Fermas ir vecas un daudzi saimnieki ir izvēles priekšā. Saruna ar Ilzi Aizsilnieci 0
Tieši pirms desmit gadiem, kad pārstrādātāji par pienu maksāja neadekvāti zemu cenu, deviņas saimniecības nolēma turpmāk saimniekot kopā un pienu realizēt pašas. 27. janvārī Uzņēmumu reģistrā reģistrēta kooperatīvā sabiedrība “Piena ceļš”. Jau kopš pirmās dienas kooperatīva vadība uzticēta Ilzei Aizsilniecei. Viņa intervijā žurnālam “Agro Tops” stāsta par piena deficītu tirgū, novecojušajām fermām, labu darba roku trūkumu un citām problēmām piena ražošanas nozarē.
Cik piena ražotāju kooperatīvs apvieno tagad?
Biedru skaits samazinās dažādu apstākļu dēļ. Bija laiks, kad mūsu rindās bija pat 126 biedri, bet, kad bija jāizlemj par piena naudas ieguldīšanu “Jaunpils pienotavā” – vispirms pienotavas pirkšanai, pēc tam pienotavas attīstībai –, biedru skaits samazinājās. Šobrīd kooperatīvs apvieno 78 biedrus.
Biedru skaits samazinās arī tāpēc, ka tiek pārtraukta piena ražošana. Piemēram, pērn viens no mūsu bijušajiem valdes locekļiem likvidēja vairāk nekā 100 slaucamo govju ganāmpulku. Viņš izvēlējās nodarboties tikai ar graudkopību. Pēdējos gados šī nozare ir ļoti ienesīga, tur ir citi ienākumi nekā piena lopkopībā.
Patlaban daudzi saimnieki ir izvēles priekšā, galvenokārt tāpēc, ka fermas ir vecas un nepieciešamas ļoti lielas investīcijas. Problēmas rada arī strādnieku trūkums fermās. Man negribētos ticēt, ka mēs drīzumā masveidā pāriesim uz robotizētu piena slaukšanu, jo šīs tehnoloģijas joprojām ir pārāk dārgas. Lai gan Latvijā salīdzinājumā, piemēram, ar Somiju vai Igauniju, robotu šobrīd ir ļoti maz.
Kooperatīvā ir ļoti dažādas saimniecības. “Piena ceļš” ir atšķirīgs no citiem kooperatīviem, jo mūsu biedri ir gan ar 400, 500 un 600 govju ganāmpulkiem (Lestene, Saldus druva, Vidzemes putniņi, Lielmežotne, Palsa u. c.), gan arī pavisam nelieliem. Mūsu mazākajam biedram ir sešas slaucamas govis. Manuprāt, Latvijai nebūtu jāveido ļoti lielas fermas, tā sauktās tūkstošnieces, bet vairāk jādomā par ģimenes fermām līdz 200 govīm ar modernām tehnoloģijām, kas spēj saražot lopbarību savām vajadzībām.
Mūsu stratēģija, par ko esam vienojušies kopsapulcē, ir nevis kooperatīva biedru skaita palielināšana, bet jau esošo biedru attīstība gan kvalitātē, gan saražotā piena apjomā.
Vai šobrīd tirgū pietiek piena?
Izskatās, ka nepietiek. Un trūkst ne tikai Latvijas tirgū. Pienu meklē arī kaimiņvalstis. Pagaidām neesmu jutusi pieprasījumu no Igaunijas, bet Lietuva visu laiku pērk Latvijas pienu, arī mēs tur joprojām pārdodam daļu piena. Ļoti aktīvi tirgū ir arī poļu pārstrādātāji.
Pieprasījums ir ne tikai pēc piena izejvielas, pēdējos mēnešos esam spiesti atteikt arī siera eksportu, jo pietrūkst formas, kurās tos nogatavināt. Biezpiena ražošanā esam sasnieguši kapacitāti, un šobrīd mums diezgan bieži ir diskusijas ar vietējiem tīkliem, jo nespējam izpildīt pasūtījumus. Jo mēs vienkārši nevaram vairāk saražot.
