Fiktīvās laulības 10
1898. gada aprīlī Bāzelē Roza salaulājās ar Gustavu Lībeku un ieguva Prūsijas pavalstniecību. Tās bija fiktīvas laulības, jo tas, pirmkārt, ļāva viņai izvairīties no izsūtīšanas uz Sibīriju, otrkārt – pilnīgi legāli ierasties Vācijā un kļūt par tās pilsoni. Neviens viņu par to vairs nevajāja. Un tajā laikā Roza jau bija atzīta visas Eiropas strādnieku kustības līdere. Turklāt tāda, kuru līdzdomātāji dievina, savukārt ienaidnieki tikpat kaismīgi ienīst. Viņa bija spēcīga, ietekmīga personība. Vienlaikus viņas revolucionārais darbs kļuva aizvien bīstamāks, bet viņa pati – aizvien apņēmīgāka. Tiesa, šī apņēmība dažkārt robežojās jau ar izmisumu.
Roza pārcēlās uz Vāciju, kur aktīvi iekļāvās vācu sociāldemokrātiskajā kustībā, ieņemot pozīciju tās kreisajā flangā, kļūstot par aktīvu E. Bernšteina revizionistisko nostāju kritizētāju, paužot, ka revizionisms ir viens no sīkburžuāziskās reformistiskās ideoloģijas paveidiem, kam pretim liekams revolucionārais marksisms. Roza aktīvi uzstājās pret oportūnistiskiem kompromisiem ar buržuāziskajām partijām.
Aizbraucot no Bāzeles uz Vāciju, stacijā Roza līdz pēdējam mirklim gaidīja, ka viņu pavadīt ieradīsies Leo. Taču viņš nepavadīja. Lai gan patiesībā viņš tur tomēr bija – stāvēja, paslēpies aiz stacijas ēkas kolonnām, un gluži kā apdomīgs vīrs vēlējās pilnībā pārliecināties: sak, vai sieva patiešām iekāpusi un aizbraukusi, tagad varēs no sirds atpūsties arī pats.
Turpmāk bija galvenokārt tikai vēstules. Roza rakstīja regulāri, taču Leo neatbildēja. Zīmīgi, ka šajās vēstulēs netika pieminēta politika, izņemot atsevišķu faktu un notikumu īsu izklāstu. Roza rakstīja, var teikt – atskaitījās, par to, ko darījusi, ko ēdusi, kā gājusi pastaigā uz parku, klausījusies putnu dziesmās, pat aprakstīja jaunas ēdienu receptes, kuras apguvusi. Leo aizvien klusēja. Roza, protams, saprata, ka viss, kas viņus iepriekš vienojis, ir pārtrūcis, izbeidzies, taču vēl loloja cerības, atsevišķās vēstulēs pat kaismīgi lūdza paskaidrot, kāpēc viņš viņu pametis, kāpēc neatsaucas.
Mazliet vēlāk Leo ieradās Berlīnē, sastapās ar Rozu, viņi atkal kopā pastaigājās, diskutēja, pusdienoja, taču iepriekšējās tuvības vairs nebija. Tomēr Roza joprojām turpināja cerēt, turklāt paužot viņai mazliet negaidītu nostāju, proti – kaut kad drīz taču beigsies tā trakā politiskā darbība, īstenosies ilgi gaidītā proletariāta cīņas uzvara, un tad viņi abi atkal varēs būt kopā. Tik ļoti viņa ticēja savai galvenajai idejai.
