Festivāls “Arēna”. Refleksijas par jauno mūziku 2
Autors: Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunās mūzikas festivāls “Arēna” 2023. gadā izskan divdesmit pirmo reizi, un nu jau ilgāku laiku viena no koncertu norises vietām ir Rīgas Reformātu baznīca; tāpat kā vairākos pagājušā gada notikumos, festivāla atklāšanai 22. oktobrī izvēlēts plaša, divdaļīga koncerta formāts ar atšķirīgām programmām.
Tā arī būtiskākā saikne ar pagātni, jo viss pārējais ir pilnīgi jauns – iepriekš vēl nedzirdēta mūzika, nebijušas koncepcijas. Līdz ar to tagad, kad vēl tikai gaidāmas gan “Mijkrēšļa transformācijas” ar Kārli Auziņu un viņa domubiedriem, gan “Nakts dziesmas” ar Katrīnu Paulu Felsbergu un Agnesi Egliņu, varu pateikt pašu pirmo secinājumu – 22. oktobra programmas “Smalkie dialogi” lielākā vērtība bija atskaņotāju veikums, kurpretī pati jaunā mūzika raisīja stipri diskutablākas domas un izjūtas.
“Nowicki Duo” jeb divu brāļu – perkusionista Pavela Novicka un pianista Pjotra Novicka – radošā apvienība Latvijas koncertzālēs līdz šim nebija sastapta. Toties Ieva Nīmane, Ilze Grudule un Ieva Saliete gan, un šis salikums uzreiz aicināja pārskatīt šīsvasaras Senās mūzikas festivāla programmas – patiešām, tuvākā līdzība bija ar 13. jūlija priekšnesumu, bet šādā sastāvā nupat pieminēto interpretu trijotni, šķiet, varēja dzirdēt pirmoreiz.
Protams, festivālā “Arēna” senā mūzika tomēr neskanēja, taču komponisti te pievērsās baroka instrumentārijam, un kādēļ gan ne, ja viņiem ir visas cerības sagaidīt savu ieceru atspoguļojumu sevišķi augstā līmenī. Tā notika arī šoreiz, un klausītāji dzirdēja, cik daudzveidīgi ir klavesīna tembru, faktūru, emocionālā zīmējuma kontrasti, salīdzinot Ievas Salietes ansambļa spēli Annas Veismanes “Svītā baroka instrumentiem” un solopriekšnesumu Matīsa Čudara opusā “Thread”; cik spilgti un izteiksmīgi skan Ilzes Grudules baroka čells Uģa Prauliņa jaundarbā “Dialogue.
Quasi Sturm & Drang Improvisation” un cik veiksmīgi atrasts vēl cits nianšu spektrs, čellistei iekļaujoties ansamblī Madaras Pētersones opusa “Laika ota” vai Jēkaba Nīmaņa “Partitas nesenajā stilā” pirmatskaņojumos. Publika uzzināja arī to, kā Ievas Nīmanes sniegumā skan blokflautas, virstoņu flauta, ganu rags un kornamūzs, tātad – te atkal tika aptverts plašs tembrālais diapazons no maigām un matētām krāsām līdz folkloriski atklātam tonim, un arī šeit tā bija viena no balsīm jūtīgā un saskanīgā interpretācijas kopainā.
Komponistu jaunradītajā skaņurakstā tiešas baroka stilizācijas, par laimi, neizpaudās (lai gan arī skatījums caur neoklasicisma prizmu nemaz nav tik slikts piegājiens, ja vien autoram piemīt talants). Taču nebija arī nekādu lielu pārsteigumu, jo katrs no interpretu uzrunātajiem komponistiem turpināja strādāt savā ierastajā ideju lokā, estētikā un kvalitātes līmenī. Madaras Pētersones “Laika ota”? Ļoti jauki – autore arī šoreiz ar gaumes izjūtu un mākslinieciskās dramaturģijas izpratni risinājusi sev aktuālas filozofiskas tēmas, tomēr jaunatklāsmju nedaudz pietrūka.
