Tuksnesī feneks izvēlas vietas, kur aug zāle vai trūcīgi krūmāji, kas sniedz patvērumu un kur atrodama barība. Feneki dzīvo alās ar lielu skaitu slepenu eju, ko izrok paši. Šie dzīvnieki parasti dzīvo radniecīgās grupās – ģimenēs, kur īpatņu skaits var sasniegt desmit. 1
Medī gan feneki vienatnē gluži kā citi lapsu ģints pārstāvji. Medību laikā feneks var aizlēkt 120 centimetrus un priekšu un palēkties 70 centimetru augstumā. Šie dzīvnieki ir gandrīz visēdāji. Līdztekus kukaiņiem un maziem mugurkaulniekiem feneki ēd arī maitu, augu saknes, putnu olas un mazuļus.
Angļu rakstnieks Tomass Mains Rīds (1818 – 1883) savā stāstā “Jaunie mednieki” apraksta, kā fenekam izdodas pāršķelt strausa olu.
Citāts: “Kā feneks tiks līdz strausa olu saturam, kad tās atradīs? To čaumala ir bieza un cieta. Lai pārsistu olu, pa to jāiesit ar kādu cietu priekšmetu. Kā gan feneks, būdams tik vājš un mazs, iemanīsies izsist olā caurumu? Tā bija mīkla visiem, īpaši dabas pētniekam Hansam. Viņš labi pazina fenekus. Bieži bija redzējis tos nebrīvē. Nedaudz pārzināja arī šo dzīvnieku anatomiju. Bija informēts, ka viņu galvaskausā nav iedobuma, pie kā stiprinās deniņu muskulis, tādēļ šo dzīvnieku žokļi nav tik spēcīgi – krietni vājāki, nekā parastajām lapsām. Tātad pārgrauzt strausa olu fenekam nebūtu pa spēkam. Tas nevar arī to pārsist ar nagiem, jo, lai gan dzīvnieks dzīvo karstajā zonā, viņa pēdu pamatnes gluži kā polārlapsai klāj mīksts apmatojums. Šo lapsas īpatnību dabaszinātnieki joprojām nekādi nav spējuši izskaidrot.
Hanss centās pierādīt, ka ar tādu ķermeņa uzbūvi un spēkiem fenekam ir tikpat lielas iespējas tikt pie strausa olas satura, kā ielauzties lielgabala lodes viducī. Kāds tumšādainais bija stāstījis, ka feneki it kā ēd strausu olu baltumu un dzeltenumu, bet, kā viņi pie tā tiek, bušmenis nekad nebija redzējis un nemācēja izskaidrot.
Tomēr jaunie cilvēki ilgi nepalika neziņā, jo pēc dažām minūtēm pats feneks tiem atklāja pārsteigtajiem medniekiem savu noslēpumu. (…)
Feneks stāvēja pret viņiem ar muguru, un viņa ķermeņa priekšdaļa šķita piepacelta, it kā tas ar priekšķepām uz kaut kā stāvētu. Šis “kaut kas” bija strausa ola. Feneks to ripināja pa smiltīm, grūžot pārmaiņus te ar vienu, te ar otru ķepu. Šīs viņa vienveidīgās kustības atgādināja nelaimīgo vergu kustības, griežot dzirnavas, atšķirība vien tāda, ka feneks to nedarīja piespiedu kārtā.
Bet, kādēļ feneks ripināja olu? Varbūt viņam bija nodoms to aizvelt līdz savai alai? Tas nebūtu viegli paveicams uzdevums, jo dzīvnieku pazemes mājoklis bez šaubām nebija tuvu.
Tomēr olas aizripināšana uz savām mājām nebūt neietilpa feneka plānos. Viņš grasījās ieturēt pusdienas tepat, uz vietas, vai ļoti tuvu. Skatītāji drīz vien ieraudzīja, kur ir klāts viņa galds. Viņiem iešāvās prātā kāds interesants stāsts par antilopi, ko viņi kādreiz bija dzirdējuši, un tagad, skatoties uz feneka pūlēm, viņiem uzreiz radās nojauta, kādēļ dzīvnieks tā dara. Trīs vai četru jardu* attālumā no feneka zemē gulēja neliels akmens, vien aptuveni 12 collu** augstumā, bet zvēriņam acīmredzot arī tāds bija gana labs, jo viņš vēla olu pa taisno tā virzienā.
