīrieši pakļauti filtrācijai, pārbaudēm. NKVD karaspēks – varenie okupanti – “izķemmēja” mežus. Tūkstošgalvīga medaļota varza uzdevās par latviešu glābējiem. Nedod Dievs, pieminēt brīvo Latviju vai sarkanbaltsarkano karogu.
Sibīrijā izvestie, viņu pēcteči, tajā skaitā mani tuvinieki, visi tika pakļauti, izdzīti no savas zemes vardarbīgi – izārdītas ģimenes, spēcīgas dzimtas, īpašumi, atsavināts praktiski viss, un, pats galvenais, apgānīts tautas gods, zeme, ticība. Nekā no vēsturiskās, no reālās patiesības Gapoņenko filmā nav. Izņemot cinismu.
Jā, mēs esam upuri. Latvija ir kā liela, ievainota, apsmieta dzimta. Vardarbība ir notikusi nepārtraukti, lai cik demokrātiski un skaisti neatvairītu šo ļauno murgu, tas izlien no kapa un tēlo Staļina lomu ar demokrātijas vārdu uz lūpām. Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 11. sējums vēsta: “Latviešu leģionāri cīnījās pret Padomju Savienību, viņi cīnījās pret to, lai viņu zemē atkal neatgrieztos ienīstais komunistu režīms, ko viņi pazina kā terora izpausmes, Staļina laika režīmu. Leģionāri necīnījās pret Rietumu lielvalstīm – ASV un Lielbritāniju, tieši otrādi – viņi cerēja ar savu cīņu iegūt Rietumu lielvalstu atzinību un atbalstu saviem neatkarības centieniem, viņi cerēja uz atbalstu Latvijas valstiskuma atjaunošanai. Latviešu leģionāri nekad nav cīnījušies par nacionālsociālistiskās Vācijas kara mērķiem, kuri viņiem bija maz saprotami un miglaini, viņi katrā ziņā necīnījās par Hitlera “Jaunās Eiropas” idejām. Viņi nekad nav bijuši nacisti, bet gan drīzāk, apstākļu spiesti, tika iesaistīti vācu un padomju karā kā tās zemes iedzīvotāji un dzīvais spēks, kas šeit bija parocīgi pieejams un izmantojams frontē par lielgabalgaļu.” Ar šiem vārdiem starptautisko konferenci Rīgā 2003. gada 12. jūnijā atklāja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Faktiski mani baida tikai viens – cik ilgi demokrātiskas valsts vara ļaus nesodīti ņirgāties par mirušajiem, kuri cietuši no sarkanā terora projekta? Aleksandrs Gapoņenko šodien brīvi cildina krievnacisma ideju, apsmej manas tautas pagātni, nekaunīgi vainu un atbildību par padomju varas noziegumiem uzveļot Latvijas tautai.
