Filipīnu salu noskrandušais spožums 0
Baltas un smalkas kā pūderis salu smiltis, ko apskalo safīrkrāsas ūdens, un krāšņa zemūdens pasaule kalpo kā tūristu magnēts, kas liek atpūtniekiem doties tālajā ceļā pat no citas pasaules malas.
Kā jau tipiskai Āzijas valstij te netrūkst kontrastu. Valsti, kas izvietota uz vairāk nekā 7000 salām, nereti salīdzina ar krāsainu audumu, kas veidots dažādās faktūrās. Gluži kā austrumu paklājs. Salu arhipelāgā starp Ķīnu ziemeļos un Indonēziju dienvidos viegls, nesteidzīgs dzīvesveids mijas ar netīrību un nabadzības postu. Līdzās dārgajām viesnīcām, kas atrodas 18. gs. spāņu jūga greznajās ēkās, daudzbērnu ģimenes mitinās zaru būdās, kur griestu augstums ir zemāks par ģimenes galvas augumu.
Par asinskāriem cīnītājiem
Lai arī filipīnieši stāsta, ka labākā tūrisma sezona šai valstī esot četri mēneši starp Ziemassvētkiem un Lieldienām, tūristu plūsma varētu būt līdzīga gan ziemā, gan vasarā. Šeit valda tropu un subekvatoriālais klimats, kas vietējos iedzīvotājus lutina ar ļoti maigiem, pat garlaicīgiem laika apstākļiem – ziemā gaisa temperatūra tikpat kā nekad te nenoslīd zem +25 grādiem, bet vasarā reti kad pakāpjas virs +35. Un tā paiet visa dzīve – 10 grādu amplitūdā.
Pasaules kartē Filipīnu arhipelāgu 16. gadsimta sākumā iezīmēja jūras braucējs Ferdinands Magelāns. Tā kā Spānijas jūgā filipīnieši pavadīja trīs gadsimtus līdz pat 1898. gadam, arhipelāgu nosauca Spānijas karaļa Filipa II vārdā. Tajā iekļautas 7107 salas un saliņas, kas stiepjas 1854 km garumā.
Neņemot vērā sarežģīto valsts attīstības ceļu, filipīnieši trīs gadsimtus ir bagātinājušies no Eiropas kultūras un daudzas tradīcijas mūsdienās transformējuši un pielāgojuši savai mentalitātei. Tas ir iemesls, kādēļ tikai Filipīnu salās, piemēram, ir kāda ļoti īpaša Lieldienu tradīcija, ko nevar novērot nekur citur pasaulē, – cilvēku krustā sišana.
Nepilnus simts kilometrus uz ziemeļiem no Manilas galvaspilsētas atrodas ciemats Pampanga, kur ik gadu Lielajā piektdienā notiek vērienīgs krusta gājiens, kur ticīgie – pamatā vīrieši – brīvprātīgi piesakās atkārtot Kristus ciešanas un ļauj sevi sist krustā. Protams, nevienam netiek ļauts nomirt mocekļa nāvē, un, apliecinājuši savu ticību, Kristus ceļa gājēji tiek noņemti no krusta, taču asiņainais skats tūristiem parasti rada, maigi sakot, sirreālu sajūtu.
To, ka filipīnieši no bērna kājas pierod pie asinīm, novēroju Panajas salā. Pat trūcīgākajiem iedzīvotājiem ir savas būdas ar nelielu pagalmiņu. Un visa dzīve notiek šajos piemājas pagalmiņos. Vienā no tiem divi mazi puikas čurāja lietus peļķē, namamāte uz sarūsējuša veļas dēļa rīvēja kreklus, bet vīrietis, nocirtis gailim galvu, turēja to aiz kājām un notecināja asinis turpat mazajiem pie kājām. Ģimenes idille.
To, cik ļoti filipīniešiem patīk izrādīt savas ciešanas, vēl demonstrē nacionālā varoņa Rizala piemineklis vienā no lielākajiem Manilas parkiem – Rizala parkā. Spāņi šo vīru nošāva par valsts nodevību Filipīnu neatkarības cīņu laikā. Piemineklis uzcelts parka ziemeļu daļā precīzi vietā, kur tika izpildīts nāvessods. No trešdienas līdz svētdienai no agra rīta līdz vēlam vakaram pieminekļa pakājē tūristiem bez maksas (kas filipīniešiem nav raksturīgi) rāda 30 minūtes garu brīvdabas kino, kur iestudēti Rizala pēdējo dzīves stundu dramatiskākie mirkļi.
Lielpilsēta ar debesskrāpjiem un zaru būdām
Manilā nav “sight seeing” tūrisma autobusu, kas brauc pa noteiktu maršrutu ar pieturām ievērojamākās pilsētas vietās, tādēļ viesnīcas tūrisma centrā mums piedāvā taksometra pakalpojumus ar vadītāju, kurš zina par pilsētu visu un labi prot angļu valodu. Tikai 300 peso (3,75 lati) no katra un 5 – 6 stundu ekskursija profesionāļa vadībā ir jūsu. Piekrītam.
Pa ceļam starp vēsturisko objektu apskati un suvenīru iepirkšanu, redzot visur valdošo trūkumu, uzsāku sarunu ar Aldo par sociālām aktualitātēm. Vidējā alga valstī esot 200 dolāri (ap 100 latu) mēnesī, un ģimenē vidēji esot septiņi bērni, tādēļ iedzīvotāju skaits valstī pieaug gandrīz ģeometriskā progresijā. Šobrīd pēdējā oficiālā statistika liecina, ka valstī ir teju 102 miljoni iedzīvotāju. Oficiālais bezdarba līmenis 32%, taču puse no oficiāli reģistrētiem bezdarbniekiem esot nodarbināti nelegāli, piemēram, lauksaimniecībā un apkalpojošā sfērā, bet liela daļa patieso bezdarbnieku nemaz nav reģistrējušies. Izrādās, ka šie bez līgumiem lauksaimniecībā nodarbinātie filipīnieši ir tie, kas rūpējas par Filipīnu salu galvenajām eksportprecēm – banāniem un palmu eļļu. “Mēs to izmantojam pārtikā, cepam dārzeņus, bet importētājvalstis, arī Eiropa šo eļļu lielākoties izmanto kosmētikā,” smaida Aldo.
