Pēc vētraini pavadītā laika 1905. gada notikumos Krievijā, Roza vispirms atgriezās Vācijā, bet tad nelegāli pārcēlās uz Varšavu, kur aktīvi darbojās ielu nekārtību rīkošanā un kur drīz ieradās arī Leo. Tur viņus abus arestēja. Leo notiesāja uz astoņiem gadiem katorgā, Rozu pret drošības naudu atbrīvoja. 10
1906. gadā viņa atkal atgriezās Berlīnē, kur dažus gadus pasniedza politekonomiju partijas sociālistiskajā skolā, un vienlaikus pamanījās ar saviem kolēģiem izmisīgi cīnīties par atsevišķiem teorētiskajiem jautājumiem. Aizgāja pat tik tālu, ka viņi mēģināja panākt, lai Rozai atņem tiesības pasniegt stundas skolā. Tikai vienbalsīgs viņas lekciju klausītāju protests palīdzēja izjaukt šo ieceri. Tajā laikā Roza arī uzrakstīja un publicēja savu darbu “Kapitāla uzkrāšana”, kas kļuva par vienu no viņas populārākajiem sacerējumiem, tajā viņa galvenokārt akcentēja strādnieku kustības stihiskumu. Proti, Roza revolūciju saprata kā stihisku masu sprādzienu, kurā sociāldemokrātiskās partijas apzinātai vadībai piemīt ļoti nenozīmīga loma.
Tostarp Vācijas sociālistiskā partija uzaicināja Rozu kā propagandisti piedalīties savā priekšvēlēšanu kampaņā. Un viņa devās nodarboties ar aģitāciju uz Silēziju, kur dzīvoja daudz poļu. Roza ātri kļuva par savējo vācu sociālistu vidū. Interesanti, ka virknē jautājumu Rozai bija krietni vien radikālāka pozīcija nekā pašam boļševiku vadonim Vladimiram Ļeņinam. Viņa asi uzstājas pret Kautski, kad viņš vēl bija Ļeņina favorītu pulkā, un grāva jebkādas revizionisma izpausmes, pret ko Ļeņins tolaik bija iecietīgāks. Pēc Rozas iniciatīvas no partijas izslēdza Karlu Radeku – topošo Ļeņina līdzgaitnieku un Staļina upuri. Tiesa, Ļeņins apveltījis Rozu šādiem epitetiem – “dižena komuniste, nefalsificēta, revolucionāra marksisma pārstāve”. Viņš Rozu bija iedēvējis par “ērgleni”.
Tieši šajā laikā Roza uzsāka arī aktīvu un nesaudzīgu feminisma propagandu. Piemēram, 1911. gadā kopā ar savām draudzenēm viņa spēja saorganizēt un izvest ielās demonstrācijā vācu prostitūtas, tādējādi iekļaujot arī viņas “revolucionārajā cīņā”, un par godu šim notikumam dzima un vēlāk nostiprinājās vispārēji svētki, ko pazīstam kā “8. martu” jeb Starptautisko sieviešu dienu. Tiesa, Rozas feministiskās aktivitātes (galvenokārt tandēmā ar Klāru Cetkinu) ir atsevišķa saruna, bet šoreiz tās lai paliek ārpus apskatāmo tēmu loka.
Feministe pret savu gribu
Roza bija tā lūzuma un vētrainā laikmeta simbols, kas visu savā ceļā sagrauj: kaismīga revolucionāre, feminisma fūrija, Klāras Cetkinas draudzene un Starptautiskās sieviešu dienas otrā “māmiņa”. Viņas vārdā joprojām daudzās pasaules pilsētās nodēvētas ielas, savukārt diskusijas par šo patiešām spilgto personību nenorimst ne zinātnes forumos, ne mūsdienīgā tīmekļa saitēs, tostarp arī tajās, kam ar vēstures notikumiem nav nekādas saistības.
Roza varēja kļūt par pianisti, mākslinieci vai lielisku literatūrkritiķi, jo viņas iedzimtā inteliģence, audzināšana un izglītība būtu ļāvusi uzplaukt kādā no šīm bohēmas druvām. Tomēr viņa bija piedzimusi pārlieku lietišķa, ar skaudru izpratni par taisnīgumu un nespēja pievērt acis uz kliedzošo sociālo netaisnību visapkārt, pati paliekot ietinusies greznā boa un uzpūderējot deguntiņu ar kokaīnu. Visa šī dekadence nebija domāta viņai.
Rozai nebija lemts kļūt ne par māti, ne vispār par patiesi mīlētu sievieti. Vairums pētnieku uzskata, ka vispār Rozu var dēvēt par “feministi pret pašas gribu”. Viņa gribēja kļūt par iemīļotā Leo sievu, taču būtībā pati visu sabojāja ar savu patiešām neganto raksturu. Viņa vienkārši bija pārlieku gudra un sekmīga savā revolucionārajā un aģitācijas darbībā un ar to spēja aizēnot jebkuru vīrieti. Un šādā situācijā, protams, neviens nespētu samierināties, arī tajā sarežģītajā un strauji mainīgajā laikmetā, kas nesaudzīgi nolīdzināja visas vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību ierastās šķautnes…
