“Saxophonia” virsotnes un līdzenumi. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Februāra kultūras pasākumu kalendārā ir tik daudz notikumu, ka tos nemaz nevar uzskaitīt. Turklāt tas arī atbilst publikas interesei – teātra izrādes izpārdotas, koncerti izpārdoti, un atliek tikai mēģināt noskaidrot, vai skatītāji un klausītāji saņēmuši tādu kvalitāti, kādu viņi būtu pelnījuši.
Līdzīgi ar festivālu “Saxophonia”, kur 2023. gada 9. februārī Lielajā ģildē uzstājās Latvijas Radio bigbends ar amerikāņu viesmāksliniekiem – saksofonistu Doniju Makāslinu un taustiņinstrumentālistu Džeisonu Lindneru, bet 10. februārī Spīķeru koncertzālē – “Atomos” kvartets, kas, arī neskaitot bundzinieku Ernestu Mediņu, kļuva par kvintetu brīžos, kad uz skatuves kāpa saksofonists Karolis Šarkus. Tajā pašā datumā Radio bigbenda programma tika nospēlēta Ventspilī, dienu vēlāk turpat sekoja jauns koncerts ar saksofonmūzikas svētku pieteikumu, un tā vēl ir tikai līdzšinējā daļa no visa festivāla.
Bezgalīgs līdzenums, kurā pēc ilgāka laika parādījās arī kontrastainākas aprises – tā varētu raksturot Latvijas Radio bigbenda un abu amerikāņu uzstāšanās gaitu, kurā tika iedzīvināta Donija Makāslina un Džeisona Lindnera komponētā vai aranžētā oriģinālmūzika. Uzreiz jāteic, ka slavenā saksofonista spēle patiešām atbilda solītajai profesionalitātei – garas, izlīdzinātas pasāžas pakāpeniski pārauga trauksmainākā frāzējumā, viscaur saglabājot toņa skaistumu un emocionālu ekspresiju.
Iekšējs dialogs par koncerta vērtību vai nevērtību te drīzāk veidojās, iepazīstot visus pārējos programmas aspektus. Un tie savukārt saistījās ar regulāri formulētiem konceptuālas dabas jautājumiem: kas īsti ir džezs? uz kurieni tas virzās? kādēļ man kā klausītājam būtu jāseko tieši šādai stilistikai un tieši šādā formātā? Katrā ziņā džezā šie jautājumi ir vēl aktuālāki un neizprotamāki nekā klasiskās mūzikas sfērā.
Donija Makāslina un viņa līdzgaitnieku izpratnē džeza valoda vairāk tuvinājās klasiskās skaņumākslas izteiksmei, nevis popkultūras estētikai, un tas, protams, šķita visnotaļ simpātiski. Tādēļ arī nopietnu emociju gamma ar melanholiskām apcerēm un dramatiskām zemstrāvām, tādēļ arī plašās līnijās veidoti muzikālās domas risinājumi, kas radīja iespaidu par lielizmēra instrumentālu ciklu, par džeza svītu, kur idejas un raksturlielumi pārplūst no vienas daļas otrā. Tomēr jāatzīst, ka šī iztēlē konstruētā džeza svīta varētu būt arī mazāk shematiska, abstrakta un vienmuļa.
Monumentālā priekšnesuma gaitā tā arī nekļuva skaidrs, kādēļ elektroniski ģenerētām skaņām un ritma grupai – sintezatoriem, basģitārai, bungām – tik ļoti jāaizēno pūtēju sniegums, ka pat saksofona solo dažbrīd šai masai izlauzās cauri tikai ar pūlēm; kādēļ tik ilgi bija jāgaida uz kolorītākām niansēm Radio bigbenda flautu, klarnešu, trombonu sabalsojumos un atsevišķu instrumentu krāsās; kādēļ šim koncertam vispār bija jānotiek Lielajā ģildē, kas bigbendam ar vai bez apskaņošanas ir un paliek problemātiska.
Visbeidzot, īgnumu radīja ne jau tādi aizrautīgi profesionāļi kā ģitārists Edvīns Ozols un bundzinieks Artis Orubs, bet gan Džeisons Lindners, kas tika pieteikts kā pianists, lai gan viņš pie “Steinway” koncertflīģeļa demonstrēja stipri rudimentāru klavierspēles tehniku un vairāk darbojās kā atskaņojuma vadītājs. Arī tur ar mainīgiem panākumiem. Rezumējot – 9. februāra koncertā varēja sastapties ar vairākām vērtīgām idejām un izsmalcinātiem ansambļa salikumiem, taču stundas un četrdesmit minūšu vienlaidu plūsma tomēr izrādījās pārāk nogurdinoša.
To, ko gaidīju un nesagaidīju Lielajā ģildē, pilnā mērā guvu Spīķeru koncertzālē. Te bija nelielam džeza ansamblim (un tikpat labi arī laikmetīgās mūzikas vienībai) piemērota akustiskā telpa, te bija arī klausītājam pretimnākošāks koncerta formāts ar virkni samērā lakonisku un savstarpēji kontrastējošu opusu. Šie skaņdarbi kopā saistījās pārdomātā dramaturģijā – sākumā Ritvara Garozas partitūra jaukās bībopa noskaņās, beigās Rika Hirša ar spriegiem akcentiem gleznotie Ņujorkas tēli, pa vidu – Četam Beikeram veltītā audiovizuālā kompozīcija no nīderlandieša Jakoba ter Veldheisa ekscentrisko ieceru klāsta (galvenā doma – cik šaura ir robeža, kas šķir visu apbrīnotu personību no nožēlojama alkoholiķa).
Citu opusu vēstījums un izklāsts mazāk rafinēts, taču “Atomos” kvarteta īstenotajos pirmatskaņojumos ar saistošiem tematiskā materiāla izvērsumiem un gaišu izjūtu pasauli uzrunāja gan Roberta Martini veikums (viņš arī spēlēja tenora saksofonu), gan Toma Rudzinska un Ernesta Mediņa jaundarbi.
Ernesta Mediņa spēlētās perkusijas koncertā bija īstajā vietā. Tieši tāpat jau iepriekš nojautu, ka varēs droši paļauties arī uz vēl nenosauktajiem “Atomos” kvarteta dalībniekiem – Arvīdu Kazlausku (soprāna saksofons), Aigaru Raumani (alta saksofons) un Rūdolfu Pēteri Rubeni (baritona saksofons); šiem mūziķiem ir teicama reputācija, un viņi spēj katram skaņdarbam piešķirt interpretācijas slīpējumu un emociju valdzinājumu.
Līdztekus “Atomos” kvartetam vislabāko iespaidu atstāja lietuviešu viesmākslinieks Karolis Šarkus un viņa oriģinālpartitūras – mūzikas un muzicēšanas racionālie aspekti un priekšnesuma koncentrētība te tikai akcentēja džezam nepieciešamo brīvību, enerģiskumu, fantāziju. Tādēļ noslēgumā jābilst vēl par kādu neapšaubāmi simpātisku parādību – Latvijas un Lietuvas džeza mākslinieku radošās darbības simbiozi; iespējams, ka pēc Lauras Budreckītes un Kauņas bigbenda Saulkrastu džeza festivālā uzstāsies arī Karolis Šarkus, un tas būtu papildu iemesls doties muzikālā izbraukumā ārpus Rīgas.
