Fermentētu augu brīnums. Receptes un augu vērtīgās īpašības 0
Autore: Anna Lūse
Ārstniecības augu vākšana var kļūt par neatņemamu un tīkamu vasaras sastāvdaļu. Ir vērts izmēģināt arī dažādus veidus, kā likt lietā dabas doto vērtīgumu. Viens no interesantiem paņēmieniem ir augu fermentēšana, iegūstot citādas garšas tēju.
Patlaban ir īstais brīdis, lai savāktu ugunspuķi, kas sākusi ziedēt.
Tas ir Latvijā bieži sastopams augs, kuplas violetas audzes var redzēt skrajos priežu mežos, izcirtumos vai grāvmalās. No ziediem iegūst drogu, kas noder, lai stiprinātu imūnsistēmu, kā arī veicinātu zarnu darbību. Taču tikpat vērtīgas ir ugunspuķes lapas, no kā iespējams pagatavot fermentētu tēju. Daudzi to dēvē par ivančaju, kas atvasināts no auga nosaukuma krievu valodā, jo senatnē šo tēju sāka gatavot kādā Krievijas klosterī.
Ugunspuķes lielais labums
Fitoterapeits Artūrs Tereško uzsver, ka fermentētā ugunspuķes lapu tēja ir ļoti uzmundrinoša un vienlaikus arī nomierina un nodrošina labu miegu. Šī droga satur daudz dzelzs un askorbīnskābes, palīdz pret saaukstēšanās izpausmēm, kā arī normalizē zarnu trakta darbību. Fermentēšanas laikā mainās bioloģiski aktīvo vielu sastāvs, palielinās brīvo aminoskābju daudzums, ko organisms var vieglāk uzņemt un izmantot.
Senatnē ugunspuķes lapu tēju fermentēja čuguna podā un žāvēja pirtī. Mūsdienās tas ne katram ir pieejams, tāpēc pagatavošana tiek pielāgota citādi. Tomēr nav iespējams iztikt bez vairākiem svarīgiem principiem – vispirms lapas jāsaspiež, lai atdalās sula, tad jāfermentē un beigās jāizžāvē.
“Augus fermentējot, tiek izcelts to vērtīgums, veselīgums,” teic augu pazinēja Evita Lūkina no Amatas novada, Zaubes pagasta zemnieku saimniecības Ozoliņi.
Pirmo šīs tējas porciju Evita gatavo agri pavasarī – savāc lapas vēl pirms pumpuru veidošanās. Nākamreiz lapas ievāc, kad ugunspuķe sāk ziedēt.
Sākumā lapas atstāj uz 2–3 stundām, lai apvīst. Pēc tam berž plaukstās un sastampā stikla burkā. Svarīgi ir kārtīgi samīcīt, lai izmainās struktūra. Burkai uzliek vāciņu un noliek telpā, kur ir silta vasaras temperatūra, – tad var notikt fermentēšanās process. Droga fermentējas 25–36 stundas.
Nākamais darbiņš – likt tēju cepeškrāsnī žāvēties jeb grauzdēties. Evita to dara 90 grādos ventilatora režīmā, atstājot durtiņas nedaudz pavērtas. “Ja ik pēc 15–20 minūtēm tēju ar roku apmaisa, tā izžūst nepilnas stundas laikā. To uzglabā stikla burkā. Ir dzirdēts, ka šai tējai nav derīguma termiņa, – jo senāka, jo vērtīgāka,” piebilst Evita.
Katram sava nianse
Arī es pati jau vairākus gadus gatavoju ugunspuķes fermentēto tēju. Daru līdzīgi, tikai apvītinātās lapas izmaļu elektriskajā gaļasmašīnā, lai tām sāk atdalīties sula.
Pēc tam drogu fermentēju – lapiņu smalkumus lieku traukā ar vāku un novietoju siltumā uz kādu diennakti. Esmu to darījusi arī cepeškrāsnī – samalto ugunspuķi biezā kārtā uzberu uz plāts, pārloku pāri folijas loksni. Cepeškrāsni uzsildu, tad izslēdzu un lieku lapiņas fermentēties.
Produkts ir gatavs, ja, paceļot foliju, uzvēdī citāda smarža – tā vairs nav skābena, kā bija sākumā, bet aromātiska un tīkama. Arī krāsa kļūst tumsnēja – izskatās pēc granulētās melnās tējas.
Dzirdēts, ka lapas pirms fermentēšanas ieliek saldētavā, pēc tam samīca.
Metodi neesmu pārbaudījusi, tāpēc iznākumu nevaru garantēt. Fermentētā ugunspuķes tēja ir atsvaidzinoša, tonizējoša, ar labu aromātu un garšu. Pagatavošana vienkārša – tējkaroti drogas aplej ar glāzi karsta ūdens un ļauj ievilkties 10 minūtes.
Arī ābeļu lapas
“Var fermentēt pilnīgi visas drogas, kam ir ugunspuķei līdzīga biezuma un struktūras lapas, piemēram, lazdas lapas, no kā mums sanāca ļoti garda tēja,” stāsta Evita. Var fermentēt arī ķiršu vai meža aveņu jaunās lapiņas vai pagatavot ābeļlapu fermentēto tēju. To prasmīgi dara Evitas vīramāte Brigita Lūkina, kura radījusi pašmāju zīmolu Lauku tēja.
Pirms 15 gadiem sākot saimniekot laukos, Brigita izdomāja cept arī rupjmaizi. Senā grāmatā līdzās maizes receptei uzgājusi fermentētu ābeļlapu tējas recepti. Māla traukā jāliek ābeļu lapas, jāievieto maizes krāsnī pēc tam, kad tajā izcepta maizīte. Brigita tā arī izdarījusi. No rīta viņa atvērusi lielo māla podu un izbrīnīta sajutusi neparasti jauku smaržu. Lapas bija kļuvušas brūnas un izplatīja tīkamu aromātu. Tēja izrādījusies ļoti garšīga.
Evita atklāj, ka ābeļlapas vāc no augusta otrās puses, kad naktis jau vēsākas.
Lapas apvītina (var pat diennakti), tad kārtīgi saņurca, saburza. Sabāž lina vai cita blīva auduma maisiņā, liek māla podā, ko ievieto cepeškrāsnī, kas noregulēta uz 50–60 grādiem. Var atstāt izkurinātā pirtiņā uz nakti. Cepeškrāsnī māla trauku atstāj uz 6–8 stundām (tikai jāpieskata, lai nekas neaizdegas). Pēc tam ābeļlapām jāsmaržo pēc rudzu maizes mīklas. Tad visu strauji izžāvē. Taču temperatūrai nevajadzētu būt augstākai par 40 grādiem, lai tēja neieskābst, bet ir čaukstīga un aromātiska.