Annas Veismanes svīta? Apmēram tāpat – te ir komponistes rokrakstam raksturīgās kompozicionālās īpašības, un šīs tēlu un rakursu spēles joprojām darbojas pārliecinoši, tomēr šādā veidā pilnībā aizpildīt četrdaļu cikla ietvarus izrādījās problemātiski. Matīsa Čudara “Thread”? Tīri pievilcīgas noskaņas, piedomāts arī pie formas veidojuma, bet, ja jūs domājāt, ka komponists vismaz cikla vidusdaļā pārkāps sev pāri, ienesot kaut ko kontrastaināku, tad kļūdījāties.
Taisnība, Uģa Prauliņa jaundarba trāpīgo ideju klāstam kaprīzes žanra lakonisms pat bija par šauru, bet Jēkaba Nīmaņa partitas polistilistika vēstīja arī par humora izjūtu, tomēr – kādēļ gan tur beigās vajadzīgs amatieru teātris, un varbūt derēja padomāt arī par tematiskā materiāla loģiku?
Festivāla “Arēna” organizētāju lēmums šoreiz uzaicināt viesmāksliniekus nevis no Rietumeiropas vai pat cita kontinenta, bet gan no tuvējās Polijas ir attaisnojies vismaz priekšnesuma kvalitāšu ziņā – Pavels Novickis savā solointerpretācijā Annas Ignatovičas-Gliņskas “Akmeņu mozaīkai” un Pjotrs Novickis Petera Mahajdīka skaņdarbā “Pirms sākās mūsu pašreizējais brīdis” klavierēm solo saistīja ar radošās domas un instrumentālo tembru slīpējumu, “Nowicki Duo” kopumā līdzās nupat piesauktajām vērtībām pārliecināja arī ar izkoptu ansambliskumu.
Tādēļ arī šeit, nemaz negribot kādu no jaundarbiem (četras partitūras komponētas šogad) nosaukt par blāvu, otršķirīgu vai klišejisku, jāmēģina atbildēt uz jautājumu – kādēļ kontrastainākas tēmas un pavērsieni ieskanējās tikai programmas noslēgumā ar Čihčunas Čisunas Lī opusu “Saplūšana”, bet pirms tam Pētera Helmūta Langa “Galaktika”, Tadeuša Diksas “Impresija” un Andžeja Dzjadeka “A due” patiešām saplūda kopā ar Ignatovičas-Gliņskas un Mahajdīka veikumu vienā konsonantu procesu un meditatīvu tēlu virknē?
Pirmā atbilde – tas, protams, ir ļoti labi, ja jaunās mūzikas festivālā iekļauta mūzika, kuras autori distancējušies no Darmštates skolas avangarda standartiem, taču, ja vietā likti citi standarti, ko izveidojis postromantisms un postminimālisms, iecerētā alternatīva tikpat izvēršas visai šaubīga.
Otrā atbilde – acīmredzot viss atkarīgs no talanta mēroga, no individualitātes spēka. Ir autori, kuru mūzika arī no gadsimta distances izklausās novatoriska, un tad nāk visi pārējie – gluži cienījami savas profesijas pārstāvji, kuru skaņdarbos drīzāk izpaužas kopīgas laikmeta gara likumības.
Visbeidzot, atgriežoties pie programmas pirmās daļas – interesanti, vai kaut kas mainītos, ja tajā būtu pārstāvēti Aldonis Kalniņš, Romualds Jermaks un Pauls Dambis vai arī Henrijs Poikāns, Annija Anna Zariņa un Ernests Valts Circenis? (Kamēr jūsu vecvecāku paaudzes komponisti vēl dzīvi, izmantojiet izdevību, kamēr savas radošās darbības sākumā esoši komponisti vēl neprasa pieredzējušu meistaru honorārus, izmantojiet izdevību…) Lai nu kā, nešaubos, ka no Ievas Salietes, Ilzes Grudules un Ievas Nīmanes mēs vēl dzirdēsim pirmās interpretācijas daudziem pārsteidzošiem jaundarbiem.
