Mazliet uzgaidot mednieks pārliecinājās, ka viņu aizdomas bija pareizas. Kad starp akmeni un feneka purniņu bija atlikušas aptuveni trīs pēdas, viņš piepeši veica strauju lēcienu uz priekšu, ar ķepām paraujot uz priekšu olu. Cietā ola atsitās pret krietni cietāko akmeni, atskanēja “krakš!, un jaunie cilvēki ieraudzīja, ka olas čaumala ir sasista driskās. 1
Maltīte bija feneka priekšā, un viņš nekavējoties ķērās pie ēšanas.”
Feneki vairojas reizi gadā. Kāzu laiks viņiem ir janvārī un februārī. Grūtniecība ilgst aptuveni 50 dienas. Martā vai aprīlī mātītei piedzimst divi līdz seši mazuļi. Tikko nākuši pasaulē, tie sver nieka 50 gramus. Māte paliek ar viņiem midzenī līdz divu nedēļu vecumam, kad viņiem atveras acis. Tēviņš nes barību, taču midzenī iekšā neiet, jo mātīte šajā laikā ir ļoti agresīva un viņu dzen prom no mazuļiem. Tie midzeni pirmo reizi pamet piecu nedēļu vecumā, un klīst tā tuvumā, taču tikai trīs mēnešu vecumā sāk iet ievērojamā attālumā no tā.
Feneka vidējais dzīves ilgums ir 12 gadu.
Savvaļā feneku galvenie ienaidnieki ir karakali (tuksneša lūši) un tuksneša ūpji. Kaut gan reti ir redzēts, ka citiem dzīvniekiem izdodas noķert feneku. Daudz bīstamāki fenekiem ir cilvēki. Fenekus nogalina kažokādu dēļ, kā arī ķer un pārdod kā eksotiskus mājdzīvniekus. Daudziem ir kļūdains uzskats, ka feneks ir vienīgais pieradināmais lapsu ģints pārstāvis. Tomēr tā nav: ir mājas lapsu suga, kas radīta Novosibirskas Citoloģijas un ģenētikas institūtā no sudrablapsām.
Feneks nav lēts prieks. Krievijā cena par mājas feneku svārstās no 25 līdz 100 tūkstošiem rubļu. Pārrēķinot mūsu valūtā, tie ir aptuveni 450–1800 eiro. Vēl ir jāsarūpē tam piemēroti dzīves apstākļi, kas ir maksimāli pietuvināti dabiskajiem, citādi feneks izraks sev tik nepieciešamo alu jūsu dīvānā. Mājas fenekam ir nepieciešams vismaz plašs voljers, bet ideālā gadījumā – arī pašam sava istaba, kurai noteikti jābūt apkurinātai.
Žurnālā “Вокруг света” (Nr. 3, 1993. gads) bija stāsts par Ūvi Džordžu (Uwe George), žurnāla “Geo” reportieri, kurš 12 gadus mājās turēja feneku.
“Smilšu lapsu man apmaiņā pret cukura maisu iedeva Sahāras nomadi, ” stāsta Ūve Džordžs. “Cilvēks, ar kuru mainījos, teica, ka speciāli atracis vaļā vienu no lapsu alām, lai uzdāvinātu saviem bērniem dzīvu rotaļlietu. Es apžēlojos par dzīvnieciņu, kuram visu laiku nācās aizsargāties no klejotāju izsalkušajiem suņiem, un paņēmu to sev līdzi.
Reiz feneks man izdarīja lielu pakalpojumu. Tas notika, kad ar sievu Āfrikā uz dažām dienām apmetāmies kāda armijas forta kopmītnēs. Nekad neaizmirsīšu mūsu ierašanās dienu, kad vēlu vakarā, vienpadsmitos, salūza ģenerators, kurš nodrošināja fortu ar elektrību, un visur pazuda apgaismojums. Jau pēc dažām minūtēm naksnīgā tuksneša burvīgo, svinīgo klusumu iztraucēja dīvains troksnis mūsu istabā: bija dzirdama kaut kāda nesaprotama ņudzēšana, kaut kas stūrī skribinājās…
Skaņa kļuva aizvien skaļāka. Kad iededzu petrolejas lampu, acīm pavērās briesmīgs skats. Tūkstošiem milzīgu, melnu Āfrikas tarakānu čumēt mudžēja uz grīdas akmens plāksnēm. Viņi acīmredzot bija iekļuvuši pie mums caur spraugu starp sienu un grīdu. Visticamāk, viņus piesaistīja graudaugu putraimi, kuri lielā daudzumā glabājās mūsu istabā. Parādoties pirmajiem rīta saules stariem, briesmīgais skats izzuda. Mēs nolēmām sevi pasargāt no turpmākiem tarakānu apciemojumiem, tādēļ atvedām uz savu istabu smilšu lapsu un vēl divus tuksneša ežus viņai kā palīgus. Mūsu aizsargkomandas apetīte bija tik liela, ka tarakānu armija, pa pusei apēsta, bija spiesta ar kaunu atkāpties.”
