Pašvaldība gribēja kā labāk, sanāca… 16
“Tā zeme jau Vladimiram nepiederēja. Mums vajadzēja piekļuvi upei, kur palaist laivas, uzrakstījām iesniegumu pašvaldībai, un tā mums zemi piešķīra. Tiesa jau arī teica, ka tā bijusi pašvaldības atbildība,” man saka Anita.
Tagadējā Ances pagasta pārvaldniece Aira Kaijaka 2005. gadā bija pagasta priekšsēdētāja un labi atceras, kā tika pieņemts lēmums: “Zemes ierīkotājs vairākas reizes apliecināja, ka abas ģimenes mutiski vienojušās par to hektāru. Tas arī bija pamats mūsu lēmumam. Turklāt ar Vladimiru jau mums nemaz tik viegli negāja: viņš par zemi, kas bija nomā un nebija viņa zeme, nebija vairākus gadus maksājis zemes nodokli, un mēs pat gribējām viņam to atņemt. Bet cilvēks patiešām strādāja vaiga sviedros, un mēs par šo soli neizšķīrāmies, kaut gan varējām. Vladimirs nebija arī Latvijas pilsonis. Labi satika ar Mačtamiem, bet pēc pāris mēnešiem sākās kašķis par to hektāru zemes. Tagad abas ģimenes katra sēž savos augstumos un negrib viena otrai piekāpties.”
Starp citu, Vladimirs nav Latvijas Republikas pilsonis joprojām, nerunā arī latviski – viņš neesot galīgi uz valodām, kā pats saka, kaut gan atstāj ļoti zinoša un inteliģenta cilvēka iespaidu. Sevi uzskata par Latvijas patriotu, ko cenšoties pierādīt ar darbu. Zeme un saimniecība oficiāli pieder dēlam, kuram ir Latvijas pilsonība, kurš audzis latviskā vidē un šobrīd strādā ārzemēs.
Bet vai pašvaldība, šādi rīkojoties, neielika zemē mīnu ar laika degli, kam bija agri vai vēlu jāsprāgst?
“Kas to būtu domājis, ka saies ragos tik labi kaimiņi? Jā, varbūt no malas un kartē skatoties, loģisks šis lēmums neizskatās, bet, ja cilvēki ir vienojušies, turklāt saprotama vēlme piekļūt pie upes saimniecībai, kas attīsta arī lauku tūrismu, tad kāpēc tad ne? Vladimiram vajadzēja pieprasīt zemi lietošanā uz sava dēla, Latvijas pilsoņa, Grigorija vārda, tad Mačtami zemei nebūtu tikuši klāt,” skaidro pagasta pārvaldniece, kuras acīs abas ģimenes ir čaklas un strādīgas: Muhamedišins ar Bugovecku ir vairāk tradicionāli lopkopji, Mačtamiem bez 50 gaļas liellopiem ir arī 200 aitas, ir vairāk zemes (150 hektāri), mežs, vairāk piesaista dažādu fondu projektu finansējumu.
Papildu intriga stāstam ir tā, ka zemes ierīkotājs bija pagasta priekšsēdētājas brālis, kas tagad ir miris, tāpēc vairs nevar paprasīt viņam – vai ģimenes bija vai nebija mutiski vienojušās par šo hektāru zemes? Muhamedišins apgalvo, ka Mačtami to viņam lūguši, viņš nepiekritis, bet zemes ierīkotājs mierinājis, ka viss paliks pa vecam.
