Neparlamentārās revolūcijas ideologs 10
Kopš tā mirkļa, vientuļa un bez pēcnācējiem, Roza visu savu dzīvi veltīja vairs tikai revolucionārajai darbībai. Iespējams, nekas cits arī neatlika, vai arī tas tomēr bija viņas vienīgais un patiesais dzīves aicinājums. Viņa aizvien vairāk pievērsās rakstu un brošūru rakstīšanai, biežāk publiski uzstājās, pasniedza skolās, tikās ar revolucionārajiem līdzgaitniekiem. Visi kā viens pauduši, ka no visiem līdzdomātājiem tieši Roza izcēlusies ar visradikālākajiem uzskatiem. Būtībā var teikt, ka tā bija viņas rakstura galvenā šķautne – allaž domāt kaut kā citādi nekā jebkurš cits.
Jau 1904. gadā Roza bija iesākusi kritizēt arī krievu sociāldemokrātu (KSDSP) boļševiku novirzienu, lai gan no 1905. līdz 1907. gadam, kad Krievijā plosījās pirmais boļševiku revolūcijas mēģinājums, Roza ar viņiem satuvinājās daudzos revolucionārās cīņas stratēģijas un taktikas jautājumos. Katrā ziņā Roza kaismīgi apsveica revolūciju Krievijā, uzskatot to par notikumu ar milzīgu starptautisku nozīmi, pat devās pati uz Pēterburgu, piedalījās dažādās akcijās uz barikādēm un rīkoja sev tik tīkamās masu nekārtības ielās.
1907. gadā, uzstājoties KSDSP 5. kongresā, Roza pievienojās boļševiku atziņai, ka liberālā buržuāzija ir kontrrevolucionārs spēks, un atzina zemniecību par revolucionāru šķiru. Balstoties Krievijas revolūcijas pieredzē, Roza skarbi kritizēja “parlamentāro kretīnismu” un reformistu demokrātiskās ilūzijas, aicināja masas iekļauties pasaules ārpusparlamentārajā cīņā, iesaistot tajā galveno strādniecības kaujas līdzekli – masu politiskos streikus.
Roza neatbalstīja ideju par to, ka kapitālisms var mierīgā, parlamentārā ceļā pāriet sociālismā. Viņa sauca pēc revolūcijas. Viņas ekstrēmisms nebija tīkams pat daudziem viņas tuvākajiem līdzgaitniekiem. Ātri vien noskaidrojās, ka viņas gaitām seko jau vairs ne tikai policija.