Redzam izaugsmes iespējas krējumam, kura ražošanu esam sākuši 2013. gada septembrī. Esam uzsākuši arī suliņu iebiezināšanu, notiek priekšdarbi suliņu eksportam. Attīstot ražošanu, ir jādomā par pulveru ražošanu. Taču tā ir tālāka nākotne, lai šis mērķis realizētos, ir nepieciešami citi piena daudzumi un rūpnīcā jāveic vēl viena rekonstrukcija.
Šā brīža tirgus situācija parāda, ka ražot tikai sieru vien ir ļoti riskanti. Jo siera cenas ne tuvu nav tādas, lai varētu samaksāt šā brīža piena cenas, kas sasniegušas 25–26 santīmus.
Vai patlaban Lietuvā ir izdevīgi pārdot pienu? Cik tur maksā par litru?
Mēs nepārdodam Lietuvai vien. Jau trešo gadu katru dienu pārdodam brīžiem vienu kravu, brīžiem vairākas “Rīgas piensaimniekam”. Ik pa laikam strādājam arī ar “Tukuma pienu”, viņiem arī visu laiku vedām krējuma daļu. Tagad krējumu realizēsim paši ar savu preču zīmi. Cena ir vienāda gan Lietuvā, gan Latvijā.
Cik santīmus papildus var nopelnīt par piena litru, ja to pārstrādā?
Šobrīd ar pārstrādi nepelnām, jo jaunā siera ražošanas ceha būve prasīja investīcijas. Būtībā augļus no pārstrādes mēs sākām baudīt tikai pērn pēdējā ceturksnī, kad rūpnīca beidzot sāka strādāt ar peļņu. Realizācijai vietējā tirgū pienu faktiski neatmaksājas pārstrādāt, būtu izdevīgāk to visu pārdot. Pēc dažiem gadiem kredītu par rūpnīcas būvi atmaksāsim un tad situācija uzlabosies.
Ja pienotava rada zaudējumus, no kādiem līdzekļiem tos sedzat?
Tie ir kooperatīva līdzekļi, kā arī pienotavā uzkrāta peļņas daļa no iepriekšējiem gadiem. Šobrīd realizācija tikai uzņem apgriezienus, pēdējos mēnešos esam spiesti atteikt eksporta pasūtījumus, jo nespējam tik daudz saražot. Tāpēc pagaidām vēl nevaram prognozēt, kāda būs peļņa no katra pārstrādātā litra.
Vai “Piena ceļš” arī lej bioloģisko pienu vienā katlā ar konvencionālo? Vai neplānojat attīstīt bioloģisko produktu ražošanu?
Mēs nevaram savākt bioloģisko pienu, tas ir ļoti dārgi. Bioloģiskajiem piena ražotājiem jāveido atsevišķs kooperatīvs. Ir jādara tas pats, ko mēs savulaik izdarījām “Piena ceļā”. Ļoti kvalitatīvs piens jāapvieno lielākā daudzumā un jāizved no valsts, lai iegūtu labāku cenu, nekā vietējie pārstrādes uzņēmumi tolaik piedāvāja.
Jā, mēs bijām pirmie, kas sāka izvest pienu, taču ar to izdarījām lauzienu visā Latvijas piena ražošanā. Ja būtu apmierinājušies ar dažiem santīmiem par piena litru, es nezinu, cik no mana gada gājuma cilvēkiem būtu palikuši piena nozarē.
Protams, nav labi izvest izejvielu, bet tajā laikā zemnieku neviens negribēja sadzirdēt. Bioloģiskajiem ir jāiet tas pats ceļš. Ir vajadzīgs viens cilvēks, kas sasauc visus kopā. Tas nav viegli.
VISU INTERVIJU AR ILZI AIZSILNIECI LASIET ŽURNĀLA “AGRO TOPS” JANVĀRA NUMURĀ
