Festivāls “Baltica” dzirkstī un gavilē. Vitas Kraujas reportāža 1
Tautastērpu brunču krāsās, mandolīnu un bungu skaņās, tautasdziesmās un līgotnēs, meijās un ozollapās sestdien, 16.jūnijā, Rīgas centra gaisu vai spridzināja, līksmoja un gavilēja latviskais gēns. Trīsdesmit gadi pagājuši kopš pirmā “Baltica” festivāla Latvijā. Nu ieskandināts festivāls “Baltica 2018”.
Doma laukumā vācu tūristi lūkojas, muti pavēruši, pašā laukuma viducī divas jaunas mūziķes no futrāļiem, kuros jau iebirst pa monētiņai, izvilkušas savus čellus, un atskan Maikla Džeksona “Billie Jean”, bet pirmais kontrolpunkts orientēšanās sacensību dalībniekiem – skvēriņā pie Mazās ģildes, kur Sigita Nīcgale no folkloras kopas “Zvīgzna” kopā ar divgadīgo meitiņu Teiku pirmos punktus piešķir drosminiekiem, sacensību dalībniekiem no publikas, kuri pēc zīmējuma pazīst vismaz piecus tautas mūzikas instrumentus. “Nav tik traki, tauta zina!” priecājas folkloriste. Bastejkalna pašā augšā folkloras kopa “Budēļi”, kura piedalījusies visos “Baltica” festivālos, pārbauda, kā sievas un meitas pazīst jāņuzāles. Turpat pretī folkloras kopas “Vilkači” puiši dalās pieredzē par ugunskuru veidiem Latvijā.
Tikām tirdzniecības centra “Rīga” koncertzālē jau iet vaļā teicēju un muzikantu koncerts. Stāstniece Ausma Vrubļevska no paša Sēlijas viduča – Slates – pirmoreiz Rīgā un uz skatuves, saviļnojot ar leģendu, kā Leiskiņu saimniece tikusi no miega lāsta vaļā… Ko vērta bija viedo sievu apdziedāšanās. Kad kurzemniecei Veltai Maļikai un Nīcgales etnogrāfiskajam ansamblim stājās pretim Paulīnes Voitiņas “Turku sievas” no Latgales, dzirdējām i par kurzemnieču apsalušiem pupu galiem, i latgaliešu čūsku ādu mēlītēm… Skanēja i Pēterburgas ermoņikas, i bubyns, īstas ovācijas izpelnījās mazie “Tarkšķu mandolīnisti” no Iecavas, kur vēl piecdesmitajos bijis mandolīnu orķestris. Ieviņa ermoņikas bija centrā ansamblim “Brička” no Ķekavas. Līga Broduša par savu instrumentu sacīja: “Tas ir ļoti priecīgs, jo tam ir tikai viena tonalitāte, mažors.” Kā jaunā mūziķe zināja stāstīt, Igaunijā līdzīgu senu instrumentu viens meistars sācis izgatavot, un tas maksājot apmēram 3000 eiro. Tā kā Ieviņa ermoņikas iekļautas nemateriālā mantojuma nacionālajā sarakstā, varbūt vērts domāt par rūpalu? “Tas ir rets, sarežģīts, grūti spēlējams instruments,” aši attrauca Līga, “lai par ko tādu domātu, jābūt tik trakam kā tam vīram Igaunijā!”
Tikām pa Rīgas kanālu jau palaists pirmais no deviņiem meijām un ozollapām rotātajiem plostiem ar dziedošiem folkloristiem, bet pārējie, sasēduši kanāla abās malās, ieskandina Rīgu ar tautasdziesmām un ielīgo Jāņus.
Krāšņs svētku gājiens ar apmēram 300 ansambļiem un folkloras kopām no Latvijas, Igaunijas, Gruzijas, Dienvidkorejas, Amerikas un citām valstīm stundu vijas ap Brīvības pieminekli. Īpašas gaviles “Skandiniekiem”, jo tieši viņu rindās Dainis Stalts pirms trīsdesmit gadiem pacēla sarkanbaltsarkano karogu, bet gājienu noslēdz “Vilki” ar to pašu mūsu valsts simbolu un vilkādām augstā kārtī Edgara Lipora rokās. “Kaut kas tik vērienīgs un latvisks Čikāgā laikam nesanāktu,” man atzīst viens no slavenajiem “Čikāgas piecīšiem” Armands Birkens, piebilstot: re, kur lielkoncertā nupat uz skatuves arī divi amerikāņi…
Valsts prezidents Raimonds Vējonis, festivālu atklājot, sacīja, ka pirms trīsdesmit gadiem festivāls “Baltica” satricināja pašus okupācijas varas pamatus. Bet kultūras ministre Dace Melbārde uzsvēra, ka šis festivāls ir kā krāšņa puķe latvisko tradīciju ainavā. Toties, kad vārds tika dots festivāla rīkotāja, Nacionālā kultūras centra, vadītājai Signei Pujātei, viņa kā jau folkloriste sāka dziedāt – kas tie tādi sabraukuši pašā Rīgas viducī…