Pie biroju, veikalu ieejām un pat bankomātiem daudzviet pamanu bruņotu apsardzi. Pie ieejas lielveikalā mūs aposta suņi un vīri ar ieročiem pie sāniem, nopietnu sejas izteiksmi pārbauda mūsu somas ar suvenīriem un fotoaparātiem. “Vai Manila tiešām ir tik bīstama pilsēta, kādu iespaidu rada šie visuresošie bruņotie vīri?” vēlāk jautāju Aldo. Bet viņš tikai atsmej – apsardze esot prestiža lieta. Jo nopietnāks uzņēmums, jo lielākus un vairāk bruņotus vīrus pieņemts nodarbināt.
Nervu stabilitāti Filipīnu salās nemitīgi testē satiksme. Neredzēju nevienu ātrumu ierobežojošu zīmi. Krustojumos pie sarkanās gaismas neviens nesteidzas apstāties. Mazākajās salās tūristu pārvadājumi transfērā no viesnīcas uz lidostu ir pielīdzināmi operatīvajam transportam, kas neievēro uz ceļa nekādas normas. Atceļā uz lidostu mūsu vadītāja spidometrs ne brīdi nerādīja mazāk par 100 km/h, ātrums netika samazināts nedz dzīvojamās vietās, nedz pie gājēju pārejām, nedz arī tad, kad tika nobraukta kāda pāri ielai skrejoša vista. Jāpiebilst, ka no viesnīcas ārā devāmies laikus un lidmašīnu nekavējām. Tā gan noslāpa uz Kalibas lidostas skrejceļa īsi pirms pacelšanās un Filipīnu salās dabūju pavadīt lieku diennakti, gaidot nākamo reisu.
Kur rietumi tiekas ar austrumiem
Ievērības cienīgākā vieta Manilā, kur vislabāk izjust Eiropas un Āzijas kultūru apvienošanos, ir “Intramuros” – Spānijas pilsētiņu nocietinājumiem tik raksturīgs akmens mūris 4,5 km garumā, kas ieskauj vecpilsētu un savulaik sargāja to no uzbrukumiem. Iesaku nostaigāt pastaigu mūrim pa perimetru, lai izbaudītu, kā spāņu pieminekļa pakājē nesteidzīgi rit ierindas filipīniešu dzīve. Pārdesmit minūšu gājiena attālumā atrodas Rizala parks ar eksotiskiem dārziem un labākajiem pilsētas restorāniem, kā arī Sv. Augustīna baznīca.
Tiem, kuri labprātāk bauda neaizmirstamus dabas skatus, iesaku doties divu stundu garā pārbraucienā uz Lagūnas provinci, kur baudīt leģendām apvītos 100 metru augstos Pagsanjana ūdenskritumus. Lai nokļūtu līdz ūdenskritumiem, ar laivu jābrauc 7 km pa upi pret straumi, līdz pavērsies elpu aizraujošs skats. Šeit filmēti Frensisa Forda Kopolas filmas “Mūsdienu apokalipse” fināla skati. Tāpat Lagūnas provincē atrodas arī svētceļotāju iecienīts Banahou kalns, no kura paveras brīnišķīgs skats uz pauguraino provinces dabu un kas bijis filipīniešu svētvieta vēl aizvēsturiskos laikos, par ko liecina kalna alu zīmējumi.
Aptuveni 45 minūšu braucienā no Manilas pāri Tagaitai kalnu grēdai, Hidenas ielejā atrodas reģiona lepnums – apdzisušais Taal vulkāns, kura krāteris atrodas 100 m zem okeāna līmeņa. Arī šo kādreiz postošo kalnu šobrīd ieskauj zaļš paklājs, bet tā pakājē iespējams pasauļoties joprojām gandrīz melnajās vulkāna smiltīs. Bet šādi elpu aizraujoši monstri ir atrodami vairākās Filipīnu salās un katrs no tiem ir pa savam skaists un pa savam bīstams.
Lielākā tirgošanās rosība uz salām notiek tūristu apmeklētākās vietās – slavenajās pludmalēs. Dzirdot sev adresētu piedāvājumu, iesaku smaidot teikt pārliecinošu “Nē!” un neapstājoties turpināt ceļu. Ja apstāsities un izrādīsit interesi par preci vai pārdevēju, minūtes laikā jūs apstās visi tuvumā esošie kreļļu un saulesbriļļu pārdevēji, kuri neatstāsies, kamēr nekļūsiet rupjš vai nenopirksiet kādu nieku.
Uzziņa Taupot laiku un naudu Manilas sastrēgumos, izmantojiet pilsētas dzelzceļu (lightrail). Braukšanas karte maksā 100 peso jeb 1,25 latus un ir paredzēta deviņām braukšanas reizēm. Jo lielākā pilsētā esat (Manilā vai Cebu), jo vairāk ir jākaulējas, jo sākotnēji jums pateiktā cena daudzkārt pārsniedz patieso. Lidojot prom, starptautiskajās lidostās ir kases, kurās ir jāiemaksā lidostas nodoklis 500 peso (6,25 lati) apmērā. |
